Tas esmu es, Džeikobs!
Angļu vārdu vietā pār manām lūpām plūda piesmakuši šņākoņa, un, kad mēģināju runāt, no manas mutes izšāvās un gaisā uzvijās trīs garas, sulīgas mēles. Nākamajā bridi dzirdēju kādu no draugiem - tas bija Enohs - skaļi pasakām briesmīgo atskārsmi, kas nupat bija piemeklējusi ari mani:
- Tās ir tukšpauris!
Neesmu vis, es centos izteikt, neesmu vis, bet visi pierādījumi liecināja par pretējo. Nesaprotamā kārtā es biju kļuvis par vienu no viņiem. Varbūt mani sakoda un pārvērta, kā to dara vampīri, vai ari nogalināja, apēda, pārstrādāja, un es atdzimu - ak kungs, ak kungs, tas nav iespējams...
Tā kā mute bija mani pievīlusi, mēģināju pastiept rokas un kaut kā likt manīt, ka esmu cilvēks, bet uz priekšu virzījās tikai mēles.
Piedodiet, piedodiet, es nezinu, kā šo te darbināt...
Emma neprātīgi sita man ar roku un ari trāpīja. Cauri ķermenim izskrēja pēkšņas, svilinošas sāpes.
Un tad es pamodos.
Vēlreiz.
Vai drīzāk palēcos gaisā no piepešām sāpēm un joprojām atrados pats savā miesā - savā daudz cietušajā cilvēka ķermenī, kas joprojām tumsā gulēja iemidzinātā tukšpaura slābanajos žokļos. Un tomēr vienlaikus es biju arī tukšpauris stāvu augstāk. Ievilcis atpakaļ mutē savainoto mēli, attālinājos no durvīm. Kaut kā duāli es vienlaikus atrados pats savā un tukšpaura prātā un tobrīd atskārtu, ka spēju kontrolēt abus. Es varēju pacelt savu un radījuma roku, pagriezt savu un viņa galvu, turklāt tas viss notika bez neviena skaļi pateikta vārda - tikai ar domu spēku.
Pats to neaptvēris - un apzināti necenties -, biju apguvis tukšpauru mēli tādā pakāpē (redzot notiekošo tā acīm, jūtot uz savas ādas), ka uz brīdi man šķita, ka pats esmu tukšpauris. Toties tagad sāka noskaidroties atšķirība. Es biju savainots zēns, kurš mēdz kļūdīties, un atrados dziļā bedrē apdullušu monstru ielenkumā. Tie pamazām modās - visi, izņemot to, kurš, iecirtis starp žokļiem, bija nostiepis mani lejā (tas bija ieelpojis organismā tik daudz putekļu, ka, iespējams, gulēs gadiem ilgi). Pārējie jau slējās sēdus un purināja stingos locekļus.
Tomēr neizskatījās, ka tie gribētu mani nogalināt. Briesmoņi mani vēroja klusi un uzmanīgi. Sasēdušies puslokā kā paklausīgi bērni pasaku stāstīšanas laikā, tie gaidīja jaunu informāciju.
Es izgrozījos no tukšpaura žokļu tvēriena un noripoju uz grīdas. Es varēju uzslieties sēdus, bet nostāvēt gan savainojumi neļāva. Toties viņi varēja piecelties.
Pieceltiesl
Es to nepateicu, patiesību sakot, pat nepadomāju. Jutu, ka viss notiek, tikai to nedarīju es. To paveica viņi - vienpadsmit tukšpauri visi kā viens absolūti sinhroni piecēlās manā priekšā stāvus. Protams, es biju pārsteigts, tomēr jutu, ka mani pārņem vispārējs miers. Es atslābu, cik vien dziļi to pieļāva manas spējas. Tas atgādināja vienlaicīgu mūsu visu prāta atslēgšanu un kopīgu atdzīvināšanu tiešsaistē - tādu kā kolektīvu atsāknēšanu -, kas mūs ieveda savdabīgā harmonijā un ļāva ielūkoties visdziļākajā, neapzinātajā manu spēju dzelmē un tajā pašā mirklī, tiklīdz tukšpauri atslābināja ap sevi uzcelto aizsargvalni, ielūkoties ari šo radījumu prātā.
Nu tie pakļāvās man. Kā marionetes, kuras es varēju vadīt ar neredzamām auklām. Un tomēr - cik liela bija mana vara? Kur atradās tās robežas? Cik daudz tukšpauru es spēju nemanāmi kontrolēt vienlaikus?
Lai to noskaidrotu, uzsāku rotaļu.
Augšstāva istabā es noguldīju tukšpauri zemē.
Tas apgūlās.
(Nolēmu, ka tie visi pieder pie vīriešu kārtas.)
Es liku palēkties tiem, kuri atradās manā priekšā.
Viņi lēca.
Izveidojās divas skaidri nošķirtas grupas: vientuļnieks augšstāvā un tie, kuri bija kopā ar mani. Es mēģināju kontrolēt katru individuāli: vienam pavēlēju pacelt roku, bet pārējiem - palikt uz vietas. Tas mazliet atgādināja mēģinājumu pakustināt tikai vienu kājas pirkstu - grūti, bet ne neiespējami. Bet drīz vien es uzķēru viltību: jo mazāk apzināti centos, jo vieglāk viss padevās. Kontrole pār šiem radījumiem sākās pavisam dabiski - kad es vienkārši iztēlojos, ka darbība notiek.
Es aizsūtīju tukšpaurus līdz kaulu krāvumiem tuneļa otrā galā, tad liku, lai tie ar mēlēm paņem kaulus un met cits citam: iesākumā pa vienam, tad divus, vēlāk trīs četrus. Darbība sekoja darbībai, līdz bijām tikuši līdz sešiem. Metēji nenoķēra kaulus tikai tad, kad vienlaikus liku augšstāvā esošajam tukšpaurim lēkāt.
Diez vai tā būs lielīšanās, ja teikšu, ka man tas padevās ļoti labi. Pat dabiski. Bija skaidrs, ka, aizvien cītīgāk trenējoties, manas prasmes kļūtu meistarīgas. Tukšpauru basketbola sacensībās es varētu spēlēt abās komandās reizē. Es varētu tos piespiest Gulbju ezerā nodejot visas lomas. Tomēr treniņiem vairs nebija laika; bija jāsamierinās ar jau panākto. Tā nu es sapulcināju tukšpaurus ap sevi, pavēlēju spēcīgākajam pacelt mani gaisā un ar apvītu mēli apsēdināt sev uz muguras. Mana nelielā briesmoņu armija cits pēc cita uzrāpās pa šahtu augšā un nonāca istabā.
* * *
Dažādiem priekšmetiem piebāztajā telpā dega griestu lampas, un spilgtajā gaismā es ieraudzīju, ka tur palikuši vien manekeni un modeļi, - visas imbrines bija aizvestas prom. Bīdāmās stikla durvis uz Kola novērošanas telpu bija aizvērtas. Es pavēlēju tukšpauriem palikt iepakaļ un devos uz priekšu viens pats; palika vienīgi radījums, kuram uz kamiešiem sēdēju. Tad es uzsaucu saviem draugiem - šoreiz jau pats savā balsī un angļu valodā.
- Tas esmu es! Te runā Džeikobs!
Viņi piesteidzās pie durvīm. Visi pieplaka pie tām, ieskaujot Emmas seju.
- Džeikob! - Stikls apslāpēja manas draudzenes balsi. - Tu esi dzīvs! - Tomēr, mani nopētot, viņas sejā parādījās savāda izteiksme, it kā meitene nesaprastu, ko īsti redz. Es nospriedu: ja reiz es sēžu tukšpaurim mugurā, varbūt Emma domā, ka lidoju pa gaisu.
- Viss kārtībā, - es sacīju. - Es sēžu tukšpaurim kamiešos! -Es uzsitu radījumam pa plecu, lai pierādītu, ka zem manis atrodas kaut kas ciets un dzīvs. - Viņš pilnībā pakļaujas man tāpat kā pārējie.
Es liku vienpadsmit tukšpauriem panākt uz priekšu un piesist kāju pie zemes, tā paziņojot par ierašanos. Mani draugi no brīnumiem iepleta muti.
- Vai tiešām tas esi tu, Džeikob? - Olivija jautāja.
- Kā lai saprot to, ka viņi pilnībā tev pakļaujas? - noprasīja Enohs.
- Tev uz krekla ir asinis! - iesaucās Bronvīne.
Draugi pavēra stikla durvis vien tik šaurā spraugā, lai caur to varētu sarunāties. Es paskaidroju, ka iekritu tukšpauru bedrē, ka mani gandriz pārkoda uz pusēm, padarīja nejutīgu un iemidzināja. Izstāstīju, kā tad, kad pamodos, jau valdīju pār visu duci. Demonstrēšanas nolūkā liku tukšpauriem pacelt Vorenu ar visu krēslu, pie kura viņš bija piesiets, un vairākas reizes pamest gaisā. Krēsls mētājās šurpu turpu, līdz bērni sāka aplaudēt un Vorens stenēja tā, it kā grasītos vemt. Beigu beigās es pavēlēju nolaist viņu zemē.
- Ja nebūtu redzējis paša acīm, es tam nekad nenoticētu, -Enohs atzina. - Nemūžam!
- Tu esi fantastisks! - es sadzirdēju sīku balstiņu, kas piederēja Klērai.
- Ļauj uz sevi paskatīties! - es atbildēju, bet, tiklīdz tuvojos stiklam, meitenīte parāvās nost. Lai cik pārsteigti par manām spējām, draugi nespēja tik viegli pārvarēt dabiskās īpatņa bailes no tukšpauriem, un droši vien arī smaka šajā ziņā nepalīdzēja.
- Tas ir droši, ticiet man, - es sacīju.
Olīvija pienāca pie durvīm. - Man nav bail.