- Saki, kad! - Emma iekliedzās. - Mēs sekosim tavai pavēlei!
Ņemot vērā, ka manas domas vienlaikus atradās tik daudzās
vietās, es tik tikko spēju dabūt pār lūpām kādu angļu vārdu. Es biju viņi - tie tukšpauri tur gaitenī -, un mans ķermenis līdzjūtīgi iesāpējās līdz ar katru šāvienu, kas plosīja viņu miesu.
Vispirms mūsu mēles sasniedza tos, kuri nebija pietiekami veikli skrējēji, vai ari drosmīgos muļķus, kas kavējās mesties cīņā. Mēs viņiem sitām un triecām viņu galvas pret sienu, un daži no mums apstājās, lai... Te nu es mēģināju nošķirt savas divējādās sajūtas... Lai iecirstu zobus viņu miesā, aprītu viņu ieročus, apklusinātu viņu kliedzienus un tad pamestu viņus savainotus un apstulbušus.
Pie kāpnēm gaiteņa galā iekļuvuši šaurajā pudeles kaklā, sargi atkal sāka šaut. Jau otrs ložu šķidrauts palidoja mums garām, dziļi un sāpīgi ievainojot tukšpaurus, bet mēs skrējām tālāk, mēlēm šaudoties pa priekšu.
Daži nebūtnes aizbēga pa šahtu. Citiem tik ļoti nepaveicās, un, tiklīdz tie pārstāja kliegt, mēs aizmetām viņu līķus nost no kāpnēm. Es jutu, kā divi mani tukšpauri krīt - viņu signāli man smadzenēs pagaisa un saikne bija zaudēta. Drīz vien gaitenis bija tīrs.
- Aiziet! - es uzsaucu Emmai - sarežģītāko no vārdiem, ko tobrīd biju spējīgs dabūt pār lūpām.
- Aiziet! - Emma atkārtoja un pagriezās pret pārējiem. - Šurp!
Es iedzinu savu tukšpauri gaitenī un apķēros tam ap kaklu, lai nenoveltos no radījuma muguras. Emma sekoja man aiz muguras līdz ar pārējiem un dūmos izmantoja savas liesmojošās plaukstas kā signālu. Kopā mēs aizlēkšojām pa gaiteni - mans tukšpauru bataljons pa priekšu un īpatņu armija aiz tiem. Pirmajās rindās joņoja spēcīgākie un drosmīgākie: Emma, Bronvine un Hjū! Viņiem sekoja imbrines un kurnošais Perplekss, kurš uzstāja, ka jāņem līdzi viņa smagā Dienu karte. Gājienu noslēdza mazākie bērni, biklie un ievainotie.
Gaiteni oda pēc pulvera un asinīm.
- Neskatieties! - Bronvine iesaucās, kad mēs virzijāmies garām kritušo nebūtņu līķiem.
Es tos pa ceļam saskaitīju: pieci, seši, septiņi kritušie nebūt-nes pret diviem maniem nogalinātajiem tukšpauriem. Iepriecinoši skaitļi, tikai cik nebūtņu bija pavisam? Četrdesmit, piecdesmit? Es bažījos, ka nogalināmo izrādīsies pārāk daudz, tāpat arī pārlieku daudz mūsējo, kuri jāpasargā. Turklāt, nonākušus virszemē, mūs varēs viegli satriekt, ielenkt un samulsināt. Man jānogalina pēc iespējas vairāk nebūtņu, pirms nonāksim atklātā vietā un kauja pārvērtīsies tādā cīniņā, kurā mums neuzvarēt.
Mana apziņa atkal pievērsās tukšpauriem. Pirmais jau kāpa pa vītņu kāpnēm un rāpās ārā caur paceltajām restēm. Tad - neciešamas sāpes un tumsa.
Tam uzbruka no slēpņa, tiklīdz tas bija iznācis virszemē.
Es pavēlēju nākamajam radījumam izlīst laukā pa šahtas režģi, savākt nogalinātā līķi un izmantot to kā vairogu. Lauzdamies dziļāk iekšā telpā, tas izsauca uz sevi šāvienu vētru, bet pārējie tukšpauri izlēca no šahtas pirmajam pakaļ. Man bija jāpanāk, lai šie radījumi netuvotos īpatņiem, kuri daudzviet gulēja slimnīcas gultās. Ar dažiem mēles cirtieniem no kājām nogāzām tuvāk esošos pretiniekus gar zemi, bet pārējie aizbēga.
Es sūtīju savus tukšpaurus tiem pakaļ, un tikmēr īpatņi izlīda no šahtas. Nu mūsu bija vesels bars - ar tik daudzām rokām mēs viegli atsvabināsim pie gultas piekaltos brāļus un māsas no dvēseļu nosūkšanas caurulēm. Mēs izklīdām un ātri ķērāmies pie darba. Savukārt pieķēdēto vājprātīgo un pieliekamajā noslēpto zēnu atstājām, kur viņi bija, jo tur viņiem bija drošāk nekā kopā ar mums. Mēs atgriezīsimies.
Tikmēr mani dzīvi palikušie tukšpauri dzina nebūtnes uz ēkas izejas pusi. Bēgošie pretinieki šāva uz labu laimi. Mums izdevās ar mēli saķert divus vai trīs aiz papēžiem un nogāzt no kājām. Viņus gaidīja ātrs, bet šaušalīgs gals, jo kāds no maniem tukšpauriem drīz vien viņus panāca. Kāds nebūtne izrādījās noslēpies aiz letes un ātri lika kopā spridzekli. Tukšpauris viņu parāva gaisā un ievilka blakusistabā ar visu bumbu. Pēc brīža spridzeklis eksplodēja. Saikne ar vēl vienu tukšpauri pagaisa no manas apziņas.
Nebūtnes izklīda pa cietoksni, un vairāk nekā pusei izdevās aizbēgt, izlecot pa logiem un sānu durvīm. Mēs viņus pazaudējām, un cīņas vieta mainijās. Tikām galā ar to īpatņu atbrīvošanu, kuri bija piesieti pie gultas, un gandrīz panācām manus tukšpaurus, no kuriem dzīvi vēl bija septiņi. Plus vēl tas, kura mugurā es sēdēju. Mēs atradāmies netālu no izejas - baiso instrumentu telpā -, un man bija jāizdara izvēle. Es jautāju tiem, kas atradās man tuvumā, - Emmai, mis Peregrinei, Enoham un Bronvīnei:
- Vai izmantosim tukšpaurus kā aizsegu un skriesim uz torni?
Sāku atgūt dzimto valodu, jo man pieskatāmo tukšpauru daudzums bija sarucis. - Vai ari turpināsim ciņu?
Pārsteidzoši, bet visi piekrita cīnīties. - Tagad mēs nevaram apstāties, - Enohs teica un noslaucīja no plaukstām asinis.
-Ja bēgsim, viņi mūžam mūs vajās! - sacīja Bronvine.
- Nē, mēs to nedarīsim! - izdvesa kāds savainots nebūtne, kurš, sarāvies čokurā, turpat netālu gulēja uz grīdas. - Mēs noslēgsim miera līgumu!
- To mēs jau mēģinājām darīt 1945. gadā, - mis Peregrine atgādināja. - Nebija vērts pat tā tualetes papīra, uz kura to uzrakstīja. Bērni, mums jāturpina cīnīties. Otrreiz šāda iespēja var vairs nerasties.
Emma pacēla gaisā liesmojošu delnu. - Nodedzināsim šo vietu līdz zemei!
Es pavēlēju tukšpauriem skriet ārā no laboratoriju ēkas un pagalmā dzīties pakaļ atlikušajiem nebūtnēm. Maniem radījumiem jau atkal uzbruka no slēpņa, un tika nogalināts vēl viens -līdz ar tā nāvi manā galvā izdzisa arī mūsu saikne. Izņemot to, uz kura es jāju, līdz šim brīdim visiem tukšpauriem bija trāpījusi vismaz viena lode, bet, par spīti savainojumiem, tie joprojām vareni cīnījās. Kā jau biju daudzkārt izjutis pats uz savas ādas, tukšpauri ir mazi, nepieveicami viltnieki. Šķita, ka nebūtnes bailēs bēg, tomēr tas nenozīmēja, ka ar viņiem var vairs nerēķināties. Tas, ka nezinājām, tieši kur tie atrodas, tikai padarīja šos neliešus vēl bīstamākus.
Es centos neizlaist draugus ārā no ēkas, bet tukšpaurus aizsūtīju izlūkos, tomēr saniknotie īpatņi kā uzlādējušies alka mesties cīņā.
- Nost no ceļa! - Hjū iesaucās un centās paspraukties garām Emmai un man, kad aizšķērsojām izeju.
- Tas nav godīgi, ka viss jāpaveic tikai Džeikobam, - sacīja Olīvija. - Līdz šim brīdim tu esi nogalinājis jau gandrīz pusi ne-būtņu, bet es tos ienīstu tikpat stipri kā tu! Ja kas, es tos ienīstu ilgāk - jau gandrīz simts gadus! Tāpēc palaid mani!
Meitenei bija taisnība - šiem bērniem bija jāatbrīvojas no gadsimtu ilga naida pret nebūtnēm, bet tagad visu slavu saņēmu es. Šī bija arī viņu cīņa, un es nedrīkstēju stāties viņiem ceļā. - Ja patiesi vēlies palīdzēt, - es uzrunāju Olīviju, - man ir kas padomā...
Pēc pusminūtes mēs jau atradāmies atklātajā iekšpagalmā, kur Horācijs un Hjū, apsējuši Olīvijai ap vidu auklu, palaida viņu gaisā. Acumirklī meitene pārtapa nenovērtējamā gaisa novērotājā un skaļi vēstīja informāciju, kuru pie zemes saistītajiem tukšpauriem nekādi neizdotos iegūt.