- Pāris nebūtņu atrodas pa labi aiz mazā, baltā šķūnīša! Vēl viens - uz jumta. Un daži skrien uz lielā mūra pusi.
Nebūtnes nebija aizpūsti pa gaisu - vairums no viņiem slēpās pagalmā. Ja paveiksies, tos vēl varēs noķert. Es pasaucu
sešus vēl dzīvos tukšpaurus un pavēlēju atgriezties pie mums. Četrus es izkārtoju falangā, kas soļos mums pa priekšu, un vēl divi mūs piesegs no aizmugures uzbrukumiem. Man un maniem draugiem atlika vien nosegt pārējo teritoriju un izrēķināties ar visiem nebūtnēm, kuriem izdotos pārraut tukšpauru sienu.
Mēs devāmies uz priekšu, uz pagalma ārējo robežu. Uz personiskā tukšpaura kamiešiem jutos kā ģenerālis, kurš komandē savu karaspēku, sēžot zirga mugurā. Emma atradās man līdzās, un pārējie īpatņi - uzreiz aiz mums: Bronvīne vāca zemē nokritušos ķieģeļus, ar ko mest; Horācijs un Hjū turēja Olīvijas virvi; Milards neatkāpās no Perpleksa, kurš, piesedzies ar Dienu kartes sējumu, nepārstāja itāliski gānīties. Arjergardā imbrīnes svilpoja un skaļi klaigāja kā putni, cenšoties piesaistīt mūsu rindām spārnotus rekrūšus. Tomēr Velna aiza bija tik mirusi vieta, ka tur atradās pavisam maz savvaļas putnu. Mis Peregrine uzņēmās rūpes par veco mis Eivosetu un tām dažām imbrinēm, kuras bija zaudējušas daļu savas dvēseles. Mums nebija, kur šīs kundzes atstāt, un viņām atlika vien pavadīt mūs kaujas laukā.
Tad mēs sasniedzām iekšpagalma malu, aiz kuras pletās aptuveni piecdesmit metrus plats klajš laukums. Šajā teritorijā -starp mums un nocietinājuma ārsienu - atradās tikai viena maza mājiņa. Tā bija dīvaina ēka ar pagodas jumtu un augstām, bagātīgi izrotātām durvīm, aiz kurām, kā pats redzēju, bija noslēpušies vairāki nebūtnes. Kā ziņoja Olīvija, gandrīz visi dzīvi palikušie riebekļi bija ieņēmuši pozīcijas nelielajā namā. Tā vai citādi, bet mums nāksies viņus no turienes izkvēpināt.
Cietoksnī iestājās klusums. Nekur vairs nemanīja nevienu nebūtni. Mēs nostājāmies aiz drošas sienas, lai apspriestu turpmāko rīcību.
- Ko viņi tur iekšā dara? - es jautāju.
- Cenšas izvilināt mūs atklātā vietā, - Emma atbildēja.
- Kādas problēmas? Es aizsūtīšu pie viņiem tukšpaurus.
- Vai mēs tad nepaliksim pavisam neaizsargāti?
- Nezinu, vai mums ir izvēle. Olīvija saskaitīja, ka tur ieskrēja vismaz divdesmit nebūtnes. Man jāsūta pie viņiem pietiekami
daudz tukšpauru, kas varētu viņus uzvarēt, vai ari tie tiks noslepkavoti.
Es ievilku elpu un nopētīju saspringtās, gaidošās sejas sev visapkārt. Tad liku tukšpauriem citam pēc cita klusām uz pirkstgaliem lavīties pāri laukumam. Cerēju, ka vieglajā gaitā tie spēs nemanīti ielenkt mazo mājiņu.
Šķita, ka viss izdevās, - ēkai bija trīs durvis, un es nostādīju pa diviem tukšpauriem pie katrām, turklāt neviens radījums nedrīkstēja parādīt savu klātbūtni. Tie stāvēja sardzē pie durvīm, bet es pats tikmēr klausījos ar viņu ausīm. Dzirdēju, kā iekšā mājā kāds runā augstā balsī, bet nevarēju saklausīt atsevišķus vārdus. Tad iesvilpās kāds putns. Man asinis sastinga dzīslās.
Tur iekšā atradās imbrīnes. Vairāk, nekā bijām cerējuši šeit atrast.
Ķilnieces.
Tomēr, ja tā patiešām ir, kāpēc tad nebūtnes nemēģina ar mums vienoties?
Mans sākotnējais plāns paredzēja vienlaikus uzlauzt visas durvis un mesties iekšā. Savukārt, ja tur atrodas ķīlnieki - un īpaši jau ieslodzītas imbrīnes -, es nedrīkstēju riskēt un uzsākt tik bīstamu operāciju.
Nolēmu likt vienam tukšpaurim ielūkoties mājā. Tomēr visiem logiem bija aizvērti slēģi, tātad izlūkam nāksies iet iekšā pa durvīm.
Izvēlējos augumā mazāko tukšpauri. Tas izritināja savu stiprāko mēli, nolaizīja rokturi un to satvēra.
- Viens dodas iekšā, - es teicu. - Tikai viens, lai novērtētu situāciju.
Tukšpauris lēnītēm nospieda rokturi. Tiklīdz es klusi noskaitīju līdz trim, tas atgrūda durvis vaļā.
Pēc tam tukšpauris noliecās uz priekšu un piespieda vienu melno aci pie spraugas.
- Es redzu iekšpusi.
Viņa acs man parādīja sienas fragmentu, pie kuras atradās būru rinda. Smagi, melni, dažādas formas un izmēra putnu būri.
Tukšpauris pavēra durvis plašāk. Es ieraudzīju vēl citus būrus un nu jau ari putnus - kā aiz restēm, tā ārpusē pieķēdētus pie laktas.
Toties nebija neviena nebūtnes.
- Ko tu redzi? - Emma jautāja.
Man nebija laika paskaidrot, bija jārīkojas. Pavēlēju visiem tukšpauriem vienlaikus grūst durvis vaļā un mesties iekšā mājā.
Tā bija pilna ar pārbiedētiem, kliedzošiem putniem.
- Putni! - es saucu. - Telpa ir pilna ar imbrinēm!
- Ar ko? - mana draudzene nesaprata. - Kur tad ir nebūtnes?
- Nezinu.
Tukšpauri pagriezās un ostīja gaisu, pārmeklējot ikvienu spraugu un kaktiņu.
- Tas nevar būt, - ierunājās mis Peregrine. - Visas nolaupītās imbrīnes atrodas šeit.
- Un kas tad ir tie putni? - es jautāju.
Tad es izdzirdēju kādu ķērkstošu papagaiļa balsi dziedam: - Skrien, trusi, skrien! Skrien, trusi, skrien! - Un sapratu, ka tās nav imbrīnes, bet gan papagaiļi. Turklāt tie tikšķēja.
- GULTIES! - es iekliedzos, un mēs sakritām gar zemi aiz cietokšņa mūra. Arī tukšpauris atkāpās, un es līdz ar viņu.
Es pavēlēju tukšpauriem skriet laukā, bet tie nepaspēja, jo ar spridzekļiem piebāztie papagaiļi - vienlaikus desmit - ar baisu pērkona dārdu eksplodēja, iznīcinot ēku un manus radījumus. Kamēr putekļi, ķieģeļu un apmetuma gruži izšķīda pa pagalmu un kā lietus nolija pār mums, es jutu, kā tukšpauru signāli cits pēc cita izdziest no manām smadzenēm, izņemot vienu.
Pār cietokšņa mūri pārlidoja dūmu un spalvu mākonis. Netīrumu klātie īpatņi un imbrīnes kāsējot cits citu apskatīja, pārbaudot, vai kāds nav savainots. Es biju šokā vai tuvu tam; manas acis bija piekaltas pagalmam, kur, vēl drebot, mētājās sašķaidīta tukšpauru miesas masa. Manas smadzenes veselu stundu bija pūlējušās atrast šiem divpadsmit radījumiem īsto vietu, un to pēkšņā bojāeja atstāja aiz sevis dezorientējošu vakuumu. Es jutos apdullis un savādā kārtā aplaupīts. Tomēr krīzes situācijā domas noskaidrojas, un tas, kas notika nākamajā brīdī, acumirklī mobilizēja kā atlikušo tukšpauri, tā mani pašu.
Otrpus mūrim vienlaikus ierēcās daudzas balsis - varens kaujas sauciens un tam fonā atskanēja dunoši soļi. Visi sastinga un pavērās uz mani, un ikvienu seju izķēmoja šausmas.
- Kas tas bija? - Emma nočukstēja.
- Tūliņ paskatīšos, - es atbildēju un rāpoju prom no sava tukšpaura, lai palūrētu gar mūra malu.
Pāri putekļu mākoņa piepildītajam laukumam uz mūsu pusi soļoja nebūtņu orda. Šurp ar paceltām šautenēm un pistolēm skrēja divdesmit cieši kopā saspiedušies kareivji, mirdzinot baltos acābolus un zobus. Eksplozija nebija viņus skārusi - droši vien viņi bija patvērušies kādā pazemes slēptuvē. Mēs bijām ievilināti lamatās, un sprāgstošie papagaiļi bija tikai pirmā daļa no tām. Tagad, kad bijām zaudējuši savu galveno ieroci, nebūtnes uzsāka izšķirošo uzbrukumu.
Sākās panikas pilns juceklis, jo ari pārējie palūrēja ap mūri un ieraudzīja uzbrūkošo karaspēku.
- Ko mēs iesāksim? - Horācijs kliedza.
- Cīnīsimies! - Bronvīne atbildēja. - Līdz pēdējam!
- Nē, mums jābēg, kamēr vēl var! - mis Eivoseta iebilda. Bija grūti iztēloties šo veco kundzi ar saliekto muguru un dziļu grumbu izvagoto seju no kāda bēgam. - Mēs nevaram atļauties zaudēt vēl kaut vienu īpatņa dzīvību!