Lai gan skats bija šaušalīgs, visi no prieka lēkāja un sauca urravas.
- Vai redzējāt? - Šārons sacīja. - Pati aiza grib no tiem atbrīvoties.
- Tas ir brīnišķīgi, bet kā būs ar Kolu?
- Es piekritu: nevienai mūsu uzvarai nebūs nekādas vērtības, ja mēs nenoķersim viņu, - teica Emma. - Vai ne, mis R?
Es pametu skatienu apkārt, bet mūsu imbrini nekur neredzēju. Ari Emma rūpīgi pārlūkoja mūsu pulciņu.
- Mis Peregrine? - viņa sauca, un meitenes balsi iezagās panika.
Es liku savam tukšpaurim izslieties, lai varētu saskatīt tālāk. - Vai kāds redz mis Peregrini? - es saucu. Nu jau viņu meklēja visi. Mani draugi pētīja debesis - ja nu imbrine joprojām lidinājās gaisā. Viņi pārbaudīja visas vietas uz zemes - ja nu mis Peregrine būtu jau nolaidusies, bet vēl nebūtu pārtapusi par cilvēku.
Un tad mūsu čalas pārtrauca spiedzīgs, līksms kliedziens aiz muguras.
- Bērni, beidziet meklēt! - Pirmajā bridi es nepazinu šo balsi. Tad tā atskanēja vēlreiz: - Dariet, kā lieku, un viņa necietīs!
Un tad es ieraudzīju no maza, apsviluša kociņa aizsega tieši aiz nebūtņu cietokšņa vārtiem iznirstam pazīstamu stāvu.
Kols. Kalsns vīrelis bez ieročiem rokās vai apsargiem pie sāniem. Viņa bālā seja bija savilkušies nedabiskā smaidā, bet acis piesedza milzīgas saulesbrilles ar izliektiem stikliem, padarot viņu līdzīgu kukainim. Kols bija uzposies apmetnī, uzlicis cepuri un izrotājies ar zeltlietām, pat apsējis kuplu zīda kaklautu. Viņš izskatījās nenormāli grezni, gluži kā prātu zaudējis ārsts no gotiskas šausmu filmas, kurš veicis pārmēru daudz eksperimentu pats ar sevi. Manuprāt, vājprāts bija skaidri redzams. Mēs visi zinājām, ka šis cilvēks ir spējīgs uz īstu ļaunumu, un tas atturēja mūs skriet un saplosīt viņu gabalos. Tādi ļaudis kā Kols nekad nav tik neaizsargāti, kā šķiet.
- Kur ir mis Peregrine? - es uzsaucu, un man aiz muguras atskanēja līdzīgu jautājumu koris no imbrīnēm un īpatņiem.
- Tieši tur, kur tai vieta, - Kols atbildēja. - Ģimenes lokā.
Cietoksnī Kolam aiz muguras pierima beidzamie putekli, un
es ieraudzīju Bentemu un mis Peregrīni, nu jau cilvēka veidolā, ciešajās Bentema lāča skavās. Lai gan imbrīnes acīs liesmoja naids, viņa saprata, ka nav vērts cīnīties ar Grimmu lāča asajiem nagiem un nepastāvīgo garastāvokli.
Šķita, ka mums lemts piedzīvot šo murgu vēl un vēclass="underline" mis Peregrine atkal bija nolaupīta, un šoreiz to bija izdarījis Bentems. Viņš stāvēja mazliet aiz lāča, nodūris galvu, it kā kaunētos skatīties mums acīs.
No īpatņu un imbrīņu puses atskanēja sašutuma pilni un dusmīgi kliedzieni. - Bentem! - es iekliedzos. - Laid viņu vaļā!
- Tu, nodevīgais nelieti! - Emma piebalsoja.
Bentems pacēla galvu un paskatījās uz mums. - Vēl tikai pirms desmit minūtēm, - viņš sacīja spalgā un valdonīgā balsī, - es biju godīgs pret jums. Es jau sen varēju jūs nodot savam brālim, bet to nedarīju. - Viņš pavērās uz mis Peregrīni un piemiedza acis. - Alma, es izvēlējos tevi, jo ticēju - šķiet, pagalam naivi -, ka tad, ja palīdzēšu tev un taviem aizbilstamajiem, varbūt tu sapratīsi, cik netaisni esi mani tiesājusi, un beidzot pacelsies pāri pagātnes domstarpībām. Kas bijis - bijis!
- Par to tu nonāksi pie atkritumiem, kas nav pelnījuši nožēlu! - mis Peregrine iekliedzās.
- Es vairs nebaidos no jūsu padomītes! - Bentems atcirta. -Jūs mani vairs neatturēsiet! - Viņš piecirta pie zemes ar spieķi. - Pit, pumu!
Lācis uzlika ķepu mis Peregrīnei uz sejas.
Kols, papletis rokas, tuvojās brālim un māsai ar platu smaidu sejā. - Benijs ir izvēlējies iestāties pats par sevi, un es viņu apsveicu vismaz par to! Kas var būt labāks par ģimenes apvienošanos!
Piepeši kāds neredzams spēks pavilka Bentemu atpakaļ. Pie viņa rīkles pazibēja nazis. - Liec, lai lācis palaiž mis Peregrīni vaļā, vai ari... - pazīstama balss piedraudēja.
- Milards! - kāds noelsās, un mūsu rindās atbalsojās līdzīgi čuksti.
Tas bija neredzamais, drēbes novilkušais Milards. Bentems izskatījās pārbijies, savukārt Kols - vienkārši sapīcis. Viņš izvilka no apmetņa dziļās kabatas senu revolveri un nomērķēja uz Bentema galvu. - Tikai palaid viņu vaļā, un es tevi nošaušu, brāl.
- Mēs taču vienojāmies! - Bentems iebilda.
- Un tu šo vienošanos pārkāpsi, piekāpjoties kailam puikam ar trulu nazi. - Kols vēlreiz nomērķēja un pagājās uz priekšu, līdz revolveris atdūrās pret Bentema deniņiem, un tad uzrunāja Milardu: - Ja piespiedīsi mani nogalināt vienīgo brāli, vari uzskatīt par beigtu arī savu imbrīni.
Milards mirkli vilcinājās, tad nometa nazi un aizskrēja. Kols mēģināja zēnu notvert, bet tas neizdevās, un Milarda soļi aizdu-nēja prom pa putekļiem klāto zemi.
Bentems atguvies sakārtoja saburzīto kreklu. Kols, pārstājis smaidīt, pavērsa revolveri pret mis Peregrīni.
- Tagad paklausieties manī! - viņš norēca. - Jūs tur, tilta otrā pusē! Laidiet tos sargus vaļā!
Meistariem nebija īpašas izvēles, un viņi paklausīja pavēlei. Šārons un viņa brālēni atbrīvoja pieķēdētos nebūtnes un atkāpās, savukārt nebūtne, kas stāvēja tilta mūsu pusē, nolaida paceltās rokas un pacēla no zemes savu šauteni. Dažu sekunžu laikā spēku samērs bija pilnībā mainījies, un nu jau četras šautenes notēmēja uz mums un viena - uz mis Peregrīni. Kols varēja darīt visu, ko gribēja.
- Puika! - viņš teica un norādīja uz mani. - Iemet to tukš-pauri aizā! - Viņa griezīgā balss dūrās bungādiņās kā adatas.
Es pievedu savu tukšpauri pie bezdibeņa malas.
- Tagad pavēli tam lēkt!
Man laikam nebija izvēles. Tas būtu briesmīgs zaudējums, taču tukšpauris jau smagi cieta - no tā savainojumiem plūda melnas asinis un krājās peļķē tam ap kājām. Tas nebūtu izdzīvojis.
Es liku radījumam notīt mēli no manas jostasvietas un nokāpu no tā kamiešiem zemē. Biju pietiekami atguvis spēkus, lai
nostāvētu pats, turpretī tukšpaura dzīvība strauji dzisa. Tiklīdz es biju nokāpis no tā muguras, radījums klusi iekaucās, ievilka visas mēles mutē un, gatavs ziedoties, noslīga uz ceļiem.
- Paldies, lai kas tu būtu, - es sacīju. - Esmu pārliecināts: ja tu jebkad kļūtu par nebūtni, tad noteikti ne par absolūti ļaunu nelieti.
Es uzliku kāju tukšpaurim uz muguras un pagrūdu. Tukšpau-ris krita uz priekšu un klusi ievēlās miglainajā tukšumā. Jau pēc dažām sekundēm tā apziņas signāls manās smadzenēs izdzisa.
Izmantojot tilta tukšpaura mēles, nebūtnes pārcēlās no otra krasta uz mūsu pusi. Ja es iejauktos, jau atkal tiktu apdraudēta mis Peregrines dzivība. Olīvija tika nolaista no debesīm zemē. Kareivji mūs sadzina kompaktā un viegli kontrolējamā bariņā. Kad Kols pasauca mani, kāds kareivis iespraucās starp mums un izvilka mani laukā.
- Patiesībā mums vajag dzīvu tikai viņu, - Kols pavēstīja saviem apsargiem. - Ja jums uz viņu jāšauj, mērķējiet ceļos. Kas attiecas uz pārējiem... - Kols pacēla šauteni uz ciešo īpatņu un imbrīņu bariņa pusi un izšāva. Atskanēja kliedzieni, un sākās satraukums. - Varat uz tiem šaut, cik tikai vēlaties!
Kols iesmējās, savicināja rokas un nostājās pietupušās balerīnas pozā. Es jau grasījos mesties viņam virsū un kailām rokām izskrāpēt acis - pie joda visas sekas -, kad mana redzesloka centrā parādījās revolveris ar garu stobru.