- Tad iesim tālāk, - Bentems ierosināja.
Mēs iekļuvām mulsinošā un šķietami bezgalīgā alu labirintā, kur dienasgaisma palika vien atmiņās un grīda bija arvien slīpāka. Gaiss kļuva aukstāks. Ejas sazarojās tumsā kā asinsvadi. Šķita, ka Kols vadās pēc sestās maņas, jo viņš ar pārliecību nogriezās te pa kreisi, te pa labi. Viņš bija zaudējis prātu, acīm redzami kļuvis traks, un mani pārņēma pārliecība, ka viņš mūs ievedīs tik dziļi labirintā, ka, pat ja mums izdotos no viņa aizbēgt, mēs paliktu šajā slazdā mūžīgi.
Es mēģināju iztēloties, kādas cīņas ir izcīnītas par šīm dvēselēm - kā seno laiku īpatņu titāni krustoja šķēpus starp Abatonas virsotnēm un ielejām -, bet tas šķita prātam neaptverami. Es spēju domāt tikai par to, cik biedējoši būtu iekļūt šajā pazemes slazdā bez gaismas.
Jo dziļāk mēs gājām, jo vairāk krūku es atradu, it kā klaidoņi jau sen būtu izlaupījuši priekšējās telpas, bet kaut kas - varbūt
veselīgais pašsaglabāšanās instinkts - būtu viņus atturējis no iekļūšanas pārāk tālu. Kols uzrūca, lai ziņoju par jaunākajiem novērojumiem, bet vairs nepieprasīja pierādījumus par to, kuras iedobes ir aizņemtas un kuras - brīvas. Viņš tikai retumis lika man skaļi nolasīt uz krūkas rakstīto. Kols meklēja lielāku medījumu, un es nospriedu, ka, viņaprāt, nav īsti vērts kavēties šajā krātuves daļā.
Mēs virzījāmies uz priekšu klusumā. Telpas kļuva aizvien lielākas un plašākas: griesti cēlās arvien augstāk un sienas pletās aizvien tālāk cita no citas. Nu jau krūkas atradās it visur: tās piepildīja ikvienu iedobi un kā totēmiski pīlāri krājās stūros; trauki bija iebāzti katrā spraugā un plaisā. No tiem sūcās šķidrums un sasaldēja gaisu. Es drebēdams piespiedu rokas pie ķermeņa, un mana elpa veidoja garaiņus. Sajūta, ka mani kāds vēro, atgriezās. Šī tā dēvētā krātuve bija plaša pazemes pasaule, katakombas un slēptuve ikviena jelkad - līdz beidzamajam gadu tūkstotim -dzīvojuša īpatņa otrajai dvēselei. Šeit to bija simtiem tūkstoši. Varenais dvēseļu blīvums sāka atstāt uz mani savādi nomācošu iespaidu un saspieda manā galvā un plaušās esošo gaisu tā, it kā es pakāpeniski grimtu aizvien dziļāk ūdenī.
Ne jau es vienīgais jutos dīvaini. Pat sargi kļuva tramīgi; tie salēcās pie katra sīkākā trokšņa un nemitīgi atskatījās pār plecu.
- Vai tu dzirdēji? - teica mans sargs.
- Vai balsis? - otrs atjautāja.
- Nē, drīzāk ūdens, tekošs ūdens.
Kamēr abi sarunājās, es steigšus uzmetu skatienu mis Peregrinei. Vai viņa bija nobijusies? Nē, šķita, ka imbrīne tikai nogaida izdevīgu brīdi un vēro notiekošo. Mani tas mazliet nomierināja tāpat kā fakts, ka viņa jau sen būtu varējusi pieņemt putna veidolu un aizbēgt no sagūstītājiem, tomēr tā nerīkojās. Viņa paliks ar mums, kamēr vien mēs ar Emmu būsim sagūstīti. Varbūt tajā slēpās kaut kas vairāk nekā tikai viņas sargāšanas instinkts. Varbūt viņai bija kāds plāns...
Gaiss kļuva vēl saltāks, un plānā sviedru kārta uz mana skausta strauji pārvērtās ledū. Mēs virzījāmies uz priekšu pa
telpu, kurā atradās tik daudz krūku, ka man nācās lēkāt starp tām, kā spēlējot klasītes, lai kādu neapgāztu, turpretī visu pārējo kājas izgāja tām cauri kā neesošām. Mirušo daudzums mani smacēja. Šajā telpā bija iespējams atrasties tikai stāvus -gluži kā sastrēgumstundā vai Vecgada vakarā uz metro perona Taimskvēra stacijā, kad ikviens dzīrotājs nolūkojas citos ar sāju, nebūt ne priecīgu sejas izteiksmi. (Es to sajutu, jo īsti neredzēju.) Visbeidzot pat Bentems zaudēja pacietību.
- Brāl, pagaidi! - viņš aizelsies parāva Kolu atpakaļ. - Vai tev nešķiet, ka esam atnākuši jau pietiekami tālu?
Kols lēni pagriezās un pavērās uz runātāju; ēna un uguns liesmas sadalīja viņa seju tieši uz pusēm. - Nē, man tā nešķiet.
- Bet es esmu pārliecināts, ka šīs dvēseles ir jau pietiekami...
- Mēs to vēl neesam atraduši, - Kols viņu asi un nervozi pārtrauca.
- Ko neesam atraduši, kungs? - mans sargs nenocietās.
- To es zināšu, kad ieraudzīšu! - Kols atcirta.
Tad viņš saspringa un satraucies aizskrēja tumsā.
- Kungs! Pagaidiet! - sargi sauca un metās Kolam pakaļ.
Viņš uz īsu brīdi pazuda skatienam un tad parādījās telpas
otrā galā, kuru izgaismoja bāls zilas gaismas kūlis. Kols nostājās šīs gaismas ielokā, nenovēršot no kaut kā acis. Tiklīdz viņu panācām un nostājāmies puslokā ap stūri, mēs to ieraudzījām: garu debeszilas gaismas apspīdētu tuneli. Plašais kvadrāts tā galā gluži vai kvēloja zilās liesmās. Es arī kaut ko saklausīju -vāru, dzidru troksni, tādas kā plūstoša ūdens čalas.
Kols sasita plaukstas un iesaucās: - Dieva dēļ, mēs esam pavisam tuvu!
Viņš neprātīgā ātrumā aizmetās uz priekšu pa gaiteni, un mēs bijām spiesti klupdami krizdami joņot pakaļ. Kad tikām līdz galam, mūs apņēma tik žilbinoša gaisma, ka visi apstājāmies kā zemē iemieti un bijām pārlieku apžilbināti, lai redzētu, kas tur notiek.
Emma apdzēsa savas liesmas. Šeit tās vairs nebija vajadzīgas. Es palūrēju pa pirkstu starpu un pamazām ieraudzīju visu telpu.
Virmojošu, caurspīdīgu zilas gaismas ieskautu alu - lielāko no līdz šim redzētajām. Milzīgā, apaļā telpa atgādināja senu bišu stropu: pie pamatnes tā sasniedza simts pēdas diametrā, bet augšā, jau vairāku stāvu augstumā, sašaurinājās līdz vienam punktam. Uz katras virsmas, iedobes un krūkas mirdzēja ledus kristāli - un trauku šeit bija tūkstošiem. Tie sniedzās līdz neaptveramam augstumam un pilnībā noklāja sienas.
Neskatoties uz aukstumu, ūdens šeit tecēja brīvā straumē. Tas izplūda no krāna, kas bija veidots piekūna galvas formā, ietecēja šaurā kanālā, kurš iekļāva visu telpu gar sienām, un pēc tam ieplūda seklā baseinā telpas tālākajā galā, ko ieskāva gludi, melni akmeņi. Tieši šis ūdens izrādījās alas dievišķās gaismas avots. Gluži tāpat kā šķidrums, kas glabājās krūkās, tas izstaroja rēgainu, zilganu gaismu, kura ar regulāriem intervāliem kļuva te spilgtāka, te blāvāka, it kā ūdens elpotu. Visa šī aina varētu būt dīvaini mierinoša - kā ziemeļnieciskā spa kūrortā -, ja vien uz jauko ūdens čalu fona mēs nesaklausītu tālus cilvēcīgus vaidus. Gluži tādu pašu vaidu bijām dzirdējuši jau ārpusē; toreiz es to noturēju par vēja auriem durvju spraugā, bet šeit vēja nebija, tāpēc ari nebija ne mazākās iespējas to saklausīt. Tas bija kaut kas cits.
Bentems iekliboja alā aiz mums, sāka vicināt rokas un aizsedza acis, bet Kols devās uz telpas vidu. - UZVARA! - viņš iekliedzās, un šķita, ka viņš ar baudu klausās, kā paša balss rikošetā atsitas pret augstajām sienām. - Te nu tas ir! Mūsu dārgumu nams! Mūsu troņa zāle!
- Tā ir brīnišķīga! - Bentems nočukstēja vārā balsī, šļūkdams uz priekšu, lai nostātos blakus brālim. - Tagad es saprotu, kāpēc tik daudzi labprāt atdevuši savu dzīvību cīņā par to...
-Jūs pieļaujat briesmīgu kļūdu, - mis Peregrine sacīja. - Šo svētvietu nedrīkst apgānīt.
Kols teatrāli nopūtās. - Vai tiešām tev ar savu skolmeista-rienes moralizēšanu jāsabojā tāds mirklis? Vai ari tev vienkārši skauž un tu skumsti par savas it kā apdāvinātākās māsas valdīšanas galu? Paskatieties uz mani: es protu lidot, es varu radīt laika
cilpas! Jau pēc vienas paaudzes neviens vairs neatcerēsies, ka jebkad ir bijis tik muļķīgs radījums kā imbrine!
- Tu kļūdies! - Emma iesaucās, vairs nespēdama valdīt mēli. -Jūs abi būsiet tie, kurus aizmirsis!