Forfikuls piekrītoši pamāja. "Dzīva palikušā vārds ir Sličs," viņš teica un nodrebinājās. "Aā, briesmu darbs. Viņš mēģināja sajaukt vētrasfraksu ar nāveskoka pulveri un piedabūja, lai Stiegris viņa vietā izdara netīro darbu."
Māte Zirgastra sadrūma. "Visi tik izmisīgi cenšas sadabūt frakspulveri," viņa teica. Viņas dzeltenās acis ļauni iemirdzējās. "Ja kādu var vainot notikušajā," viņa piebilda, ar knābi pamādama uz trokšņaino apvienības vīru galdiņu, "tad tie ir viņi! Ak, ko tik es neatdotu, lai aizvāktu šo pašapmierināto izteiksmi no viņu pretīgajām sejām reizi par visām reizēm!"
CETURTĀ NODAĻA
DZELZSMALKAS KOKU KRAVA
Bija vēla pēcpusdiena, un, veiksmīgi noslēguši darījumu ar dažiem meža troļļiem par apjomīgu dzel/smalkas koku pirkumu, Vētras dzinēja komandas biedri devās atpakaļ uz Lejaspilsētu. Gaisotne uz debesu pirātu kuģa klāja bija pacilāta, un Zarēns - tābrīža varonis - jutās īpaši apmierināts ar sevi.
Lai gan viņš nebija personiski pazinis nevienu no meža troļļiem, kurus viņi bija sastapuši, tas apstāklis, ka viņš bija uzaudzis meža troļļu ciematā, nozīmēja, ka Zarēns bija pazīstams ar to paradumiem. Viņš zināja, kad to nē nozīmēja jā. Viņš zināja, kad kaulēties un, vēl svarīgāk, kad kaulēšanos pārtraukt - jo, ja meža trollim piedāvāsi pārāk maz par viņa kokmateriāliem, tad viņš apvainosies un atteiksies pārdot, lai notiktu kas notikdams. Kad Zarēns bija manījis nodevīgās zīmes viņu sejās - lūpu savilk- šanu un mīksto degunu raustīšanu -, viņš bija pamājis ar
galvu savam tēvam. Darījums bija tik labs, cik labs vien tas varēja būt.
Pēcāk, lai to nosvinētu, Mākoņu Vilks bija atvēris muciņu mežagroka un palaidis apkārt ugunīgā šķidruma glāzītes visiem savas raibās komandas locekļiem. "Par labi padarītu darbu," viņš pasludināja.
"Par labi padarītu darbu!" debesu pirāti aurojot atsaucās.
Tems Rejūdens, matiem noaudzis milzis, uzsita Zarē- nam pa muguru un paspieda viņam plecu. "Bez šī puiša zināšanām par Dziļā meža iemītniekiem mēs nekad nebūtu dabūjuši tos kokus par tādu cenu," viņš teica un pacēla savu glāzi. "Par Zarēnu!"
"Par Zarēnu!" debesu pirāti korī atkārtoja.
Pat Slaivo īgnis, vecākais stūrmanis, kam reti kad bija labs vārds kādam sakāms, neskopojās ar uzslavu. "Zarēnam tas tiešām labi izdevās," viņš atzina.
Tikai viens no visiem nepievienojās apsveikumiem: pats Mākoņu Vilks. Īstenībā, kad Tems Rejūdens bija uzsaucis savu tostu, kapteinis bija spēji novērsies un atgriezies pie stūres rata. Zarēns saprata, kāpēc. Neviens no komandas nezināja, ka viņš ir Mākoņu Vilka dēls. Lai izvairītos no pārmetumiem par labvēlības izrādīšanu mīlulim, kapteinis atzina par labāku, lai būtu tā. Tādējādi viņš izturējās pret puisi skarbāk nekā pret citiem komandas locekļiem un nekad neizrādīja pieķeršanos, ko Zarēns varētu just.
Saprast Mākoņu Vilka īgnuma iemeslu bija viens. Tomēr, lai tas vēl spētu arī patikt, bija kaut kas cits. Katra nevērība, katra netaisnība, katrs skarbs vārds Zarēnu dziļi aizvainoja un atstāja viņā sajūtu, ka tēvs par viņu kaunas. Tagad, apvaldījis savu lepnumu, Zarēns pievienojās Mākoņu Vilkam uz tiltiņa.
"Kā tev šķiet, kad mēs atgriezīsimies?" viņš piesardzīgi jautāja.
"Līdz ar nakti," teica Mākoņu Vilks, turot stūri nekustīgi un mazliet paregulējot piekarinātos atsvarus. "Tas ir, ja vējš arī turpmāk būs labvēlīgs."
Zarēns ar bijību vēroja tēvu. Debesu kuģi bija bēdīgi slaveni grūtās vadāmības dēļ, tomēr Mākoņu Vilkam tas nāca kā otrā daba. Viņš saprata kuģi tā, it kā tas būtu daļa no viņa. Dzirdējis kāpurputna stāstu, Zarēns zināja, kāpēc. "Tu laikam iemācījies visu par debesu kuģošanu un… un vētru vajāšanu Bruņinieku akadēmijā…"
Mākoņu Vilks pagriezās un tā savādi paskatījās uz viņu. "Ko tu zini par Bruņinieku akadēmiju?" viņš noprasīja.
"N… neko lielu," Zarēns saminstinājās. "Bet kāpurputns man stāstīja…"
"Pfff!" Mākoņu Vilks pārtraucot novilka. "Tas izdēdējušais tenkotājs! Labāk dzīvot tagadnē nekā kavēties pagātnē," viņš asi noteica. Un tad, skaidri gribēdams mainīt sarunas tematu, piebilda: "Ir pēdējais laiks tev pašam mācīties debesu burāšanas pamatus."
Zarēnam notrīsēja sirds. Viņš bija kopā ar debesu pirātiem jau vairāk nekā divus gadus. Tāpat kā tie, viņš valkāja smago pirāta mēteli ar tā daudzajiem piekarinātajiem uzkabes piederumiem - tālskati, abordāžas kāsi, kompasu un svariem, dzeramo trauku… Tāpat kā tos, viņu no priekšpuses sargāja bagātīgi rotāts no ādas darināts krūšu vairogs, un uz muguras viņam bija pāris izpletņa spārnu. Tomēr pa visu šo laiku Zarēna pienākumi uz klāja bija ierobežoti ar pašiem verdziskākajiem uzdevumiem. Viņš berza. Viņš tīrīja. Viņš bija izsūtāmais zēns visādiem nolūkiem. Šķita, ka tagad tam bija lemts mainīties.
"Lidakmens, kad tas ir auksts, dabiski ceļ mūs uz augšu," Mākoņu Vilks paskaidroja. "Līdzsvars, gaita uz priekšu un manevrēšana jāpanāk ar roku vadību. Ar šo te palīdzību," viņš teica un norādīja uz divām garām rindām sviru ar kaula rokturiem - katra no tām bija novietota citā leņķī.
Zarēns dedzīgi pamāja ar galvu.
"Šīs te sviras ir savienotas ar piekarinātajiem atsvariem," viņš teica. "Tie ir pakaļgala atsvars, priekšgala atsvars, labā borta atsvari - mazais, vidējais un lielais; kreisā borta atsvari, tāpat kā labajam bortam; vidus, tuvais un tālais atsvars…" viņš teica, nobērdams vārdus. "Un šis sviras otrā pusē ir savienotas ar burām. Tās ir fokbura, pakaļ- bura, marsbura," viņš teica, pēc kārtas uzsizdams svirām.
"Grotburas - pirmā un otrā —, debesbura, stāvbura, spraišļ- bura, loka bura, spinakers un klīveris. Iegaumēji? Galvenais ir turēt visu līdzsvarā."
Zarēns nedroši pamāja. Mākoņu Vilks pakāpās atpakaļ. "Nu tad aiziet," viņš skarbi teica. "Saņem stūres ratu, un paskatīsimies, kas tev iekšā."
Iesākumā bija viegli. Viss jau bija noregulēts, un Zarē- nam vajadzēja tikai satvert koka stūres ratu, lai noturētu vienmērīgu gaitu. Bet, kad pēkšņa vēja brāzma no ziemeļaustrumiem lika kuģim novirzīties, uzdevums pēkšņi kļuva sarežģītāks.
"Pacelt vidējo labā borta atsvaru," kapteinis deva norādījumu. Zarēns krita panikā. Kura svira tā bija? Astotā vai devītā no kreisās puses? Viņš satvēra devīto un parāva. Vētras dzinējs sašķiebās uz sāniem. "Ne tik daudz!" Mākoņu Vilks uzsauca. "Mazliet pacelt stāvburu un nolaist lielo kreisā borta atsvaru… Kreisā borta atsvaru, muļķi!" viņš auroja, kad debesu kuģis sasvērās vēl vairāk.
Zarēns iespiedzās aiz šausmām. Viņš vēl sadragās kuģi. Tādā gadījumā viņa pirmais mēģinājums debesu burāšanā būtu arī pēdējais. Viņš nelokāmi turējās pie stūres, - smadzenēm drudžaini darbojoties, rokām trīcot, sirdij dauzoties tā, ka vai plīst. Viņš nedrīkst pievilt savu tēvu. Paliecies uz priekšu, viņš satvēra devīto sviru otrreiz. Šoreiz viņš to pagrieza maigi, nolaižot atsvaru tikai par pāris iedaļām.
Un tas izdevās! Kuģis izlīdzināja gaitu.
"Labi," kapteinis teica. "Tu sāc apgūt tvērienu. Tagad pacelt debesburu," viņš deva norādījumu. "Drusku nolaist priekšgala atsvaru, atkal izlīdzināt mazo un vidējo labā borta atsvaru un…"
"Apvienības kuģis labā borta pusē!" atskanēja Smailiņa griezīgā balss. "Apvienības kuģis labā borta pusē - un ātri tuvojas."
Šie vārdi atbalsojās Zarēnam galvā. Viņam sāka trūkt elpas; viņam sametās slikta dūša. Acu priekšā sviru rindas kļuva neskaidras. Viena no svirām gandrīz noteikti liktu kuģim uzņemt paātrinājumu uz priekšu - bet kura? "Apvienības kuģis nāk tuvāk," Smailiņš paziņoja. Un Zarēns savā aklajā panikā pārkāpa debesu kuģu burāšanas pirmo likumu. Viņš palaida vaļā stūres ratu.