Tiklīdz viņa sasvīdušās rokas atslābināja tvērienu, stūres rats ar sparu sagriezās atpakaļ, aizgrūžot viņu teciņiem pa
klāju. Vienā mirklī buras sašļuka, un Vētras dzinējs griezdamies pēkšņi sāka zaudēt augstumu.
"Stulbeni!" Mākoņu Vilks ierēcās. Viņš satvēra stūres ratu un, atspēries pret klāju, izmisīgi centās apturēt griešanos. "Rumbaini!" viņš iekliedzās. "Šurp! Tūlīt!"
Zarēns nupat ļodzīgi cēlās kājās, kad Rumbainis, traukdamies garām, aizķēra viņu. Tas bija tikai niecīgs sitiens,
bet albīnais pinkulācis bija milzīgs kā kalns, - un Zarēns aizlidoja pa gaisu.
Nākamajā mirklī griešanās apstājās. Zarēns pacēla acis. Stūres rats nekustīgi bija satverts pinkulāča varenajās ķepās. Un kapteinis, beidzot atbrīvots, lika rokām ātri kustēties pār svirām - te šeit, te tur - tik noteikti kā akordeona spēlētājs pār taustiņiem.
"Apvienības kuģis, attālums simt soļu, un tuvojas," sauca Smailiņš. Kapteiņa klusā spēle turpinājās. "Piecdesmit soļu! Četrdesmit…"
Te uzreiz Vētras dzinējs rāvās uz priekšu. Komanda aurojot pauda atzinību. Zarēns beidzot pieslējās kājās, murminādams izjustu pateicību Debesīm virs galvas. Viņiem tas bija izdevies.
Tad Mākoņu Vilks ierunājās. "Kaut kas nav kārtībā!" viņš mierīgi teica.
Nav kārtībā? Zarēns domāja. Kas varēja nebūt kārtībā? Vai tad galu galā viņi nebija izmukuši ar nelegālo dzelzs- koka kravu? Viņš pameta acis atpakaļ. Jā, apvienības kuģis bija jūdzēm tālu!
"Kaut kas ļoti nopietni nav kārtībā," viņš teica. "Mums nav celtspēka."
Zarēns ar šausmām skatījās uz Mākoņu Vilku. Vēderā bija tukšuma sajūta. Vai tas bija kāds joks? Vai viņš bija izraudzījies šo brīdi, lai ķircinātu Zarēnu kā tēvs? Viens skatiens uz vīra pelnu pelēko seju, kamēr viņš pats raustīja, grūstīja un bīdīja kādu sviru ar lielāku un lielāku spēku, liecināja, ka tā nav.
"Tas… tas ir nol… nolādētais stūres atsvars," viņš izgrūda. "Tas ir iestrēdzis."
"Apvienības kuģis atkal tuvojas," Smailiņš sauca. "Un pēc karoga es teiktu, ka pats Apvienības Galva ir uz klāja."
Mākoņu Vilks pagriezās apkārt. "Rumbaini," viņš ierunājās, bet tacl pārdomāja. Milzīgais radījums nebija piemērots, lai rāptos pa korpusu. Tāpat Tems Rejūdens un Stoups Bultžoklis ne. LJn ozolu elfs Smailiņš, kaut gan to vēlētos, nebūtu pietiekami spēcīgs, lai atbrīvotu lielo dzelzs atsvaru. Slaivo Ignis būtu ideāli atbilstošs, ja vien viņš nebūtu tāds gļēvulis. Savukārt Mu- casģīmis, plakangalvas goblins, lai gan bezbailīgs kaujā un visur citur, bija par stulbu, lai atcerētos, kas viņam likts darīt. "Es labāk pats ķeršos klāt," viņš nomurmināja.
Zarēns izlēca priekšā. "Ļauj man," viņš teica. "Es varu to izdarīt." Mākoņu Vilks noskatīja viņu no galvas līdz kājām, plānās lūpas cieši sakniebis. "Tev jāpaliek te, pie svirām," Zarēns turpināja. "Uz to brīdi, kad es būšu to atbrīvojis."
"Apvienības kuģis divsimt soļu attālumā!" sauca Smailiņš.
Mākoņu Vilks īsi pamāja ar galvu. "Labi," viņš teica. "Bet pacenties mani nepievilt."
"Es nepievilšu," noteikti apsolīja Zarēns, steigdamies uz kuģa pakaļgalu. Tur viņš satvēra virvi un uzvilkās uz margām. Meža zaļums nozibēja viņam gar acīm tālu, tālu lejā.
"Neskaties lejup!" viņš dzirdēja, kā Tems Rejūdens viņam uzsauc.
Vieglāk pateikt nekā izdarīt, nodomāja Zarēns, uzmanīgi nolaizdamies uz korpusa takelāžas, kas aptvēra kuģa apakšējo daļu kā zirnekļa tīkls. Jo tālāk viņš virzījās uz leju un apkārt - lēni, piesardzīgi -, jo vairāk nonāca ar galvu uz leju. Vējš plūkāja viņam matus un raustīja pirkstus. Bet tagad viņš varēja saskatīt stūres atsvaru, sapinušos darvotas virves cilpā.
Viņš līda uz priekšu, pa ceļam čukstēdams sev uzmundrinājuma vārdus. "Vēl mazliet uz priekšu. Tikai mazu gabaliņu."
"Kā tev tur iet?" viņš dzirdēja savu tēvu saucam.
"Tūlīt būšu klāt," viņš atsaucās.
"Apvienības kuģis atkal simt soļu attālumā un tuvojas," atskanēja Smailiņa pēdējais ziņojums.
Notikuma gaidās drebēdams, Zarēns pastiepās uz priekšu un spēcīgi parāva virves kamolu uz vienu pusi. Atsvaram vajadzētu brīvi šūpoties. Ja vien viņš varētu… Viņš pavirzījās uz priekšu un pagrūda milzīgo mezglu no apakšas ar plaukstas pamatni. Pēkšņi mezgls padevās, virve atritinājās, atsvars gāzās lejup un… nokrita pavisam. Aiz lielajām šausmām Zarēnam aizrāvās elpa, redzot, kā milzīgais, apaļais dzelzs riņķis aizkūleņo pa gaisu uz meža pusi lejā.
"Ko tu esi izdarījis?" atskanēja balss. Tas bija Mākoņu Vilks, un izklausījās, ka viņš ir nikns.
"Es… es…" Zarēns iesāka. Debesu kuģis šūpojās no viena gala uz otru un zvalstījās no labā borta uz kreiso, pilnīgi zaudējis vadību. Vienīgais, ko Zarēns varēja darīt, bija cieši turēties. Ko viņš bija izdarījis?
"Tu tikai ņēmi un atvienoji kuģa stūri!" Mākoņu Vilks kliedza. "Debesu dēļ, Zarēn! Man likās, ka Mucasģīmis ir stulbs!"
Zarēns drebēja zem apvainojumu un pārmetumu gūzmas. Gaužas asaras sariesās viņam acīs, asaras, kuras viņš nevarēja noslaucīt, baidoties zaudēt tvērienu. Un tad, viņš bēdīgi domāja, vai labāk nebūtu vienkārši palaisties vaļā, pazust? Jebko citu, tikai ne piedzīvot tēva dusmas.
"Zarēn! Vai tu mani dzirdi, puis?" atskanēja kāda cita balss. Tas bija Tems Rejūdens. "Mēs taisāmies nomest kravu. Tas nozīmē, ka jāatver korpusa durvis. Tu labāk pazūdi no turienes labi ātri!"
Nomest kravu! Zarēnam pamira sirds un asaras plūda vēl aumaļaināk nekā iepriekš. Dzelzsmalkas koki, kuru iegūšana bija prasījusi tik daudz pūļu - un naudas -, būs jāzaudē. Un viss viņa dēļ.
"Ātrāk!" uzkliedza Tems.
Zarēns drudžaini līda atpakaļ pa korpusa takelāžu, likdams roku aiz rokas, kāju aiz kājas, līdz atkal rāpās stāvus. Viņš paskatījās uz augšu. Tema Rejūdens lielā, sarkanā roka sniedzās lejup viņam pretī. Viņš to pateicīgi satvēra un noelsās vien, kad tika uzrauts atpakaļ uz klāja. "Kārtībā, kaptein!" Tems sauca.
Zarēns gribēja smaidot pateikties, bet debesu pirāts jau bija aizvērsies, nespēdams skatīties viņam acīs. Ja nav kravas, tas nozīmē, ka nav algas. Un, lai gan nolaista, Le- jaspilsēta nebija tā vieta, kur atrasties bez naudas vai bez iespējas to nopelnīt.
"Atvērt korpusa durvis!" Mākoņu Vilks deva komandu.
"Jā, kaptein," no kravas telpas atsaucās Stoupa Bult- žokļa balss. Tad dziļi no kuģa iekšienes atskanēja ķēžu žvadzoņa, tai sekoja dārdoņa būkš-būkš-būkš.
Zarēns vainīgi novērsās. Tur, pa spraugu korpusa apakšpusē, durvīm lēni veroties vaļā, aizripoja dzelzs- koka baļķi, cits pakaļ citam. Viņš paskatījās pāri bortam.
Tajā mirklī pēkšņi tika izmesta visa atlikusī krava. Kā baisi un nāvējoši nokrišņi baļķi sakrita atpakaļ lejā Dziļajā mežā, no kura tie bija nākuši.
Redzot, kas notiek tam pašā acu priekšā, apvienības kuģis nekavējoties pārtrauca pakaļdzīšanos un metās lejup, pakaļ krītošajiem baļķiem. Tādu apmēru kravu nevarēja noniecināt. Zarēna bēdu kauss bija pilns. Vētras dzinēja zaudējums bija izvērties par apvienības ku-