īeguvumu.
"Vai mēs nevaram nolaisties lejā un cīnīties ar viņiem?" Zarēns jautāja. "Man nav bail."
Mākoņu Vilks uzlūkoja viņu ar vislielāko nicinājumu. "Mums nav stūres," viņš teica. "Nekādas vadības. Tikai lidakmens mūs vispār notur gaisā." Viņš aizgriezās. "Pacelt grotburas!" viņš uzkliedza. "Turieties — un lūdziet Debesis. Lūdziet, kā vēl nekad mūžā neesat lūguši. Viena nelaikā nākusi brāzma, un mēs būsim zaudējuši ne tikai kravu vien. Tas būs pats Vētras dzinējs."
Neviens neteica ne vārda, kamēr debesu kuģis gorījās atpakaļ uz Lejaspilsētu. Zarēna pieredzē tas bija pats lēnākais brauciens, kas aiz spriedzes lika vai nagus grauzt. Kad gaisā lidināmies bija saskatāmas Sanktafraksas ugunis, jau bija iestājusies tumsa. Zem smaga dūmu pārklāja apakšā mutuļoja un rīstījās Lejaspilsēta. Un klusums vēl aizvien turpinājās. Zarēns jutās briesmīgi. Būtu bijis labāk, ja debesu pirāti būtu bļaustījušies un trakojuši, apsaukājuši viņu tādiem vārdiem, kādi vien zem Debesīm pastāv, - jebkas, tikai ne šis nāves klusums.
Tuvumā bija patruļas kuģi, bet neviens nepievērsa uzmanību sakropļotajam debesu kuģim, kas devās, uz baļķu dokiem. Tā kā korpusa durvis vēl joprojām bija vaļā, kuģī nepārprotami nebija nekā slēpjama.
Mākoņu Vilks iestūrēja Vētras dzinēju tā slepenajā en- kurvietā, Stoups Bultžoklis izmeta enkuru, un Smailiņš nolēca uz paaugstinātā mola, lai nostiprinātu kuģa tauvas pie gredzeniem. Komanda nokāpa no klāja.
"Izcili, kundziņ Zarēn!" Slaivo Ignis nošņāca, iedams viņam garām. Zarēns nodrebēja, bet neko citu kā tādu piezīmi sagaidīt nevarēja. īgnim viņš nekad nebija paticis. Daudz ļaunāk bija redzēt pārējo novērstās acis. Viņš nelaimīgs šļūkāja tiem nopakaļus uz trapa pusi.
"Tu ne, Zarēn!" asi ierunājās Mākoņu Vilks. Zarēns sastinga. Nu viņš dabūs dzirdēt! Nokāris galvu, viņš pagriezās - un gaidīja. Tikai tad, kad pēdējais mākoņu pirāts bija aizgājis, Mākoņu Vilks sāka runāt.
"Lai man būtu jāpiedzīvo diena, kad mans dēls - paša dēls - sabeidz debesu kuģi!" viņš teica.
Zarēns cītīgi rija siekalas, bet asaras negribēja pazust. "Piedod, man ļoti žēl," viņš nočukstēja.
"Žēl? Kāds labums no tā, ka tev žēl?" Mākoņu Vilks nodārdināja. "Mēs esam zaudējuši dzelzsmalkas kokus, stūres atsvaru - mēs gandrīz pazaudējām pašu Vētras dzinēju. ĻT n es vēl varu to zaudēt." Viņa acis dzalkstīja kā ciets krams. "Man kauns tevi saukt par dēlu."
Šie vārdi ķēra Zarēnu kā sitiens pa pakausi. "Kauns mani saukt par dēlu?" viņš jautāja, un runājot viņa ciešanas pārauga dusmās. Viņš drosmīgi pacēla acis. "Vai tas ir kas jauns?" viņš prasīja.
"Kā tu uzdrīksties!" Mākoņu Vilks kļuva nikns, viņa seja piesarka.
Bet Zarēns uzdrīkstējās. "Tu nekad nevienam neesi atzinies, ka esi mans tēvs," viņš teica. "Vai tas nozīmē, ka tu vienmēr esi kaunējies par mani, kopš brīža, kad mēs viens otru atradām? Vai tā? Nu, vai tā ir? Pasaki man, ka tā tas ir, un es aiziešu, tūlīt pat."
Mākoņu Vilks klusēja. Zarēns pagriezās, lai ietu.
"Zarēn!" ierunājās Mākoņu Vilks. "Pagaidi." Zarēns apstājās. "Pagriezies un skaties man acīs, puis," viņš teica. Zarēns lēni pagriezās. Viņš izaicinoši raudzījās augšup uz tēvu.
Mākoņu Vilks skatījās pretī, viņa acis iemirdzējās. "Tas bija labi teikts," viņš sacīja. "Tev ir taisnība. Uz kuģa klāja es neesmu atzinis, kas tu esi. Bet ne jau tāda iemesla dēļ, kā tev šķiet. Ir tādi, kas labprāt sāktu dumpi pie vismazākās iespējas un sagrābtu Vētras dzinēju savās rokās. Ja viņi dabūtu zināt, kas…" Viņš uz brīdi apklusa. "Cik daudz tu man nozīmē, - jo tu man nozīmē daudz, Zarēn. Tev vajadzētu to zināt."
Zarēns palocīja galvu un nošņaukājās. Viņam kaklā no jauna sakāpa kamols.
"Ja viņi to dabūtu zināt, tad tava dzīvība būtu ļoti nopietni apdraudēta."
Zarēns ļāva galvai noslīgt uz krūtīm. Kā viņš varēja apšaubīt, ko viņa tēvs jūt pret viņu? Tagad viņš bija tas, kam bija kauns. Viņš pacēla acis un kautrīgi pasmaidīja. "Tad es varu palikt?" viņš jautāja.
Mākoņu Vilka sejā parādījās rūpju grumbas. "Es domāju nopietni, teikdams, ka vēl varu zaudēt Vētras dzinēju," viņš teica.
"Bet kā?" Zarēns bija neizpratnē. "Kāpēc? Tas taču ir tavs kuģis. Man likās, tu to saņēmi savas inaugurācijas dienā."
Mākoņu Vilks nosprauslājās. "Tas daudz maksā, lai uzturētu debesu kuģi lidošanas kārtībā. Kopš kokgraužu invāzijas Vētras dzinējs vienmēr ir bijis parādos līdz pat tā glītajam novērošanas grozam. Es paļāvos, ka dzelzskoka krava ļaus samaksāt daļu no tās naudas, ko esmu parādā. Nē," viņš nopūtās, "ja kādam pieder Vētras dzinējs, tad tā ir Māte Zirgastra. Viņa mūs finansē. IJn savāc lielāko daļu no darījumu ienākumiem," viņš piebilda ar drūmu skatienu. "Un tagad, kad es viņai nevaru samaksāt, viņa varētu nolemt, ka paņems sev to, kas viņai likumīgi pieder."
Zarēns bija šausmās. "Bet viņa to nevar darīt!" viņš kliedza.
"Var gan," teica Mākoņu Vilks. "Vēl vairāk, viņa varētu panākt, lai es nekur citur nevarētu aizņemties. Un kas gan ir debesu pirātu kapteinis bez debesu kuģa, Zarēn? Ko? Es tev pateikšu. Nekas. Lūk, kas viņš ir. Pilnīgs nekas."
Zarēns samulsis novērsās. Vina tēvs - reiz lieliskākais
Bruņinieku akadēmiķis, kāds Sanktafraksā bija redzēts, tagad izcilākais debesu pirāts Malaszemē - skatījās negodam tieši sejā. Un viņš, Zarēns, bija vainīgs. Tā bija vienīgi viņa vaina.
"Man…';
"Tikai nesaki atkal, ka tev ir žēl," Mākoņu Vilks pārtrauca. "Nāc! Iesim un tiksim ar to galā," viņš skarbi teica. "Es tikai ceru, ka vecā klijānu mātīte nav pārāk mantkārīgā noskaņojumā. Un atceries," viņš piebilda, soļodams uz trapa pusi, "kad būsim apsēdušies sarunām ar Māti Zirg- astru Asinsozola krodziņā, esi piesardzīgs, ko tu saki - vai pat domā. Es zvēru, tur sienām ir ausis!"
PIEKTĀ NODAĻA
ASINSOZOLA KRODZIŅŠ
Cik, čīk, čīk, krodziņa izkārtne protestēja, šūpodamās šurp un turp vējā, kas arvien pieņēmās spēkā. Zarēns pameta acis uz augšu un sarāvās. Izkārtnē bija redzams - kā jau to varēja sagaidīt - mākslinieka priekšstats par asinsozolu, briesmīgu gaļēdāju koku. Attēls bija ļoti labs, nodrebinādamies atzina Zarēns. Spīdīgā miza, zalgojošie žokļi, - ik reizi, kad viņš redzēja koka attēlu, viņš gandrīz varēja saost pretīgo, metālisko nāves smaku, kas no tā nāca.
Jo Zarēns par asinsozoliem zināja visu. Reiz, nomaldījies Dziļajā mežā, viņš bija kļuvis par upuri kādam īpaši šaušalīgam šīs sugas pārstāvim. Tas bija gribējis viņu veselu norīt un būtu dzīvu apēdis, ja nebūtu viņa aunradža ādas vestes, kura bija saspurojusies šajās briesmās un iesprūdusi briesmoņa rīklē. Nodrebinājies, to atceroties, viņš sev jautāja, kāpēc gan lai kādam gribētos nosaukt krodziņu tik pretīgas radības vārdā.
"Vai tu tur stāvēsi un blenzīsi visu vakaru?" Mākoņu
>
Vilks nepacietīgi noteica, paspraukdamies garām dēlam. "Iesim iekšā."
Tiklīdz viņš atvēra durvis - BāC! - no telpas pretī gāzās enerģija. Karstums. Troksnis. Gaisma. Un spēcīgs smaržu un smaku sajaukums. Zarēns atstreipuļoja atpakaļ no tādas brāzmas. Lai cik bieži viņš apmeklētu Asinsozola krodziņu, viņš nekad nespēs pierast pie šī pirmā brīža trieciena.
Krodziņš bija kā pašas Lejaspilsētas miniatūra versija, atspoguļojot tās neticami lielo dažādību. Tur bija plakan- galvas un āmurgalvas goblini, ozolu elfi, bara rūķi, melnie punduri un sarkanie punduri, troļļi un dūkņas, visādu veidu un visādu lielumu. Tur bija apvienību biedri un debesu pirāti, skārdnieki un izputējušie, lupatlaši un blēži, tirgoņi un pārdevēji… Skatoties pa atvērtajām durvīm, Zarēnam šķita, ka nebija tāda Malaszemes radījuma, cilts vai aroda, kas kūsājošajā telpā nebūtu pārstāvēts.