Alu gars pie durvīm uzreiz pazina Mākoņu Vilku. Viņš paziņoja, ka Māte Zirgastra esot "tepat kaut kur", un ar roku pamāja dziļumā. Turēdamies cieši blakus Mākoņu Vilkam, kas lauza ceļu cauri telpai, Zarēns ļoti centās neizgāzt kādam dzērienu. Plakangalvji bija bēdīgi slaveni ar savu ātro dabu, un jau agrāk rīkles bija pārgrieztas daudzkārt mazāka iemesla dēļ nekā izliets mežalus. Stumdītam un grūstītam sasvīdušo, pārkaisušo ķermeņu jūrā, Zarēnam ienāca prātā, ka Asinsozols galu galā tiešām ir īstais vārds šim krodziņam.
Krodziņa īpašniece bija atrodama blakus sētas durvīm. Viņa pacēla acis, līdzko pienāca Mākoņu Vilks.
"Māt Zirgastra," viņš teica. "Ceru, ka esi pie labas veselības."
"Diezgan labas," sekoja piesardzīga atbilde.
Pagriezusies viņa jautājoši paskatījās uz Zarēnu.
"Ak jā," teica Mākoņu Vilks. "Tas ir Zarēns. Zarēn, iepazīsties, Māte Zirgastra. Es gribu, lai viņš ir klāt mūsu apspriedē."
Zarēns nodrebēja zem niknā skatiena, ko uzmeta būtne, kura atradās viņa priekšā. Protams, viņš jau bija redzējis Māti Zirgastru agrāk, bet vienmēr no tālienes. Tuvumā viņa bija iespaidīga, biedējoša.
Augumā tikpat gara kā Mākoņu Vilks, mazām un apaļām dzeltenām acīm, asu, līku knābi un tumšsarkanu spalvu apkakli. Rokas ar garajiem nagiem viņa bija saņēmusi kopā, un, tā kā līdz pleciem arī tās klāja spalvas, tad izskatījās, ka stāvot viņu ieskauj violeti oranža šalle. Zarēns nevarēja saprast, vai zem lielā, dzeltenā tērpa visu viņas augumu arī klāj tāda pati krāšņa spalvu rota.
Te uzreiz viņš saklausīja kādu labajā pusē ķiķinām. Viņš pagriezās. Tur, uzmeties uz bāra krēsla, bija sīks, gandrīz spīdošs radījums, kas plati smaidīja no vienas sikspārņa auss līdz otrai.
Māte Zirgastra uzrauca spalvaino uzaci un draudīgi palūkojās uz Zarēnu. "Tas ir Forfikuls," viņa teica un atkal pievērsa nemirkšķinošās acis Mākoņu Vilkam. "Viņš arī piedalīsies mūsu mazajā sarunā," viņa paskaidroja.
Mākoņu Vilks paraustīja plecus. "Man vienalga," viņš sacīja, tad turpināja, it kā Forfikula nebūtu klāt. "Kas tas tāds ir? Izskatās pēc sīkuļa no ozolu elfa metiena."
Mātes Zirgastras knābis noklakšķēja pēkšņā jautrībā. "Viņš ir mans mazais dārgums," viņa nočukstēja. "Vai ne, Forfij? Tā tas ir," viņa paziņoja pārējiem. "Sekojiet man. Mums būs vieglāk sarunāties slepenās istabas mierā." To pateikusi, viņa pagriezās uz kāju nagiem un pazuda aiz durvīm. Mākoņu Vilks un Zarēns viņai sekoja, Forfikuls noslēdza gājienu.
Istabā bija karsti, trūka gaisa, mitrumā oda pēc trūdiem. Un, ieņemdams savu vietu pie maza četrstūraina galdiņa,
Zarēns juta aizvien lielāku neveiklību. No viņa pa kreisi bija tēvs, pa labi - Māte Zirgastra, bet pretī sēdēja Forfikuls, aizvērtām acīm, trīsošām ausīm. Zarēna aunradža ādas veste saslēja asus sarus viņam zem pirkstiem.
Māte Zirgastra nolika savas zvlņainās rokas vienu uz otras sev priekšā un uzsmaidīja Mākoņu Vilkam. "Tā, tā," viņa mīlīgi teica. "Te nu mēs atkal esam."
"Tik tiešām," sacīja Mākoņu Vilks. "Un vai drīkstu teikt, cik spirgta un vesela tu šovakar izskaties, Māt Zirgastra, un cik ļoti tev piestāv dzeltenā krāsa?"
"Ak, Vilkuci!" viņa iesaucās, pieposdama sevi, pati negribot. "Tu vecais glaimotāji"
"Es katru vārdu domāju nopietni," Mākoņu Vilks apgalvoja.
"Tu arī esi žilbinošs kā vienmēr," Māte Zirgastra ar apbrīnu nokladzināja.
Zarēns paskatījās uz tēvu. Tā bija taisnība. Savās krāšņajās debesu pirāta regālijās- ar krokām un pušķiem, un mirdzošajām zelta pogām - Mākoņu Vilks izskatījās lieliski. Tad, pēkšņi nodrebējis, Zarēns atminējās, cik dusmīga bija kļuvusi tēva seja, kad viņš bija palaidis vaļā stūres atsvaru un kad Vētras dzinējs bija griezdamies gājis uz leju. Kā viņš bija lādējies, kad viņu vērtīgā dzelzskoka krava bija gāzusies lejup no debesīm.
Viņš pacēla acis. Forfikuls uzmanīgi viņu vēroja. Esi piesardzīgs, kad tu ko saki - vai pat domā, tā bija teicis tēvs. Zarēns skatījās uz naktsklaidi ar trīsošajām ausīm un nemierpilns nodrebinājās.
"Ak stūres atsvars, ko?" viņš dzirdēja Māti Zirgastru sakām. Jautrībai acīmredzot bija pienācis gals. "Tas izklausās nopietni."
"Tas ir nopietni," Mākoņu Vilks piekrita.
"Un tāpēc dārgi?"
Mākoņu Vilks palocīja galvu.
"Es nešaubos, ka mēs varēsim kaut kā vienoties," viņa jautri teica. "Kamēr vien dzelzskoka kvalitāte attaisnos manas cerības."
Zarēns juta, ka viņam asinis aizplūst no sejas, pēkšņi pilnībā aptverot, cik lielu ļaunumu viņš nodarījis. Viņa dēļ Vētras dzinējs nekad vairs nelidos. Sirds viņam skaļi sitās. IJn, kad Forfikuls paliecās un, aizlicis roku mutei priekšā, kaut ko čukstēja Mātei Zirgastrai, tā sitās vēl skaļāk.
Putnu sievietes acis iedzalkstījās. "Nu, Vilkuci," viņa jautāja, "vai tā attaisnos manas cerības, kā tev šķiet?" Viņa paliecās uz priekšu un piegrūda savu knābi viņam pie pašas sejas. "Vai arī tu gribi man kaut ko pastāstīt?" viņa noprasīja, piepeši aprauti un skarbi.
"Tev pastāstīt? Es…" viņš iesāka, pakasīdams zem acs pārsēja. "Tas ir…" Viņš paskatījās uz dēlu. Zarēns nekad agrāk nebija redzējis, ka viņš izskatītos tik noguris, tik vecs.
"Nu?" Māte Zirgastra prasīja.
"Mums tiešām gadījās visai nelaimīgs kavēklis," Mākoņu Vilks piekrita. "Bet nekas tāds, ko nevarētu labot mūsu nākamajā braucienā…"
"Tu, šķiet, esi aizmirsis," viņa strupi pārtrauca, "ka tu jau esi man parādā desmit tūkstošus. Un tas ir, nepierēķinot procentus. Protams, plus izmaksas par jaunu stūres atsvaru…" Viņa uz bridi teatrāli apklusa un sāka nevērīgi kārtot savas kakla spalvas. "Es neesmu pārliecināta, vai būtu vajadzīgs nākamais brauciens."
Zarēns iekšēji sarāvās čokurā.
"Ja nu vienīgi," viņa viltīgi turpināja, "tas notiek pēc maniem noteikumiem."
Mākoņu Vilks pat necentās izvairīties. "Un šie noteikumi būtu?" viņš rāmi jautāja.
Māte Zirgastra uzslējās savās zvīņainajās kājās un apgriezās apkārt. Rokas viņa salika aiz muguras. Mākoņu Vilks un Zarēns nogaidot skatījās viņai mugurā. Uz For- fikula lūpām rotājās puse smaida.
"Mēs kopā esam daudzko paveikuši, Mākoņu Vilk, tu un es," viņa teica. "Par spīti tavām pašreizējām neveiksmīgajām finanšu likstām, tu tomēr esi izcilākais debesu pirāts no visiem, - galu galā, tā nemaz nebija tava vaina, ka Vētras dzinēju izcaurumoja kokgrauži." Viņa panāca uz priekšu. "Tāpēc es vēršos pie tevis ar to, kas noteikti izrādīsies tev lielākais izaicinājums paveikt grūtu uzdevumu. Ja tev veiksies, tad parādi tiks dzēsti vienā rāvienā."
Mākoņu Vilks neticīgi paskatījās uz viņu. "Un kāds tev no tā būs labums?"
"Ak, Vilkuci, Vilkuci," viņa sacīja un kladzinoši iesmējās. "Tu mani tik labi pazīsti." Viņas apaļās ačteles iedzalkstījās. "Ļoti liels, to es pagaidām esmu gatava pateikt."
"Bet…"
"Pietaupi savus jautājumus, līdz es būšu paskaidrojusi," Māte Zirgastra asi pārtrauca. Viņa ievilka elpu. "Pie manis griezās," viņa teica, "Gai…"