Forfikuls skaļi ieklepojās.
"…kāds… Sanktafraksas akadēmiķis," Māte Zirgastra turpināja. "Viņš vēlas iegūt vētrasfraksu - labi daudz -, un viņš devīgi samaksās par šo privilēģiju."
Mākoņu Vilks nosprauslājās. "Ja viņam vajadzīgs vētras- frakss, tad kāpēc viņš vienkārši neiebrūk dārgumu glabātavā?" viņš iebilda. "Kā esmu dzirdējis, pašlaik visi tā darot."
Māte Zirgastra bezkaislīgi raudzījās uz viņu. "Vētras- frakss ir vajadzīgs tieši tāpēc, lai atjaunotu iztērētos krājumus dārgumu glabātavā," viņa teica. "Pārāk daudz jau ir paņemts frakspulverim," viņa turpināja, uzmetot acis sudraba medaljonam, kas pašai bija kaklā. "Nevienam gan nav paveicies, bet, ja nekas netiks darīts, tad planējošā klints saraus ķēdes un Sanktafraksa aizlidos. Atklātās debesīs. Uz visiem laikiem."
"Tpū," Mākoņu Vilks nospļāvās. "Sanktafraksa. Ko gan tā manā labā jebkad ir darījusi?"
Māte Zirgastra aizkaitināta iekladzinājās. "Sanktafraksa ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa," viņa strupi atbildēja. "Tās zinātnieki ir laika pareģotāji, karšu sastādītāji, lietpratēji tajās miglās un fantomos, kas ierodas Malaszemē no ārpuses. Tieši viņi nolasa zīmes, kas haosā ievieš kārtību. Bez viņiem Lejaspilsēta nepastāvētu. No visiem, kas te ir, tu, Vilkuci, esi tas, kas varētu to saprast."
"Es zinu vienīgi to, ka Sanktafraksa piesavinājās manus labākos gadus un tad izmeta mani," Mākoņu Vilks teica.
Mātes Zirgastras acis iedzalkstījās. "Tu jūti, ka esi piekrāpts, - vēl aizvien tā jūties," viņa teica. "Un tā tam jābūt." Viņa uz brīdi apklusa. "Tāpēc es tev piedāvāju iespēju atriebties uzurpatoriem."
Mākoņu Vilks skatījās 117. viņu, beidzot saprazdams, ko putnu sieviete grib panākt. "Tu vēlies sacīt, ka gribi, lai es burāju uz Krēslas mežu, dzenoties pēc jauna vētrasfraksa krājuma," viņš sacīja.
"Es vēlos sacīt," paskaidroja Māte Zirgastra, "ka dodu tev otru iespēju. Tu varēsi likt lietā visu to izglītību, kuru saņēmi Bruņinieku akadēmijā; tu parādīsi, ka Mākoņu Vilks ir vairāk nekā tikai rīkļurāvējs un persona ārpus likuma. Visbeidzot," viņa teica, uzbužinot krūšu spalvas, "lieliskais Vētras dzinējs tiks izmantots tādam mērķim, kādam tas sākotnēji tika būvēts. Nevis lai vadātu apkārt dzelzskokus kā tāds izdaiļots velkonis, bet lai vajātu vētru!"
Zarēnam sirds ietrīsējās, dzirdot šos vārdus. Va-jāt vēt-ru! - viņš nočukstēja, izbaudot katru zilbi. Viņš satraukts pasmaidīja. Vajāt vēēēēēēēt-ru.
Nākamajā mirklī visi sapņi, kādi viņam varēja rasties, tika sadragāti. "Pilnīgi izslēgts," Mākoņu Vilks noskaldīja.
"Bet, Vilkuci," Māte Zirgastra glaimoja, "iedomājies tās gaviles, kas gāzīsies pār tavu galvu, kad tu atgriezīsies kā uzvarētājs ar tik daudz vētrasfraksa, lai no- svarotu Sanktafraksas lidojošo klinti uz tūkstoš gadiem. Iedomājies to slavu, iedomājies to varu" viņa klusi piebilda.
Zarēns vēlējās, kaut tēvs piekristu. Mākoņu Vilks purināja galvu.
"Jo, protams, kacl dārgumu glabātava atkal būs nosva- rota," Māte Zirgastra turpināja, "tā nolādētā saikne starp
lietusgaršotājiem un apvienības locekļiem beidzot tiks lauzta." Viņas acis iedzalkstljās. "Nāksies veidot jaunas savienības, iedibināt jaunu hierarhiju. Iedomājies, cik augstu uz sabiedrības kāpnēm tu varētu atrasties. Tu un es, Vilkuci. Tikai tu un es, tur, pašā augšā."
Bet Mākoņu Vilks vēl joprojām palika vienaldzīgs. "Daudz garu gadu ir pagājis, kopš es aizgāju no akadēmijas," viņš teica. "Un Vētras dzinējs vairs nav tas kuģis, kāds tas reiz bija…"
"Vilkuci! Vilkuci!" Māte Zirgastra viņu norāja. "Tāda liekuļota pieticība! Kvintinijs Verdžinikss bija pats izcilākais bruņinieks, kāds vien akadēmijā jebkad redzēts, un tās iemaņas, ko tur apguvi, tu esi noslīpējis līdz briljanta spožumam kā Mākoņu Vilks - labākais debesu pirātu kapteinis, kāds jebkad bijis." Zarēns dzirdēja, kā tēvs nosprauslājas. "Un, kas attiecas uz Vētras dzinēju," viņa turpināja, "mēs liksim to salabot, uzpost, savest kārtībā - visu mehānismu. Tas lidos tā, kā vēl nekad nav lidojis."
Kādu brīdi Zarēnam likās, ka tikko pateiktajam būs ietekme. Protams, tēvs nespēs turēties pretī tādam piedāvājumam. Mākoņu Vilks pasmaidīja un pavirpināja savu ievaskoto vaigubārdu.
"Nē," viņš teica. Viņš ar troksni atstūma krēslu un piecēlās no galda. "Un tagad lūdzu mani atvainot…"
Māte Zirgastra pēkšņā dusmu uzplūdā sāka skrāpēt grīdu. "Atvainot?" viņa spalgi kliedza. "Nē, es tev nepiedošu'." Viņas balss kļuva aizvien griezīgāka. "Tev nebūs izvēles! Man ir kaut kas tāds, ko tev vajag, un tev ir kaut kas tāds, ko vajag man. Tu darīsi to, ko es lieku!"
Mākoņu Vilks tikai klusībā nosmējās un devās uz durvīm. Nevaldāmās dusmās Māte Zirgastra plivinājās un mētājās apkārt. Galdiņš apgāzās. Krēsli lidoja pa gaisu. Zarēns, parāvies nost viņai no ceļa, pamanīja Forfikulu.
Viņš, ausīm trīsot, cieši raudzījās uz durvīm, un mutes kaktiņos viņam parādījās smaids.
"Tev ir beigas!" Māte Zirgastra kliedza. "Beigas! Vai tu saproti? Es panākšu, lai tu nekad vairs kāju nespertu ne uz viena debesu kuģa. Es…"
Atskanēja kluss klaudziens. Māte Zirgastra sastinga. Durvis atvērās. "Jūs!" viņa iesaucās.
"Mans kungs!" Mākoņu Vilkam aizrāvās elpa, un viņš nometās ceļos.
Zarēns apjucis skatījās uz jaunatnācēju. Viņš bija vecs - ļoti vecs -, ar gariem, baltiem matiem un pamatīgu zizli, kas balstīja viņa nedrošo gaitu. Ar saplīsušajām sandalēm, bezpirkstu cimdiem, salāpīto un nodilušo mantiju viņš izskatījās tik nožēlojams kā ielu klaidonis. Tomēr tēvs viņa priekšā bija nometies ceļos.
Zarēns vērsās pie Forfikula pēc paskaidrojuma, bet naktsklaidis bija mainījis atrašanās vietu. Tas bija uz galda
un, aizlicis priekšā bālo, kaulaino roku, steidzīgi čukstēja Mātei Zirgastrai ausī. Zarēns būtu atdevis jebko, lai uzzinātu, kas tiek sacīts, bet, lai kā viņš sasprindzinājās, viņš nevarēja dzirdēt neko citu kā vien sazvērniecisku hssp- pss-pss.
Zarēns nostenējās, pievērsa uzmanību tēvam - un atkal nostenējās. Viņš bija juties sarūgtināts par Mākoņu Vilka attieksmi pret Mātes Zirgastras priekšlikumu, bet viņš jutās pazemots, redzot tēvu vēl joprojām stāvam uz ceļiem.
"Vai tu necelsies augšā un necīnīsies?" viņš ar rūgtumu domāja. "Vai arī tu esi nolēmis palikt, ceļos nometies, uz visiem laikiem?"
SESTĀ NODAĻA
SKRĪDS RIEKSTGRIEZIS
Ceļojums pāri Dumbrājam izrādījās tik skarbs, ka neko tādu Mima vēl nekad nebija piedzīvojusi. Pat nokgoblinu ģimenes vadonei iešana šķita grūta, bet pārējie bija tuvu spēku izsīkumam. Mimas raizes pieņēmās spēkā ar katru aizvadīto minūti.
Skrīds bija stingri pieteicis, ka viņiem visiem jāturas kopā, tomēr, jo tālāk viņi gāja pāri nebeidzamajai, dubļainajai tukšainei, jo vairāk sašķēlās.
Mima brida uz priekšu un atpakaļ gar garo izklaidu rindu, cik ātri vien lipīgie dubļi ļāva. Viņa staigāja no mazajiem priekšgalā līdz vecajam Torpam, kas noslēdza gājienu, un atkal atpakaļ, pa ceļam teikdama uzmundrinājuma vārdus.
"Nu vairs nav tālu," viņa tiem apgalvoja. "Gandrīz jau esam klāt." Dumbrāja pretīgā, sastāvējusies smaka kļuva stiprāka. "Aizmirstiet, kur jūs pašlaik esat, un domājiet par to brīnišķīgo vietu, uz kuru dodamies, - pārpilnības zemi, iespēju zemi, kur goblini tiek cienīti un kur ielas bruģētas ar zeltu."