Skrīds piecēlās kājās, aizcirta vāku un izgāja ārā. Garā nakts bija beigusies. No viņa pa kreisi no atkāpušās tumsas vēlās tumši violeti mākoņi, vēstījot par savilkušos vētru. No viņa pa labi lielā attālumā bija debesu kuģis, kas iezīmējās pret lēcošo sauli.
Abi tuvojās.
SEPTĪTĀ NODAĻA
PIEKRIŠANA UN NODEVĪBA
Māte Zirgastra satraukta vēroja, kā vecais stāvs tuvojas Mākoņu Vilkam. No rūgtas pieredzes viņa zināja, ka ļaut satikties pretējām pusēm - tā sakot, piegādei un pieprasījumam - var būt postoši. Daudz labāk ir palikt pa vidu: kārtojot darījumu, likt lietā sakarus. Un tomēr, kā Forfikuls bija aizrādījis, tā kā viņai vienai pašai nebija izdevies pārliecināt Mākoņu Vilku doties ceļojumā, tad jaunatnācējs bija viņu vienīgā cerība.
Viņš paliecās uz priekšu un uzsita Mākoņu Vilkam ar zizli. "Celies, Kvintinij Verdžiniks," viņš teica.
Zarēns vēroja, kā viņa tēvs pieslejas kājās un paceļ acis. Viņa skatienā mirdzēja godbijība, cieņa, un tajā brīdī Za- rēnam kļuva pilnīgi skaidrs, kas noteikti ir šī vecās, apvalkātās drēbēs tērptā persona. Tas bija viņa tēva agrākais patrons un padomdevējs Gaismas profesors.
"Pagājis ilgs laiks, Kvintinij," viņš sacīja. "Tu biji lieliskākais Bruņinieku akadēmiķis simt paaudzēs, tomēr…" Viņš
apklusa un paskatījās uz Zarēnu, pirmo reizi viņu pamanīdams. "Kas tas tāds, Zirgastra?" viņš noprasīja.
"Puisis ir kopā ar mani," Mākoņu Vilks atbildēja viņas vietā. "Visu, kas jums man sakāms, var teikt viņa klātbūtnē."
"Vai tu par to esi drošs?" profesors jautāja.
"Pilnīgi drošs," Mākoņu Vilks teica pieklājīgi, tomēr stingri.
Gaismas profesors nomierinājies pamāja ar galvu. "Mēs pievīlām tevi, Kvintinij Verdžiniks. Es to saprotu. Tagad mēs nākam pie tevis kā pazemīgi lūdzēji. Mums nepieciešama tava palīdzība."
Vērojot tēva apjukumu zem profesora caururbjošā skatiena, Zarēns iedomājās pats par sevi. Un, kad Mākoņu Vilks ierunājās, Zarēns viņa balsī saklausīja pats savu nedrošo stomīšanos.
"Es… mmm… tas ir… Māte Zirgastra jau ir izklāstījusi… šo problēmu."
"Patiesi," pārsteigts teica profesors. "Tad tu sapratīsi stāvokļa svarīgumu - vai arī to vajadzētu saukt par svarīguma trūkumu," viņš piebilda, pasmiedamies par savu mazo jociņu.
Mākoņu Vilks nedroši pasmaidīja. "Tātad Sanktafraksa tiešām ir briesmās?" viņš jautāja.
"Tā varētu norauties no stiprinājumiem jebkurā brīdī," profesors sacīja. "Mums vajadzīgs jauns vētrasfraksa papildinājums."
Mākoņu Vilks klausījās klusēdams.
"Vējskārēji un mākoņvērotāji jau ir apstiprinājuši, ka Lielā vētra ir nenovēršama," profesors turpināja. "Laikā, kad tā būs klāt, kādam jābūt gatavam tai dzīties pakaļ uz Krēslas mežu, lai viņš iegūtu'vētrasfraksu, ko tā radīs. Un tas kāds, manu dārgo Kvintinij Verdžiniks," viņš sacīja,
"esi tu. Nav otras dzīvas dvēseles, kas būtu tikpat piemērota šim uzdevumam. Vai tu mums palīdzēsi vai arī noskatīsies, kā Sanktafraksa uz mūžīgiem laikiem pazūd atklātās debesīs?"
Mākoņu Vilks bezkaislīgi skatījās profesorā. Zarēns nespēja aptvert tās domas, kas viņam jaucās pa galvu. Jā? Vai nē? Kādai lemts būt atbildei?
Tad Mākoņu Vilks ar visniecīgāko galvas mājienu apstiprināja atbalstu Gaismas profesora priekšlikumam. Za- rēnam sirds aiz satraukuma dauzījās. Lai cik sīka būtu atbilde, viņa tēvs bija piekritis.
Viņi dosies vajāt vētru.
Durvju otrā pusē, piespiedis ausi pie koka, vēl kāds bija satraukts, dzirdot par ierosināto ceļojumu uz Krēslas mežu. Tas bija Slai- vo Ignis, Vētras dzinēja vecākais stūrmanis. Viņš uzmanīgi klausījās, kā tiek kalti plāni, iegaumēdams katru pieminēto sīkumu. Bija tādi, kas labi samaksātu par šīm ziņām.
Dzirdot, ka tiek atstumti krēsli, īgnis atsprāga no durvīm un ieslīdēja atpakaļ krodziņa telpā. Tagad viņu nevarētu pieķert pie slepus noklausīšanās. Labais kapteinis drīz vien varētu atklāt, ka viņa plāni ir nejauši dzirdēti.
Atbilstoši Lejaspilsētas standartiem apvienības Palāta bija grezna - tas ir, zem kājām bija grīdas dēļi, nevis nomīdīta zeme, un vairums logu bija iestikloti. Telpas lielāko daļu aizņēma milzīgs gredzenveida galds, ap kuru sēdēja visi vecākie apvienības biedri, kurus varēja saaicināt tik īsā laikā.
Galda vidū apaļā caurumā atradās grozāms ķeblis. Un uz tā sēdēja Slaivo īgnis.
Simenons Ksintakss, Apvienības Galva, skaļi paklaudzi- nāja ar savu āmuriņu pa galdu. "Kārtību!" viņš uzsauca. "Kārtību!"
Apvienības Palāta apklusa, un visu acis pievērsās viņam. Ksintakss piecēlās no krēsla.
"Uzlikt trīsragu mitras!" viņš teica, un sekoja brāzmaina darbošanās, kamēr katrs no apvienības biedriem sadabūja un uzlika savu galvassegu. Ksintakss apmierināts palocīja galvu. "Es pasludinu Lejaspilsētas Brīvo tirgoņu apvienības ārkārtas sanāksmi par atklātu," viņš paziņoja. "Iztaujāšana var sākties."
Apvienības locekļi cieta klusu, gaidīdami, lai Ksintakss kā sēdes vadītājs formulē pirmo, vissvarīgāko jautājumu, - to, kurš noteiks visu sekojošo jautājumu toni. Jo patiesība, kā visi apvienības locekļi labi apzinājās, bija nenoteikta būšana. Tā bija jāiepazīst ar piesardzību, vai tik tai nav lemts pārvērsties par kaut ko pilnīgi citu.
Ksintakss apsēdās savā vietā. "Ja mums nāktos tev jautāt, Slaivo īgni, vai tu esi - vai tu esi godīgs," viņš iesāka tajā aplinkus veidā, kādā to prasīja tradīcija, "kādu atbildi tu dotu?"
Slaivo savaldījās. Tas ir grūti pasakāms, viņš domāja. Viņš, protams, bija iecerējis atbildēt uz apvienības locekļu jautājumiem godīgi. Bet par to, vai viņš pats bija godīgs… Nu, pirmām kārtām, godīgais nebūtu slepus noklausījies.
Viņš paraustīja plecus un noslaucīja sviedru lāses no augšlūpas. "Tas, vai zināt, ir tā…" viņš iesāka.
"Tu atbildēsi uz jautājumu ar jā vai nē," Ksintakss viņu pārtrauca. "Tu atbildēsi uz visiem jautājumiem ar jā vai nē. Ne vairāk, ne mazāk. Vai tas ir pilnīgi skaidrs?"
"Jā," teica īgnis.
Ksintakss apmierināts palocīja galvu. "Tātad es atkārtoju. Ja mums nāktos tev jautāt, Slaivo īgni, vai tu esi godīgs, - kādu atbildi tu dotu?"
Nē, teica Ignis.
Apkārt galdam pārskrēja pārsteiguma murdoņa. Tad visi apvienības locekļi paslēja gaisā roku. "Es. Es. Es. Es," viņi sauca, katrs gribēdams piesaistīt sēdes vadītāja uzmanību.
"Leanduss Svinvēders, Notekas un Kalti," viņš sacīja.
Leanduss, maza auguma dusmīga izskata persona ar vienu tumšu uzaci, kas stiepās pāri visai bargajai pierei, pamāja ar galvu īgņa virzienā. "Ja mums nāktos tev jautāt, vai tev ir informācija attiecībā uz tavu kapteini Mākoņu Vilku, agrāko Kvintiniju Verdžiniksu, - kādu atbildi tu dotu?"
īgnis pagriezās uz sēdekļa, lai būtu pretī jautātājam. "Jā," viņš teica.
"Fārkvars Rokdaris," sacīja Ksintakss. "Līmes vārītāji un Tauvu pinēji."
"Ja mums nāktos tev jautāt, vai Vētras dzinējs patlaban ir debesu kuģošanas gatavībā, - kādu atbildi tu dotu?"