"Nē," teica īgnis, pagriezdamies atkal atpakaļ.
"Ellerekss Zemesmāls, Mīcītāji un Veidnes."
"Ja mums nāktos tev jautāt, vai tu, ja rastos tāda nepieciešamība, būtu gatavs nogalināt kādu no saviem komandas biedriem, - kādu atbildi tu dotu?"
īgnis strauji ievilka elpu. "Jā."
Un tā tas turpinājās. Apvienības biedri uzdeva jautājumus, un īgnis uz tiem atbildēja. Vienu pēc otra, citu pēc cita. Jautājumos nebija nekādas kārtības - vismaz, ja tāda bija, tad īgnis to nesaskatīja. Attiecībā uz viņu būtu bijusi daudz lielāka jēga, ja viņam būtu ļauts tiem precīzi izstāstīt, ko viņš bija noklausījies. Bet nē. Iztaujāšana turpinājās, un, laikam ejot, jautājumi nāca aizvien biežāk un straujāk.
Pamazām viss atklājās - un ne jau tikai kailie fakti. Iegūstot informāciju tik netiešā veidā, apvienības locekļiem
izdevās izveidot ainu, pilnīgu līdz pēdējam sīkumam, - un līdz ar to tikt pie zināšanām par to, ko īsti darīt.
Simenons Ksintakss piecēlās kājās otrreiz. Viņš pacēla abas rokas. "Iztaujāšana ir beigusies," viņš teica. "Ja mums nāktos tev prasīt, Slaivo īgni, lai tu zvērētu uzticību Lejaspilsētas Brīvo tirgoņu apvienībai, atsakoties no visām citām saistībām un solot paklausību mūsu gribai, - kādu atbildi tu dotu?"
īgnim noreiba galva. No uzdotajiem jautājumiem viņš bija uzminējis, ka tiek piedāvātas neizsakāmas bagātības. Arī pašam savs debesu kuģis. Art, svarīgāk par visu - stāvoklis apvienībā. Bet vienlaikus viņš skaidri zināja, kas tiek gaidīts no viņa, - un par tādu varoņdarbu īgnis gribēja vairāk nekā bagātību. Viņš gribēja varu.
"Uz šo jautājumu es atbildu ar savu jautājumu, ja tas tiek atļauts," viņš iesāka. Ksintakss piekrītot pamāja ar galvu. "Ja man nāktos jums jautāt, vai, sekmīgi paveicis šo bīstamo pasākumu, es varētu kļūt par Lejaspilsētas Brīvo tirgoņu apvienības jauno Galvu, - kādu atbildi jūs dotu?"
Ksintakss samiedza acis. Iztaujāšanas laikā viņš bija daudzko uzzinājis par Slaivo īgni. Viņš zināja, ka vecākais stūrmanis ir mantkārīgs radījums, nodevīgs un uzpūtīgs, - viņa uzdotais jautājums nebija nekāds pārsteigums. "Jā," Ksintakss atbildēja. 4
"Tādā gadījumā," īgnis pasmaidīja, "mana atbilde arī ir jā."
Izdzirduši viņa atbildi, visi savienības locekļi svinīgi piecēlās, piespieda savas trīsragu mitras pie krūtīm un nolieca galvu. Simenons Ksintakss runāja viņu visu vārdā.
"Mēs esam jautājuši, tu esi atbildējis, un darījums ir noslēgts," viņš sacīja. "Bet zini to, īgni. Ja tu mēģināsi piemānīt, piekrāpt vai apšmaukt mūs, mēs neliksimies mierā, līdz tev nebūs sadzītas pēdas un tu nebūsi iznīcināts. Vai tu to saproti?"
īgnis drūmi skatījās viņam pretī. "Jā," viņš teica. "Es saprotu. Bet apzinies to, Ksintaks, - kā mežā sauc, tā atskan. Tie, kas darbojas pretī man, nedzīvo tik ilgi, lai spētu mani iežēlināt."
Asinsozola krodziņa piesmakušajā istabiņā valdīja optimistiska noskaņa. Kad reiz darījums bija noslēgts - atbilstoši rituālam, par apstiprinājumu paspiežot abas rokas reizē -, Māte Zirgastra paskandināja zvaniņu, ataicinot savus kalpotājus. Bija pienācis laiks dzīrēm, kas tika gatavotas, lai nosvinētu sekmīgu vienošanos.
Ēdiens bija garšīgs, un tā bija pa pilnam, mežalus plūda straumēm. Zarēns sēdēja, aiz apmierinājuma klusēdams, tikai ar vienu ausi ieklausoties, kā pārējie vienā laidā runāja un runāja. Vētras vajāšana. Vētras vajāšana. Tas bija vienīgais, par ko viņš bija spējīgs domāt, un viņa sirds gaidās ietrīsējās.
"Man tomēr liekas, ka no jūsu puses bija pārsteidzīgi pieņemt, ka mēs varētu vienoties," viņš dzirdēja, kā Mākoņu Vilks iesmejas, tiesādams sulīgo aunradža gaļas gabalu.
"Kas teica, ka es nebūtu pagādājusi maltīti pat tad, ja mēs nebūtu vienojušies?" Māte Zirgastra pajautāja.
"Es to saku," atbildēja Mākoņu Vilks. "Es tevi pazīstu, Māt Zirgastra. ja tu kaut ko claripar velti, tad dari to sevis labā" — vai tā neskan teiciens…?"
Māte Zirgastra aiz prieka noklakšķināja knābi. "Ak, Vilkuci!" viņa teica. "Tu tik esi kaut kas!" Viņa piecēlās kājās un pacēla glāzi. "Tā kā darījums, visiem par apmierinājumu, tomēr ir noslēgts, es gribētu uzsaukt tostu. Par panākumiem!" viņa sauca.
"Par panākumiem!" skanēja sajūsmas pilna atbilde.
Gaismas profesors vērsās pie Mākoņu Vilka. "Es esmu tik ļoti iepriecināts, ka tu piekriti," viņš sirsnīgi sacīja. "Galu galā, es nebūtu gribējis uzticēt tik vērtīgu kravu kādai mazāk nozīmīgai personai."
"Jūs domājat vētrasfraksu," Mākoņu Vilks teica. "Mums tas vispirms vēl jāatrod."
"Nē, Kvintinij, ne vētrasfraksu," profesors iesmējās. "Es runāju pats par sevi, jo es došos tev līdzi. Abi kopā - tu ar savu prasmi un es ar savām zināšanām - mēs atgriezīsimies ar pietiekami daudz vētrasfraksa, lai izbeigtu pašreizējo ķēžu gatavošanas ārprātu reizi par visām reizēm."
Mākoņu Vilks sarauca pieri. "Bet vai Vilniksu nepārņems aizdomas, ja viņš par to kaut ko uzodīs?"
"Tieši te parādāmies mēs," Māte Zirgastra ierunājās, pamādama uz naktsklaiža pusi. "Rīt no rīta Eorfikuls dosies vizītē uz Sanktafraksu, lai paziņotu par Gaismas profesoru piemeklējušo traģisko nelaimes gadījumu un viņa priekšlaicīgo nāvi."
"Es tā noprotu, ka jūs par visu esat padomājuši," teica Mākoņu Vilks. "Tomēr vēl ir pats pēdējais, kas man sakāms." Viņš pievērsās Zarēnam.
"Es zinu, es zinu," Zarēns smējās. "Bet viss ir kārtībā. Es apsolu, ka šajā ceļojumā es neko neizjaukšu - nevienu pašu reizi."
"Nē, Zarēn, tu to nedarīsi," stingri noteica Mākoņu Vilks. "Jo tu mums līdzi nebrauksi."
Zarēnam aizrāvās elpa. Viņa seja izstiepās, sirds pamira. Kā viņa tēvs varēja kaut ko tādu teikt? "B… bet ko es darīšu? Kur es likšos?" viņš jautāja.
"Viss būs labi, Zaruci," viņš izdzirda Māti Zirg- astru sakām. "Viss ir nokārtots. Tu paliksi pie manis…"
labuma. Tu domā, ka es w vv
nekam neesmu derīgs…"
"Nē, Zarēn," Mākoņu Vilks viņu pārtrauca. "Es nedomāju, ka tu nekam nebūtu derīgs, un kādu dienu, ja Debesis tā lems, tu kļūsi par grūti uzveicamu debesu pirātu kapteini - par to es esmu pārliecināts. Bet patlaban tev trūkst pieredzes."
"Un kā lai es iegūstu pieredzi, ja tu mani atstāj uz zemes?" Zarēns prasīja. "Turklāt," viņš dedzīgi turpināja, "nevienai dzīvai būtnei nav nekādas pieredzes vētras vajāšanā. Pat tev ne."
Mākoņu Vilks neuzkērās uz šī āka. "Es esmu izlēmis,"
"Nē, nē, nē," Zarēns murr nāja, gandrīz nespēdams s; prast, kas notiek. "Tu nevar man to nodarīt. Tas nav godīgi…"
"Zarēn!" viņa tēvs noskaldīja. "Ciet klusu!"
Bet Zarēns nevarēja klusēt. "Tu tikai man | neuzticies, vai ne?" viņš J kliedza. "Tu domā, ka no M manis nekur nav nekāda >.
viņš mierīgi sacīja. "Tu vari to pieņemt labprātīgi, vari arī klaigāt un trakot kā bērns. Vienādi vai otrādi, tu nebrauksi, un tas ir viss."
ASTOTĀ NODAĻA
DOŠANĀS CEĻĀ
"Vai uzvelkam buras?" Tems Rejūdens jautāja.
"Tā Akmens Pilots domā," teica Smailiņš.
"Bet tā taču ir lieliska ziņa!" iesaucās Tems. "Pirms trijām dienām - pēc visas tās nelaimes ar dzelzsmalkas kokiem, un tad vēl tā stūres atsvara pazaudēšana — es tiešām baidījos, ka Vētras dzinējs varētu nekad vairs neuzvilkt buras. Tomēr - paskatieties tagad uz to, - salabots un kārtībā, un raujas ceļā. Nekad vēl neesmu redzējis misiņu tik spoži mirdzam."