"Un ne jau tikai misiņš vien," piebilda Stoups Bult- žoklis. "Vai neesat pamanījuši buras un virves? Un takelāžu? Viss ir pilnīgi jauns."
"Un atsvaru sistēma ari ir noregulēta līdz pilnībai," piezīmēja Smailiņš.
"Mēs droši vien dodamies veikt kaut ko ļoti svarīgu," minēja Tems Rejūdens, domīgi glaudīdams bārdu.
"Nav jābūt ģēnijam, lai to saprastu," sacīja Stoups Bult- žoklis. "Jautājums ir - ko?"
Tems papurināja galvu. "Nešaubos, ka kapteinis mums pateiks, kad viņam viss būs skaidrs un kārtībā," viņš apgalvoja.
"Jā, nu labi," teica Stoups Bultžoklis. "Ja mums tiešām jāuzvelk buras, tad mēs prātīgi darītu, ja dotos projām tagad, tumsas aizsegā."
"Tieši otrādi," Tems Rejūdens nepiekrita. "Mums labāk nogaidīt līdz rītam."
"Ko, un izbraukt apvienības patruļām tieši acu priekšā?" iebilda Stoups Bultžoklis. "Vai tu esi galīgi prātu zaudējis?"
"Es ne, Stoup," Tems atsaucās. "Drīzāk tu esi piemirsis, ka ar Vētrās dzinēju, kāds tas ir pašlaik, mēs varētu aizbēgt no jebkura apvienības kuģa, ko viņi iedomātos sūtīt mums pakaļ."
"Jā, bet…" Stoups protestēja.
"Un šā vai tā," Tems Rejūdens turpināja, "Dumbrājs ir bīstama vieta pat vislabākajā gadījumā - šķērsot to tumsā ir neprāts. Kaut vai indīgo gāzu dēļ, kas izverd visapkārt. Un vētras laikā nekur nevar piestiprināt abordāžas kāšus. Nemaz nerunājot par to, ka nav iespējams redzēt, kur debesis beidzas un kur zeme sākas. Es atceros, kā vienreiz - es tolaik nevarēju būt diez ko vecāks par zēna gadiem - mēs bijām atceļā no…"
Viņu pārtrauca Smailiņš. "Tas ir kapteinis," viņš nošņā- ' cās. "Un viņš nav viens."
Tems Rejūdens apklusa, un gan viņš, gan Stoups Bultžoklis un Smailiņš pagriezās, lai sveicinātu tos divus stāvus, kas kāpa augšup pa trapu.
"Kaptein," sirsnīgi ierunājās Tems. "Tieši tā persona, kuru es gribēju satikt. Varbūt tu vari atrisināt mūsu mazo strīdu. Redz, Stoups ir tādās domās, ka…"
"Nē, Tem, es nevaru," Mākoņu Vilks strupi atbildēja. Viņš palūkojās apkārt tumsā. "Kur ir Rumbainis?"
"Zem klāja, kaptein," teica Tems. "Kopā ar Mucasģlmi. Es domāju, ka viņi abi palīdz Akmens Pilotam izdarīt pēdējo regulēšanu pie jaunā stūres atsvara."
Mākoņu Vilks pamāja ar galvu. "Un īgnis?"
Debesu pirāti paraustīja plecus. "īgni mēs neesam redzējuši," sacīja Tems Rejūdens. "Mēs viņu pazaudējām Lejaspilsētā. Viņam vēl jābūt krastā."
Mākoņu Vilks saniknots pagriezās pret viņu. "Krastā?!" kapteinis ierēcās. "Cik reižu man jums jāsaka, ka Slaivo īgni nekad nedrīkst pamest savā vaļā? Kurš lai zina, kas viņam tagad var ienākt prātā?"
"Kādu laiku viņš bija kopā ar mums Asinsozolā," Stoups paskaidroja. "Nākamajā brīdī viņš bija pazudis."
Mākoņu Vilks neticīgi papurināja galvu. "īgnis ir mūsu vecākais stūrmanis," viņš paskaidroja Gaismas profesoram. "Glums tips ar dumpīgu dvēseli. Man gandrīz nesas prāts uzvilkt buras bez viņa. Nelaime ir tā, ka savu darbu viņš veic labi. Un, tā kā Zarēns paliek te, mums pietrūks divu komandas locekļu." Viņš papurināja galvu. "Es nevaru tā riskēt."
"Zarēns paliek?" pārsteigts jautāja Tems Rejūdens. "Vai puisis ir saslimis?"
"Nē, Tem, nav saslimis," dusmīgi atbildēja Mākoņu Vilks. "Lai gan - nav tava darīšana, kas viņam ir noticis."
"Bet…"
"Pietiek!" viņš uzkliedza. "Es necietīšu tādu nepaklausību mūsu viesa klātbūtnē." Viņš pievērsās Gaismas profesoram. "Un tagad, ja jūs man sekotu, kungs, es pats jums parādītu jūsu telpas."
"Pateicos, labprāt," profesors sacīja. "Vēl ir daži pēdējie aprēķini, pie kuriem man jāpiestrādā, iekams mēs uzvelkam buras."
"Tieši tā, tieši tā," teica Mākoņu Vilks un aicināja profesoru projām, pirms viņš bija paguvis pateikt pārāk daudz par gaidāmo ceļojumu.
Trīs debesu pirāti apjukuši skatījās cits uz citu. Kas ir šis vecais? Kāpēc Zarēns nebrauc kopā ar viņiem? Un uz kurieni viņi taisās braukt? Mākoņu Vilks pēkšņi apsviedās apkārt. "Tukša prātošana ir laika kavēklis muļķiem," viņš piezīmēja, ar šo likdams viņiem visiem vainīgi skatīties klāja dēļos. "Jūs man paziņosiet, tiklīdz atgriezīsies īgnis," viņš teica.
"Jā, kaptein," skanēja atbilde.
Zarēns nelaimīgs raudzījās lejup savā putojošajā meža- dzēriena glāzē. Māte Zirgastra jau sen bija ielējusi dzeramo - "lai uzlabotu viņa omu", kā viņa bija paskaidrojusi Forfikulam. Tagad tas bija silts un novadējies.
Viņam visapkārt ar pilnu jaudu turpinājās uzdzīve un iedzeršana. Skanēja piesmakuši smiekli un skaļas lamas, lika stāstīti stāsti, lika dziedātas dziesmas, izcēlās neganti strīdi, jo plakangalvas un āmurgalvas goblini kļuva aizvien nevaldāmāki. Kad nosita pusnakti, kāda skrandu trolle uzsāka rindas deju, un pēc pāris mirkļiem pa visu krodziņu vijās gara virkne, lokoties apkārt un apkārt pa telpu.
"Ei, galvu augšā, draudziņ," Zarēns sadzirdēja. "Iespējams, tas nekad nenotiks."
Viņš pagriezās un bija vaigu vaigā ar plati smaidošu baru rūķi, kas bija nostājies viņam blakus. "Jau ir noticis," viņš nopūtās.
Baru rūķis apmulsis paraustīja plecus un no jauna pievienojās dejotājiem. Zarēns pagriezās atpakaļ. Viņš atbalstīja elkoņus pret letes malu, ar pirkstiem cieši aizspiedis ausis, atbalstīja galvu rokās un aizvēra acis.
"Kāpēc tev vajadzēja mani te pamest?" viņš čukstēja. "Kāpēc?"
Protams, viņš zināja, ko tēvs atbildētu. "Es tikai domāju par tavu labklājību" vai "kādu dienu tu man par to teiksi paldies", vai, pats sliktākais, "tas viss ir tevis paša labā".
Zarēns juta, kā viņa skumjas un nožēla pakāpeniski pāraug dusmās. Tas nebija viņa labā. Tur nebija gluži nekāda labuma. Dzīve uz Vētras dzinēja bija laba. Būt kopā ar tēvu pēc tik ilgas atšķirtības bija labi. Būrāt debesīs, dzenoties pēc mantas un bagātībām, bija labi. Bet būt atdotam Mātes Zirgastras uzraudzībā viņas murdošajā, noplukušajā krodziņā, kamēr Vētras dzinējs un tā komanda devās tik brīnišķīgā ceļojumā, bija neizsakāmi slikti.
Mocīdams sevi vēl vairāk, Zarēns iedomājās visu, kas viņam iet secen. Viņš iedomājās, kādai jābūt sajūtai, kad tiec aizrauts pa pēdām Lielajai vētrai. Viņš mēģināja iedomāties to vienīgo zibens šautru, kad tā sastingst gaisā un pārvēršas par cietu vētrasfraksu. Un viņš sev jautāja, kā vajadzētu justies bēdīgi slavenajā Krēslas mežā. Jo, lai gan Vētras dzinējs bieži bija lidojis tam pāri, neviens no debesu pirātiem nekad nebija uzdrošinājies nolaisties lejā.
Vai tas būtu kā viņa bērnības Dziļais mežs? - viņš domāja. Nebeidzams, audzelīgs mežs, kurā ņudz dzīvība. Pilns ar visādiem kokiem - no sanošajiem žūžubišu kokiem līdz gaļēdājiem asinsozoliem - un neskaitāmām ciltīm un ciematiem, un visādām būtnēm…
Vai arī tas bija noslēpumaini bīstams, kā to apraksta leģendas? Nebeidzamas deģenerācijas vieta. Juteklības un maldu vieta. Ārprāta vieta. Tā stāstītāji runāja par Krēslas mežu, nododami savus mutvārdu stāstus nākamajām paaudzēm.
Zarēns nopūtās. Tagad viņš nekad to vairs neuzzinās. To, kas varētu būt viņa mūža lielākais piedzīvojums, viņa paša tēvs bija nežēlīgi laupījis. Pat tad, ja tas tika darīts drošības dēļ un tāpēc, ka Zarēns, kā Mākoņu Vilks teica, "bija viņam svarīgs"; pat tad, ja tā tas bija, nemainīgs palika fakts, ka Zarēnam tas šķita kā sods.
"Un tas vienkārši nav godīgi!" viņš žēlojās.
"Kas nav godīgi?" viņam pie elkoņa atskanēja kāda balss. Zarēns satrūkās. Ja tas atkal bija smieklīgais, smaidošais baru rūķis, kas cenšas piedabūt viņu dejot, tad viņš tam parādīs! Viņš dusmīgs pagriezās.