"īgni!" viņš iesaucās.
"Kundziņ Zarēn!" sacīja īgnis, un viņa plānās lūpas atsedza dzeltenīgus un līkus zobus. "Man tā likās, ka tas esi tu. Tieši tevi es meklēju, lai gan man, protams, ir skumji, redzot tevi tik nošļukušu," viņš piebilda.
Zarēns sarauca pieri. "Tu meklēji mani?" viņš jautāja.
"Tiešām gan," īgnis dūca, domīgi berzēdams zodu, un Zarēns aiz šķebīguma norija siekalas, redzot vecākā stūrmaņa roku ar trūkstošajiem pirkstiem un neglīto, krunkaino ādu. "Redzi, es nevarēju nepamanīt, ka tu biji klāt pārrunās starp mūsu labo kapteini un putnu sievieti."
"Un ja es arī būtu bijis?" Zarēns piesardzīgi iejautājās.
"Tik vien, ka… kaut gan, dabiski, kapteinis mani ir iepazīstinājis ar visiem mūsu mazās dēkas sīkumiem…" Zarēns bija pārsteigts. "Vai tiešām?" "Protams, ka tā," teica īgnis. "Lielās vētras vajāšana uz Krēslas mežu. Svētā vētrasfraksa meklējumi… To visu es zinu. Vienīgi tas, ka… Saproti, atmiņa… Tas ir…"
īgnis "izmeta makšķeri". Apvienības Galva bija prasījis no viņa pat vairāk, nekā viņš bija gaidījis, - pārtvert Vētras dzinēju, nogalināt Mākoņu Vilku, piegādāt vētrasfraksu. Viņa uzdevums būs grūts, un viņš bija kodis sev pirkstos, ka pirmīt tik ātri aizgājis no Asinsozola krodziņa. Galu galā, ja gribēja gūt panākumus, tad viņam vajadzēja zināt visu par šo tikšanos, ieskaitot to daļu, kas sekoja pēc viņa aiziešanas.
"Es zinu, tas ir muļķīgi no manas puses," viņš viltīgi turpināja, "bet es nekādi nevaru atcerēties, ko Mākoņu Vilks teica, kā beidzās tā tikšanās."
Zarēna atbilde vecāko stūrmani pārsteidza.
"Kā beidzās?" Zarēns dusmīgi pārjautāja. "Es tev pateikšu, kā tā beidzās. Man noteica palikt te, Lejaspilsētā, pie Mātes Zirgastras, kamēr jūs pārējie burāsiet projām uz Krēslas mežu."
īgņa piere savilkās grumbās. "Palikt te?" viņš klusi atkārtoja. "Pastāsti man vairāk, kundziņ Zarēn," viņš vedināja. "Atklāj, kas tev uz sirds."
Cenzdamies apvaldīt asaras, Zarēns papurināja galvu.
"Bet, kundziņ Zarēn," īgnis uzstāja činkstošā un glaimīgā balsī, "dalītas bēdas ir puse bēdu. Un, protams, ja vien es kaut ko varu līdzēt, ko tik vien…"
"Tas ir kapteinis," izgrūda Zarēns. "Viņš saka, viņš uztraucoties par manu drošību, bet… bet… es viņam neticu. Es nevaru viņam noticēt. Viņš kaunas par mani, tur tā nelaime! Viņš kaunas, ka viņa dēls ir tāds vārgulīgs, nemākulīgs lempis."
Slaivo īgņa uzacis aiz pārsteiguma parāvās uz augšu. Mākoņu Vilks - šī puiša tēvs? Tas nu gan bija interesanti - tiešām ļoti interesanti, un viņam galva griezās, domājot, kādos veidos viņš varētu izmantot šo svaigi iegūto informāciju savā labā. Nomierinājies viņš uzlika roku Zarēnam uz pleca.
"Kapteinim ir laba sirds." viņš klusi teica. "Un es nešaubos, ka viņš tev vēl labāko. Tomēr…"
Zarēns nošņaukājās un klausījās tālāk.
"Tomēr ir ļoti smalka robeža starp aizbildniecību un pārāk lielu aizbildniecību," viņš sacīja. "Redz, brauciens uz Krēslas mežu tev būtu vislabākā skola."
Zarēns drūmi paskatījās uz viņu. "Nē, nu jau vairs nebūs," viņš nomurmināja. Viņš nokratīja īgņa kaulaino roku no pleca un aizvērsās. "Tu būtu varējis iet projām," viņš nomurmināja.
īsu mirkli īgņa mutes kaktiņos pavīdēja smaids; tad tas pazuda. "Kundziņ Zarēn," viņš sacīja. "Es nedomāju atgriezties uz Vētras dzinēja viens pats. Es domāju - un te man jārunā atklāti -, es domāju, ka Mākoņu Vilks ir kļūdījies savā spriedumā. Protams, tev jābūt ar mums kopā mūsu Krēslas meža dēkā. Lūk, kāds ir mans plāns," viņš teica, pietuvinādams Zarēna sejai savējo. Viņa elpa bija sasmakusi un nepatīkama. "Mēs tevi slepus iedabūsim kuģī. Tu vari nolīst zem klāja Mucasģīmja guļvietā - nevienam neienāks prātā, ka tu tur slēpies."
Zarēns klusēdams turpināja klausīties. Tas viss izklausījās pārāk skaisti, lai būtu īstenība. Tomēr viņš labi zināja, ka Mākoņu Vilks beigu beigās viņu atradīs. Tad gan būs tracis!
"Viss būs labi, tu redzēsi," īgņa pieglaimošanās balsī ar deguna pieskaņu turpinājās. "Kad pienāks īstais brīdis, es pats atklāšu tavu klātbūtni Mākoņu Vilkam. Es viņu pārliecināšu. Es likšu viņam izprast. Tikai atstāj visu manā ziņā."
Zarēns piekrītoši pamāja ar galvu. īgnis saņēma Zarēna elkoni ar saviem cietajiem, kaulainajiem pirkstiem. "Tad aiziet, ejam," viņš teica. "Kamēr es neesmu pārdomājis."
Nekas nebija kārtībā uz Vētras dzinēja klāja. Komanda satraukta bija gatavībā, kamēr kapteinis soļoja šurp un turp pa kvarterklāju, tumši piesarcis aiz niknuma.
Gaismas profesors - nupat ietērpts pirāta mētelī un aprīkots ar izpletņa spārniem - bija paziņojis kapteinim, ka Lielā vētra var sākties "kuru katru bridi". Tas bija pirms vairākām stundām. Tomēr debesu kuģis vēl nebija uzvilcis buras.
Mākoņu Vilks pārtrauca soļošanu, satvēra borta margas un auroja naktī. "ĪGNI, TU NOŽĒLOJAMAIS, NOPLUKUŠAIS NELIETI, KUR TU ESI?"
"Tavā rīcībā, kaptein," atskanēja pazīstama balss.
Mākoņu Vilks pagriezās un redzēja, kā vecākais stūrmanis parādās no pakaļgala lūkas. Viņš neticēja savām acīm. "īgni!" viņš izgrūda. "Tu esi te!"
"Man likās, tu sauci mani," viņš nevainīgi teica.
"Es tevi saucu jau trīs stundas vai ilgāk!" Mākoņu Vilks ārdījās. "Kur tu visu laiku biji?"
"Kopā ar Mucasģīmi," īgnis atbildēja. "Viņa ievainojums kājā ir iekaisis. Pēda ir sastrutojusi un piepampusi. Nabaga radījums stipri murgoja."
Kapteinis asi ievilka elpu. Šķita, ka viņš bija atradis savu vecāko stūrmani vienīgi tāpēc, lai pazaudētu savu labāko cīnītāju. Mucasģīmis bija bezbailīgs jebkurā cīņā un bija izpestījis viņus no tik daudzām likstām, ka Mākoņu Vilks visas nevarēja atcerēties.
"Kā Mucasģīmim ir tagad?" viņš jautāja.
"Es atstāju viņu guļam," teica īgnis. "Ja Debesis dos, tad pamodies viņš atkal būs tas pats vecais."
Mākoņu Vilks palocīja galvu. Doties ceļā uz bīstamo Krēslas mežu bez Mucasģīmja bija riskanti. Un tomēr, tā kā Lielā vētra nenovēršami tuvojās, tas bija risks, ko viņam nācās uzņemties.
Viņš pacēla galvu. "Sanāciet ap mani!" viņš uzsauca. "Man jums visiem jāsaka kaut kas svarīgs."
Debesu pirāti klausījās, muti pavēruši, kā Mākoņu Vilks izklāstīja plānus. "Vētras vajāšana," Tems Rejūdens godbijīgi nočukstēja.
"Krēslas mežs," nodrebinājās Smailiņš.
Mākoņu Vilks turpināja: "Un mūsu uzdevums būs, kāds tas kādreiz bija: iegūt vētrasfraksu Sanktafraksas dārgumu glabātavai."
"Vētrasfraksu!" Slaivo īgnis, tēlodams pārsteigumu, iesaucās kopā ar pārējiem.
"Jā, vētrasfraksu," teica Mākoņu Vilks. "Tāpēc Gaismas profesors brauc mums līdzi. Viņš izprot tā īpašības. Viņš gādās, lai mēs droši ceļotu ar mūsu dārgo kravu."
īgnis sarauca pieri. Tad, lūk, kas bija tas jaunpienācējs. Ja vien viņš to būtu zinājis agrāk.
"Nu tad labi, nekrietnie debesu neģēļi," Mākoņu Vilks paziņoja. "Stājieties savās vietās. Mēs tūlīt pat uzvelkam buras." Kamēr debesu pirāti traucās šurp un turp, Mākoņu Vilks piegāja pie stūres. "Atdot galus!" viņš sauca.
"Jā!" atsaucās Smailiņš. "Gali atdoti."
"Atkabināt abordāžas kāšus!"
"Abordāžas kāši atkabināti."