"Un pacelt enkuru!"
Smagais enkurs tika ar vinču pacelts, un, izkustējies no pietauvošanās vietas, Vētras dzinējs pacēlās debesīs. r, ®
"Aiziet, mans mīļais," Mākoņu Vilks pačukstēja savam debesu kuģim, kaci tas paslējās augšup un sasvērās, atbildot uz vieglāko pieskārienu atsvaru un buru svirām. "Paskat vien, tu atkal esi draiskulīgs. Gluži kā tad, kad tiki uzbūvēts. Piedod man visas tās reizes, kad es tevi lietoju kā vienkāršu kravas kuģi. Man nebija citas izvēles. Bet tagad, mans brīnišķīgais vētru dzinēj, ir pienācis tavs laiks."
Dienai austot - tā izdabājot gan Temam Rejūdenim, gan Stoupam Bultžoklim -, Vētras dzinējs nekavēts majestātiski izburāja no Lejaspilsētas. Rīta blāzmas pusē pāri debesīm pletās sārti un oranži izpluinīti spārni. Brīdi vēlāk aiz labā borta virs apvāršņa parādījās saule. Tā ausa lēnām, spoži sarkana un ņirboša.
Mākoņu Vilks nepacietīgi nopūtās. Laiks rādījās neiepriecinoši labs. Kas bija noticis Lielajai vētrai, kuru vēj- skārēji un mākoņvērotāji bija pareģojuši, kuru pats Gaismas profesors bija apstiprinājis?
Tieši tad Smailiņš savā novērošanas grozā spalgi iekliedzās. "Vētra aiz kreisā borta!" viņš sauca.
Kapteinis apgriezās un pētoši lūkojās tālumā. Vispirms viņš neko neparastu nevarēja saskatīt aizejošās nakts neizteiksmīgajā tumsā. Bet tad uzplaiksnīja zibsnis. Tad vēl viens. īsi, žilbinoši gaismas uzliesmojumi, kas veidoja apli - tādu apli, kas, zibenim pazūdot, vēl palika. Melns uz zilganvioleta fona. Ar katru mirkli augdams lielāks.
Atkal uzplaiksnīja zibens, un Mākoņu Vilks redzēja, ka tas nav aplis, bet drīzāk lode - milzīga, kūsājoša, sprakšķoša elektriskās enerģijas lode, tumsas un gaismas apvienojums, kas vēlās pāri debesim viņu virzienā.
"Tā ir Lielā vētra," viņš ieaurojās, pārkliegdams spēkā pieaugošā vēja gaudas. "Attiniet grotburu, nostipriniet lūkas un droši piesienieties tauvā. Mēs dodamies vajāt vētru!"
DEVITA NODAĻA
VĒTRAS VAJĀŠANA
Slepus ielavīties debesu kuģī bija šķitusi laba doma. Tagad Zarēns vairs nebija tik pārliecināts par to. Vētras dzinējam gareniski šūpojoties un mētājoties, viņš pa tukšo rīstījās. Sviedru lāses klāja viņa ledusauksto pieri; asaras tecēja pār karstajiem vaigiem.
Mucasģīmis nepatīkami ņirdza. "Tev metas slikta dūša?" viņš vīpsnāja. "Tev tā šūpošanās par stipru, ko?"
Zarēns papurināja galvu. Ne jau lidojuma dēļ viņam bija slikti, bet tādēļ, ka nācās elpot silto, smirdīgo gaisu kopā ar goblinu. Neviens plakangalvas goblins neizcēlās ar tīrību, un Mucasģīmis bija īpaši netīrīgs. Viņš nekad nemazgājās, viņa salmu cisas bija mitras un piedraņķētas, un viņam apkārt mētājās no pusdienu galda savāktas gaļas paliekas dažādās sadalīšanās pakāpēs.
Aizsedzis degunu ar lakatu, Zarēns dziļi ievilka elpu. Nelabums pamazām pierima un līdz ar to arī briesmīgais troksnis ausīs. Viņš vēlreiz ievilka elpu.
Kad Vētras dzinējs traucās cauri rosības pārņemtajiem baļķu dokiem, pāri agrā rīta tirgiem, garām metāllietuvēm un kalvēm, viņš varēja saklausīt pazīstamos Lejaspilsētas trokšņus kuģa ārpusē. Kaulēšanos, jokus, cūkas kviekšanu, vesera sitienus, smieklu šalti, dziedāšanu kori, apslāpētu sprādzienu - to Lejaspilsētas dzīves sarežģīto skaņu jūkli, kurš pat tik agri no rīta jau gāja vaļā ar pilnu spēku.
Drīz vien šīs skaņas pieklusa un izgaisa, un Zarēns zināja, ka viņi ir pametuši trokšņaino pilsētu un dodas pāri Dumbrājam. Tagad viņš varēja dzirdēt pašu Vētras dzinēju. Čīkstoņu un krakšķus, šņākoņu, gaisam blāzmojot gar korpusu. No apakšas skanēja kuģa iekšpusē dzīvojošo žurkuputnu pīkstēšana un skrāpēšanās; no augšas - ja sasprindzināja dzirdi - balsu murdoņa.
"Ak, kā es gribētu būt tur augšā kopā ar viņiem," Zarēns nočukstēja.
"Un stāties pretī kapteiņa dusmām?" Mucasģīmis noņurdēja. "Man tā vis neliekas."
Zarēns nopūtās. Viņš zināja, ka plakangalvim bija taisnība. Mākoņu Vilks viņam noteikti dzīvam novilktu ādu, ja atklātu viņa nepaklausību. Tomēr palikt slēptuvē zem klāja bija mocība. Viņš ilgojās sajust vēju matos, traukšanos cauri gaisam, kad apakšā - Malaszeme, izklāta kā sarežģīta karte, bet virs galvas - bezgalīgo atklāto debesu plašums.
Visu savu bērnību, ko viņš bija pavadījis Dziļajā mežā, Zarēns bija ilgojies pacelties pāri meža lapotnei un izpētīt debesis tur augšā. Likās, ka pat tad viņa ķermenis bija zinājis, kur tas iederas. Un varbūt tā arī bija. Galu galā, Mākoņu Vilks pats bija teicis ne vienu vien reizi, ka debesu pirātisms esot "asinīs", un ar tādu tēvu…
Zarēns tagad varēja viņu dzirdēt izkliedzam pavēles, un viņš pasmaidīja, iedomādamies, kā komanda steidzas tēvam paklausīt. Jo Mākoņu Vilks stingri prasīja ievērot kārtību uz kuģa. Viņš bija skarbs, bet taisnīgs, un tas bija viņa, kapteiņa nopelns, ka Vētras dzinējs bija piedzīvojis mazāk nelaimes gadījumu nekā jebkurš cits debesu pirātu kuģis.
Tomēr tieši viņa taisnīguma skarbuma dēļ Zarēns pašlaik tupēja plakangalvja guļvietā, būdams pārāk satraucies, lai iznāktu ārā, pirms Slaivo īgnis būs runājis viņa vārdā. Viņam nebija citas izvēles kā vien gaidīt.
"Vētra aiz labā borta, un tā tuvojas," atskanēja Smailiņa spalgais sauciens. "Trīs minūtes līdz saskarei, aizvien tuvāk."
"Nostiprināt debesburu!" auroja Mākoņu Vilks. "Un pārbaudiet visas tinumu spailes."
Debesu kuģim strauji pagriežoties pa kreisi, Zarēns satvēra galveno statni un cieši turējās pie tā. Viņš zināja, ka šī šūpošanās bija tikai priekšspēle tam, kas sekos. Parasti šādos brīžos, kad vētra bija tik tuvu, Vētras dzinējs mēdza nolaisties, izmest enkuru un palikt uz vietas, līdz tā bija garām. Bet ne šodien.
Šodien debesu kuģis sagaidīs vētru debesīs. Tas lavie- rēs aizvien tuvāk un tuvāk vētrai, līdz tiks ievilkts viesuļ- virpuļa plūsmā un aizrauts līdzi. Vētras dzinējs lidos vēl ātrāk, tuvojoties vētras priekšpusei. Tad, kad Mākoņu Vilks nospriedīs, ka īstais brīdis ir klāt, kuģis pagriezīsies un pāršķels virpuļa ārpusi.
Tas bija visbīstamākais brīdis no visiem. Ja Vētras dzinējs lidotu par lēnu, tas salūztu spēcīgajā vējā. Ja tas lidotu par ātru, tad vienmēr pastāvēja risks, ka viņi izbrauktu vētrai cauri, līdz būtu otrā pusē un bezpalīdzīgi noskatītos, ka Lielā vētra dodas uz priekšu bez viņiem. Gan vienā, gan otrā gadījumā ar vētrasfraksa meklējumiem būtu cauri.
Nē, Zarēns bija dzirdējis, ka tikai vienā veidā varēja droši iekļūt Lielās vētras iekšējā rāmumā, un šajā nolūkā kuģis bija jānotur trīsdesmit piecu grādu leņķī pret vēja grīsti - vismaz tāda bija teorija. Tomēr, debesu kuģim saslejoties un pagriežoties, kamēr Zarēns turējās, cik spēka, Vētras dzinējs viņam likās smieklīgi mazs un trausls tik briesmu pilnam pasākumam, lai arī kādu leņķi viņi izvēlētos.
"Viena minūte līdz saskarei, un es skaitu," Smailiņš pārkliedza tuvīno rēkoņu.
"Nostiprināt spinakeru!" sauca Mākoņu Vilks. "Un, Smailiņ, kāp lejā no tā novērošanas groza, TŪLĪT!"
Zarēns nekad agrāk nebija dzirdējis tādu uzstājību Mākoņu Vilka balsī. Kāda gan tā izskatījās, viņš domāja, šī Lielā vētra, kas viņa tēvam - cienījamam Kvintinijam Verdžiniksam - iedvesa tik lielas šausmas un bijību? Viņam bija jāredz pašam.
Likdams roku pāri rokai, viņš vilkās gar šķērsbaļķi uz korpusa ārsienas pusi. Lai gan tik dziļi debesu kuģī nebija iluminatoru, spraugas starp vējkoka liektajiem dēļiem bija diezgan platas, lai varētu paskatīties cauri. Ķīļveida gaismas kūļi šķēla tumsu. Beidzot sasniedzis korpusu, Zarēns nometās ceļos un palūkojās pa spraugām.