Apakšā viņš redzēja Dumbrāja neizteiksmīgo tukšaini, kas stiepās uz visām pusēm. Baltie dubļi ņirbēja vējā, it kā visa tukšaine būtu pārvērsta plašā okeānā. Un, kā papildinot šo ilūziju, tajā atradās kuģis.
"Vienīgi - tas nav burājams," Zarēns nomurmināja, uzmetis acis tālīnajam kuģa vrakam. "Un laikam nekad vairs nebūs."
Vētras dzinējam traucoties tālāk, Zarēns saprata, ka tas kuģis nebija pamests. Tur kāds bija: garš, tievs stāvs, kas draudīgi vicināja dūri pret debesīm. Būdams tikpat bezkrāsains kā visa apkārtne, viņš bija labi nomaskējies. Zarēns vispār nebūtu viņu pamanījis, ja tuvojošās vētras spožais zibens nebūtu atspīdējis duncī, ko viņš bija satvēris dūrē.
Vai tā bija vētra, ko stāvs nolādēja? Zarēns nevarēja saprast. Bet varbūt pats skats uz Vētras dzinēju, tam lidojot pāri, bija pildījis savādo, izbalējušo indivīdu ar tādu naidu?
Nākamajā mirkli gan viņš, gan kuģa vraks pazuda skatienam. Zibens uzliesmojums uz īsu brīdi apgaismoja pla- kangalvja pretīgo mājokli. Gaiss sprakšķēja un šņāca. Zarēns ar pūlēm piecēlās kājās un palūkojās pa augstāku spraugu, saviebdamies, kad gaisa plūsma iesitās acīs. Viņš ar piedurkni noslaucīja asaras un atkal paskatījās pa dēļu starpu.
"Debesis virs galvas!" viņš iekliedzās.
Tieši debesu kuģim priekšā, aizsedzot skatam visu citu, bija bangojoša, mutuļojoša siena, neganti violeta un melna. Pūtiena troksnis bija apdullinošs - kā nebeidzams sprādziens. Vēl skaļāka bija paša Vētras dzinēja čīkstoņa un brakšķi.
Kamēr Zarēns nenovērsa skatu, zibeņi turpinājās. Tie stiepās pāri Lielās vētras izliektajai virsmai kā elektrisku upju tīkls, eksplodējot uz iekšpusi sārtos un zaļos apļos.
Troksnis pieņēmās spēkā vēl vairāk; zibšņi kļuva vēl spožāki. Un visu šo laiku, kamēr neapturami aiztikšķēja līdz sadursmei palikušās sekundes, Vētras dzinējs kratījās un grabēja. Zarēns ar abām rokām aptvēra siju no sevis pa kreisi un sasprindzināja kājas.
Pieci… četri… trīs…
Uīīīīīīuīīīī svilpoja vējš, augstajai gaudošanai uzkāpjot līdz griezīgam troksnim, kas ausis plēš pušu.
Divi…
Debesu kuģis nekad agrāk nebija braucis tik ātri. Tam brāžoties uz priekšu, Zarēns turējās, cik vien spēka.
Viens… Un…
VŪŪŪMP7/
Vēja virpulis pēkšņi sagrāba Vētras dzinēju kā krītošu lapu rudens aukā un aizrāva to līdzi. Ar joni kuģis briesmīgi sagāzās uz kreisajiem sāniem. Zarēnu kā rautin atrāva no sijas un svieda atpakaļ pāri salmu klātajai grīdai.
"Aaaii!" viņš iekliedzās, lidodams
j J
Mucasģīmis paskatījās lejup un no
pa gaisu. Viņš nokrita ar smagu būkšķi; viņa galva asi parāvās atpakaļ, trāpot pa Mucasģīmja guļvietas malu ar skaļu krakš.
Viss satumsa.
smīnēja. "Nu ta, kundziņ Zarēn," viņš
teica, "paliec te man blakus, kur es tevi varu pieskatīt."
Uz klāja Kapteinis un viņa komanda darīja visu iespējamo, lai noturētu Vētras dzindju lidojumā. Kamēr Rumbainis turēja savā varenajā tvērienā stūri, Mākoņu Vilka pirksti skrēja pāri sviru rindai.
Divdesmit gadi bija pagājuši, kopš viņš bija mācījies Bruņinieku akadēmijā; divdesmit gadi bija pagājuši, kopš viņš bija apguvis vētras vajāšanas smalkumus, un divdesmit gadi ir ilgs laiks, kurā var kaut ko aizmirst. Kad Mākoņu Vilks par kādu nieku pacēla šo te atsvaru vai mazliet nolaida to tur buru, viņu drīzāk vadīja instinkts nekā atmiņa.
"Vētras vajāšana!" viņš godbijīgi nomurmināja.
Ar šņākoņu viņi tika rauti tālāk un tālāk pāri debesīm Lielās vētras plūsmā. Lēnām un pamazām Mākoņu Vilks, izmantojot sausās, šaudīgās plūsmas, virzījās pa vētras ārējo malu virzienā uz tās priekšgalu.
"Turies, mans skaistuli," viņš čukstēja Vētras dzinējam, "Tagad mieru." Piesardzīgi viņš laida zemāk priekšgala atsvaru - pamazām, pa mazai iedaļai. Debesu kuģis sasvērās uz priekšu.
"Pacelt grotburu!" viņš rīkoja. Tems Rejūdens un Stoups Bultžoklis apjukuši skatījās viens uz otru. Kas tas par ārprātu - pacelt grotburu tādā vējā? Viņi droši vien bija pārklau-
sljušies. "PACELT TO NOLĀDĒTO GROTBURU, IEKAMS ES NEESMU JŪS UZŠĀVIS DEBESĪS!" kapteinis ārdījās.
Tems un Stoups Bultžoklis metās pie darba. Un, burai plandot un plīvojot, Mākoņu Vilks lūdza Debesis, solot, ka viņš uz laiku laikiem paliks godīgs, ja vien buru audekls izturētu.
"Un tagad paskatīsimies," viņš nomurmināja caur sakostiem zobiem, atkal pievēršoties atsvaru svirām. "Pacelt tuvējos korpusa atsvarus un nolaist kreisā borta atsvarus - mazo…" Vētras dzinējs nodrebēja. "Vidējo…" Tas sasvērās pa kreisi. "Un lielo…"
Kad tika nolaists trešais atsvars, Vētras dzinējs - paceltā grotbura to vēl aizvien noturēja joņojošās vētras priekšpusē - sāka lēnām pagriezties. Mākoņu Vilks cieši vēroja kompasu. Palēnām, palēnām debesu kuģis sāka ieņemt
trīsdesmit piecu grādu leņķi, kas bija nepieciešams, lai droši piekļūtu vētras centram.
Četrdesmit pieci grādi, viņš nolasīja. Trīsdesmit septiņi… Trīsdesmit seši…
"NOLAIST GROTBURU!" viņš uzkliedza.
Šoreiz ne Temam Rejūdenim, ne Stoupam Bultžoklim nebija jāsaka divreiz. Viņi atkabināja virvi. Bura nokrita. Debesu kuģis palēnināja gaitu, un to vienā mirklī aprija biezie, violetie un melnie mākoņu mutuļi. Viņi devās Lielās vētras iekšienē.
Gaiss žilbināja, smacēja. Tas sprakšķēja un dzirkstīja. Tas oda pēc amonjaka, pēc sēra, pēc vecām olām.
Vējš viņus sita un kūla no visām pusēm. Tas dauzīja korpusu un kuru katru bridi draudēja pārlauzt uz pusēm čīkstošo mastu.
"Vēl mazliet tālāk, mans mīļais," Mākoņu Vilks maigi mudināja Vētras dzinēju. "Tu to vari izdarīt. Tu vari mūs droši nogādāt Lielās vētras centrā."
Tomēr, viņam vēl runājot, kuģis nodrebēja, kā gribēdams teikt - nē, nē, tas to nevar. Mākoņu Vilks bažīgi paskatījās kompasā. Tas bija atgriezies pie četrdesmit pieciem grādiem. Vējš triecās pret viņiem no visa spēka. Vibrēšana kļuva stiprāka. Vēl mazliet, un debesu kuģis no kratīšanās izjuks pa gabaliem.
Trīcošām rokām Mākoņu Vilks pacēla trīs labā borta atsvarus, cik augstu vien iespējams. Vētras dzinējs pagriezās atpakaļ. Baismīgās vibrācijas pierima.
"Paldies Debesīm," teica Mākoņu Vilks, izmantodams iespēju, lai noslaucītu sviedrus no pieres. Viņš pievērsās Rumbainim, kas stāvēja viņam blakus. "Turi cieši," viņš deva rīkojumu. "Tagad kuru katru brīdi un… JĀ!" viņš iesaucās, jo tajā mirklī kompasa adata apstājās pie trīsdesmit pieciem grādiem un Vētras dzinējs ienira cauri trakojošajai, violetajai vētrai tās iekšpuses baigajā klusumā.
"UZVILKT GROTBURU!" viņš uzkliedza, un šis sauciens atbalsojās tā, it kā viņš stāvētu milzīgā alā. Ja viņi negribēja izlidot laukā vētras pretējā pusē, debesu kuģa inerci vajadzēja savaldīt. Burai vajadzētu darboties - ja viņš precīzi atcerējās iemācīto - kā bremzei. "PACELT VISAS BURAS!''
Iesākumā šķita, ka ar debesu kuģi nekas nenotiek un tas turpina drāzties tālāk virzienā uz vētras pakaļgalu. Zibens šautru pirksti, kas izpletās viņiem priekšā, nāca tuvāk un tuvāk. Tems Rejūdens, Stoups Bultžoklis, Smailiņš un pārējie metās pie virvēm - pat Gaismas profesors iesaistījās. Kopīgiem spēkiem viņi uzvilka buras, vienu pēc otras, citu pēc citas. Un, kad buras izpletās, Vētras dzinējs beidzot palēnināja gaitu.