Iekams viņi pilnīgi apstājās, Mākoņu Vilks pacēla kreisā borta atsvarus, nolaida labā borta atsvarus un - kad viņi bija pilnīgi pagriezušies apkārt - uzvilka priekšgala atsvaru tā sākotnējā vietā.
Tagad, nostājies tādā virzienā, kādā kustējās pati Lielā vētra, Vētras dzinējs tās iekšpusē burāja vētrai līdzi. Mākoņu Vilks ap sevi varēja dzirdēt komandas atzinības saucienus. Bet viņš nebija tāds muļķis, ka pārāk ātri sāktu svinēt. Ja Vētras dzinējs bija jānotur šajā stāvoklī, būtiska bija vislielākā precizitāte - viens atsvars par zemu, viena bura par augstu, un debesu kuģis aizdrāztos uz vētras vienu malu un tiktu izspļauts atklātās debesīs.
"Turi nemainīgu kursu, Rumbaini," kapteinis teica. "Un, Smailiņ," viņš uzsauca, "pēc cik ilga laika būsim virs Krēslas meža?"
"Pēc apmēram divpadsmit minūtēm," ozolu elfs atsaucās.
Mākoņu Vilks drūmi pamāja ar galvu. "Es gribu, lai jūs visi — ikviens, līdz pēdējam - vērīgi uzmanītu zibens šautru," viņš pavēlēja. "Ja mums jāiegūst vētrasfrakss, mums skaidri jāredz, - es uzsveru, skaidri, - kur tas nokrīt."
Zarēns šļūca uz vienu un otru pusi pa cieto koka grīdu zem klāja, kamēr Vētras dzinējs turpināja gareniski šūpoties un mētāties. Katrs grūdiens, katrs rāviens, katra vibrācija, ko varēja sajust uz klāja, simtkārt pieņēmās spēkā, sasniegusi debesu kuģa iekšpusi, kur viņš gulēja. Tomēr Zarēns visu laiku nebija kustējies. Vienīgi tajā brīdī, kad Vētras dzinējs beidzot tika cauri trakojošās vētras ārējai malai, viņa plakstiņi sakustējās.
Viņš saklausīja balsis sev aiz muguras. Pieklusinātas un sazvērnieciskas balsis: pazīstamas balsis. Cenzdamies palikt cik vien iespējams mierīgs, Zarēns klausījās.
"…un es vis nedomāju, ka kapteinis uzsāks kādu lielo cīņu, kad atklās, kas tādā gadījumā notiks ar viņa sagūstīto dēlu," Slaivo Ignis čukstēja. "Tāpēc pagaidām, Mucasģīmi, es gribu, lai tu viņu paturi te lejā."
"Te lejā," plakangalvis čukstus atbildēja.
"Līdz es viņam atnākšu pakaļ," teica Ignis. Viņš bridi klusēja. "īstais brīdis man būs jāizvēlas ļoti piesardzīgi."
"Ļoti piesardzīgi," Mucasģīmis atkārtoja.
"Galu galā, vētras vajāšana ir bīstams pasākums," Ignis turpināja. "Es pagaidīšu, līdz Mākoņu Vilks būs ieguvis vētrasfraksu, iekams es tieku no viņa vaļā." Viņš nepatīkami iesmējās. "Lai viņš padara visu smago darbu, un es tad baudīšu atlīdzību."
"Atlīdzību," teica Mucasģīmis.
"Un kas tā būs par atlīdzību!" sacīja Ignis. "Debesu pirātu kuģa kapteinis un Apvienības Galva! Turies kopā ar mani, Mucasģīmi," viņš klusi piebilda, "un tev būs bagātība un vara, kāda tev nav rādījusies pārdrošākajos sapņos."
"Pārdrošākajos sapņos," plakangalvis palaida smieklus.
"LIn tagad man tevi jāpamet," teica Ignis. "Es negribu, ka kapteinim rastos aizdomas. Un atceries, Mucasģīmi. Labi apsargā Zarēnu. Es paļaujos uz tevi."
Aizejošo soļu skaņai izgaistot, Zarēns aiz šausmām drebēja. Kāds muļķis viņš bijis, klausīdamies tik nelabojamā blēdī. Vecākais stūrmanis bija cieši apņēmies sarīkot dumpi un - ja viņš bija pareizi sapratis -, lai viņa ļaunais nodoms nestu augļus, plānoja izmantot Zarēnu pret viņa tēvu.
Iekams tas notiktu, viņam kaut kādā veidā vajadzētu brīdināt Mākoņu Vilku - pat tad, ja tas nozīmētu piedzīvot tēva dusmas.
Viņš mazliet pavēra vienu aci un palūrēja uz nikno plakangalvas goblinu. Jautājums bija tikai - kā?
DESMITĀ NODAĻA
ATZĪŠANAS
Iekšējai svētnīcai nepazīstama skaņa atbalsojās palātas ar zeltu rotātajos griestos. Tā bija dungošana. Lai gan pilnīgi neskanīga, tā turpinājās ar nepārprotamu prieku un optimismu.
Kalpotāji - un tādu bija daudz, kas rūpējās par Iekšējo svētnīcu un tās svarīgo iemītnieku, - bija saņēmuši stingras norādes vienmēr uzturēt pilnīgu klusumu. Un jebkura veida mūzika - dungošana, dziedāšana, svilpošana - tika uzlūkota īpaši nelabvēlīgi. Tikai pirms nedēļas vecais Džerviss - uzticams kalpotājs jau ilgāk nekā četrdesmit sezonas - bija pieķerts, pusbalsī dūcot šūpļadziesmu. (Viņš nesen bija kļuvis par vecvectēvu.) Par šo nevērīgo apmierinātības mirkli viņš uz vietas tika atlaists.
Tomēr pašlaik nedungoja kāds no kalpotājiem. Skaņa nāca no Sanktafraksas Visaugstākā Akadēma plānajām lūpām un mazā, apaļā deguna. Jo Vilnikss Pomplonijs jutās ārkārtīgi apmierināts ar sevi.
"Hmm, hmm, hmmm. Pom pom pom pom," viņš darbodamies turpināja. Viņš apklusa un iesmējās, atcerēdamies iepriekšējā vakara sīkumus. Viņš bija ēdis vakariņas kopā ar Simenonu Ksintak- su, un šī maltīte bija nesusi lielu skaidrību.
Kā parasti, Apvienības Galva nepavisam nebija iemīļots vakariņu viesis. Cik nu tas attiecās uz Simenonu Ksintaksu, viņš bija neveiklis ar sliktām manierēm: viņš strēba zupu, viņš ēda ar vaļā muti un pēc katra ēdiena skaļi atraugājās. Tomēr Vilnik- sam bija izdevīgi paturēt viņu savā labvēlībā. Ja nebūtu no apvienības saņemtā atbalsta, drīz vien pagaistu viņa paša varas tvēriens.
Ksintakss kā vienmēr bija ēdis un dzēris par daudz. Nebija tā, ka Vilnikss iebilstu. Īstenībā viņš skaidri atbalstīja Apvienības Galvas rijību, kraudams viņam uz šķīvja papildinājumu otro un trešo reizi un nepārtraukti turot Ksin- taksa glāzi pilnu ar viņa iemīļoto meža brūvējumu. Galu galā, kā viņa vecmāmiņa mēdza sacīt, pilns vēders un pļāpīga mēle jo bieži iet roku rokā. Apvienības Galvas mēle bija sākusi atraisīties deserta laikā. Kad pasniedza sieru un cepumus, viņš jau čalot čaloja.
"Māte Zirgastra, viņa ir tā, viņa… boarrrp… Atvainojiet!" Viņš apklusa, lai piedurknē noslaucītu muti. "Viņa tikai ir ņēmusi un sarīkojusi braucienu uz Krēslas mežu, ja? Viņa, Gaismas profesors un kāds debesu pirātu kapteinis - šobrīd nevaru atcerēties viņa vārdu… Lai nu kā, viņi visi ir kopā. Viņi… boalč… Vii." Viņš iesmējās. "Viņi ir nodo
mājuši atgriezties, vedot pilnu kravu ar vētrasfraksu," viņš paskaidroja un sazvērnieciski piespieda pirkstu pie lūpām. "Tas ir domāts kā noslēpums," viņš teica.
"Tad kā gan tu esi ticis pie šis informācijas?" Vilnikss Pomplonijs noprasīja.
Ksintakss zinoši piesita ar pirkstu pie deguna. "Komanda spiegā," viņš neskaidri izgrūda un atkal iesmējās. "Es gribēju teikt, spiegs komandā. īgnis. Viņš mums visu izstāstīja, tā ja." Tad viņš paliecās uz priekšu, draudzīgi satvēra Vilniksu aiz piedurknes un glūnīgi smaidīja viņam sejā. "Mēs būsim neticami bagāti."
"Pom pom pom pom," Vilnikss dungoja, atcerēdamies šos vārdus. Neticami bagāti! Vismaz viens no mums, viņš domāja.
Tajā brīdī pie durvīm atskanēja bijīga klaudzināšana un parādījās viņa personiskā kalpotāja Minulisa izspūrusī galva. "Ja jums labpatiktos, jūsu Visaugstākais Akadēm," viņš teica, "ieslodzītais ir sagatavots un gaida, kad jūs parādīsiet viņam uzmanību." >
"Ak jā," Vilnikss pamāja ar galvu un nepatīkami pasmaidīja. "Es tūlīt būšu tur."
Tiklīdz Minuliss bija aizvēris durvis, Vilnikss līksmi saberzēja rokas. "Vispirms Ksintakss izpļāpā noslēpumu, tagad šis radījums Forfikuls iekrīt mums klēpī, - nu, Vilniks, vai mēs neesam pats veiksmīgākais Visaugstākais Aka- dēms!"