Platiem soļiem šķērsojis istabu, viņš piegāja pie spoguļa - jaunā spoguļa - un paskatījās uz sevi. Atšķirībā no sava priekšteča šis spogulis nebija pakarināts, bet gan slīpi atsliets pret sienu. Tā bija drošāk, tā bija arī glaimojošāk. Atspulgs viņam uzsmaidīja pretī.
"Nu nē," viņš rājās. "Tas nekam neder. Ko gan nakts- klaidis domās, ja es ieiešu Zinību zālē tik pacilātā
noskaņā? Sagatavojies, Vilniks," viņ.š teatrāli teica, ļaujot ritasvārkiem nokrist uz grīdas. "Posies."
Darīdams to, ko viņš darīja vienmēr pirms svarīgas tikšanās, Sanktafraksas Visaugstākais Akadēms uzvilka īpašas augstā amata drēbes - tērpu, kas palīdz koncentrēt domas, uzturēt asu prātu un nomākt labo omu.
Vispirms viņš uz kailās, savītušās ādas uzvilka astru kreklu. Tad, saviebjoties, kad uz augšu palīdušās naglas iespiedās pēdās, viņš iekāpa sandalēs un cieši savilka auklas. Pēc tam viņš svaigi skūtajā galvas ādā ieberzēja kodīgu ziedi un uzmauca galvā tērauda cepuri, līdz tai iekšpusē esošie dzelkšņi iespiedās galvā. Visbeidzot viņš paņēma savu noplukušo rupjā vērpuma mantiju, uzmeta plecos un uzlika kapuci.
Ar katru uzvilkto apģērba gabalu pamazām noplaka Visaugstākā Aka- dēma labais noskaņojums. Kad kapuces raupjais audums skāra viņa sarkani nobrāzto kaklu, viņa oma bija tik tumša kā pati Sanktafraksas dārgumu glabātava un viņš pats - gatavs uz jebkādu nežēlību.
Viņš atkal pievērsās spogulim un atzinīgi nopētīja savu atspulgu. Vilnikss Pomplonijs reti, ja vispār jelkad, bija izskatījies tik izdēdējis, tik iespaidīgs. Viņš pacēla vienu uzaci.
\ "Tā, Forfikul, manu mazo ) vēsts nesējputniņ," viņš teica. "Esmu gatavs tevi satikt. Nevaru vien sagaidīt, kad dzirdēšu tevi dziedam!"
Zinību zāle - kā maigākā vārdā bija pazīstama nopratināšanas istaba - atradās torņa galā, plašās pils rietumu spārnā. Vienīgā ieeja bija pa slepenām durvīm augšstāva gaitenī un tālāk pa akmens vītņu kāpnēm.
Pie katra uzkāptā pakāpiena viņam pēdās dūrās sandaļu naglas. Kad Vilnikss Pomplonijs bija sasniedzis augšu, viņš pusbalsī lādējās. Viņš atgrūda vaļā durvis un iegāja iekšā. "Kur tad ir tas šausmīgais, mazais sīkaļa?" viņš noprasīja.
Minuliss piesteidzās klāt, aizvēra durvis un pavadīja Visaugstāko Akadēmu pāri istabai. Par spīli tam, ka atradās tik augstu, bezlogu telpa bija tikpat tumša un drēgna kā jebkurš pagrabs. Vienīgā gaisma nāca no divām liesmojošām lāpām, kas bija piestiprinātas pie sienas, un zeltainā mirdzuma, kas atspīdēja no gatavībā izkārtotiem nospodrinātiem kruķiem, spīlēm un knaiblēm.
Forfikuls bija nosēdināts atzveltnes krēslā, tik lielā, ka likās, tas gandrīz aprij viņu. Viņa potītes bija sasietas, plaukstas piesaitētas pie roku paliktņiem un kakls ar ādas siksnu pievilkts pie galvas balsta. Kad Vilnikss Pomplonijs pienāca viņam klāt, Forfikuls pacēla acis. Viņam pa visu ķermeni pārskrēja ledainas tirpas.
"Ak re, kur tu esi," teica Vilnikss. "Cik labi, ka esi iegriezies." Viņš pavīpsnāja. "Es ceru, ka tev tur ir ērti sēdēt."
Viņam pienākot tuvāk, Forfikuls nodrebēja. Aiz nevainīgajiem vārdiem bija tādas domas, kādas nevienam nevajadzētu domāt.
"Es tā noprotu, ka tu esi nakts- klaidis," Vilnikss turpināja.
"Nē, nē," iebilda Forfikuls un satraukti iesmējās. "Daudzi pieļauj
to pašu kļūdu. Es esmu ozolu elfs," viņš teica. "Mazākais savā metienā."
Vilnikss Pomplonijs nopūtās, kad tērauda cepures dzelkšņi iedūrās galvas ādā. "Tu būsi ievērojis šī krēsla interesanto veidojumu," viņš turpināja, pārlaizdams pirkstus pār pulēta sudraba kupolu, kas bija piestiprināts Forfiku- lam virs galvas. "Tas pastiprina skaņu," viņš teica, viegli uzsizdams.
Metāls noskanēja, un Forfikuls, kura galva bija nostiprināta tajā vietā, kur sadūrās skaņu viļņi, aiz sāpēm sarāvās.
"Es tev ieteiktu nemelot man," teica Vilnikss un uzsita pa metāla kupolu vēlreiz.
"Es… Es nesaprotu. Kāpēc jūs mani atvedāt šurp?" Forfikuls drebēja, kamēr džinkstoņa ausis pamazām pierima. "Es ierados Sanktafraksā no Lejaspilsētas pilnīgi godprātīgi, lai paziņotu jums par Gaismas profesora traģisko nāvi…"
"Forfikul, Forfikul," Vilnikss nodūca. "Tas nav labi."
Viņš novērsa acis un izraudzījās knaibles. Forfikuls notrīcēja aiz šausmām, klausīdamies, ko tieši Visaugstākais Akadēms nodomājis ar tām darīt. Iedomātie spīdzināšanas veidi kļuva aizvien briesmīgāki un briesmīgāki, līdz Forfikuls vairs nevarēja izturēt.
"Beidziet!" viņš lūdzās, ausīm drebot aiz ciešanām.
Vilnikss apsviedās apkārt, turēdams knaibles vienā rokā un sizdams ar tām pa otras rokas plaukstu. "Ak tad ozolu elfs?" viņš pārjautāja.
Forfikuls nošņaukājās. "Es esmu naktsklaidis," viņš atzinās.
Vilnikss Pomplonijs pamāja ar galvu. "Tas jau ir labāk," viņš teica un piebilda gan vienīgi domās: "No šī brīža es vēlos patiesību un tikai patiesību." Viņš draudīgi vicināja knaibles un iedomājās tās ar spēku triekt pret kupolu virs krēsla. "Vai tu mani saproti?"
"Jā," Forfikuls vienkārši atbildēja.
"Tā, kas tevi sūtīja?"
"Es pats atnācu," iebilda Forfikuls.
Neteicis ne vārda, Vilnikss piegāja viņam klāt un spēcīgi uzsita pa kupolu. Forfikuls aiz sāpēm iegaudojās.
"Nē, nē," viņš smilkstēja.
"Tad pasaki man - kas?" noskaldīja Vilnikss.
"Māte Zirgastra," sacīja Forfikuls. "Viņa tā domāja, ka jums vajadzētu zināt, - tā kā profesors ir Sanktafraksas akadēmiķis un tamlīdzīgi. Viņš… viņš bija tās krodziņā - Asinsozolā -, kad viņam uznāca lēkme. Viņš nogāzās uz grīdas. Mēs darījām visu iespējamo, lai viņu atdzīvinātu."
"Bet tas jums tomēr neizdevās," Vilnikss teica.
"Diemžēl ne," apstiprināja Forfikuls.
Vilnikss samiedza acis. "IJn kur tagad atrodas profesora mirstīgās atliekas?" viņš jautāja.
"Es… mmm… tas ir, tā kā bija tik karsts un tamlīdzīgi, Māte Zirgastra nosprieda, ka viņš būtu jāapbedī, cik ātri vien iespējams."
"Jūs esat apglabājuši Sanktafraksas profesoru zemē?" Vilnikss noelsās. "Vai tu nezini, ka tās ir katra mūsu lieliskās, lidojošās pilsētas akadēmiķa tiesības, lai viņa ķermenis tiktu ar ceremoniju noguldīts Akmeņu dārzos, kur baltie kraukļi knābās viņa kaulus? Kā citādi lai viņa dvēsele paceļas atklātās debesīs?"
"Es… mēs…"
"Bet šāda situācija, protams, neradīsies," teica Vilnikss, pagrūzdams galvu uz priekšu Forfikulam sejā, līdz viņa spīdīgās cepures mala skāra naktsklaiža degungalu. "Tāpēc, ka viņš nav miris. Vii ne?"
"Nē, nē," iebilda Forfikuls. "Ir gan."
Vilnikss pēkšņi izslējās, pacēla knaibles un trieca tās pret metāla kupolu. "Meli! Meli! Meli! Meli!" viņš kliedza
vienā ritmā ar apdullinošajiem sitieniem. "Un vēlreiz, un vēlreiz, un vēlreiz meli!"
Pēc septītā sitiena viņš ļāva rokai brīvi nokarāties. "Vai tagad tu man pateiksi taisnību?" viņš jautāja.
Forfikuls neatbildēja. Lai gan viņš bija redzējis saniknotās lūpas kustamies, tomēr dārdošā, spalgā, griezīgā trokšņu jūkļa dēļ viņš nebija dzirdējis neviena paša vārda. Pagāja vairākas minūtes, iekams viņš atkal spēja izšķirt skaņas, un pat tad vēl fonā atbalsojās šķindoņa.
"TĀ IR TAVA PĒDĒJĀ IESPĒJA!" Vilnikss auroja.
Forfikuls nodūra acis. Viņš spēcīgi drebēja. Starp trauslajiem naktsklaižiem bija zināms teiciens: Labāk, miris nekā kurls.
"Labi," viņš šņukstēja. "Es jums pastāstīšu visu, ko es zinu."