Un to viņš arī izdarīja. Viņš izstāstīja Vilniksam visos sīkumos par tikšanos, kas bija notikusi Asinsozolā krodziņa dibenistabā.- Par Gaismas profesora ierašanos un par to, kā debesu pirātu kapteinis bija nokritis ceļos. Par viņu
trijatā perināto plānu. Par Gaismas profesora lēmumu pavadīt debesu pirātus viņu meklējumos uz Krēslas mežu.
"Nodevīgais nelietis," Vilnikss izgrūda. "Un tas kapteinis?" viņš jautāja. "Vai viņam ir vārds?"
"Mākoņu Vilks," nekavējoties atbildēja Forfikuls. "Lai gan Gaismas profesors uzrunāja viņu citā vārdā."
"Un tas bija?"
"Kvintinijs Verdžinikss," sekoja atbilde.
Vilnikss palocīja galvu. "Tā, te nu ir vārds, ap kuru var burties."
Naktsklaiža pamatīgā, kaut arī novēlotā atzīšanās Vil- niksam Pomplonijam bija izrādījusies ļoti saistoša. Tā ne vien apstiprināja viņa aizdomas par Gaismas profesoru, bet tagad viņš arī zināja, ka iepriekšējā vakarā Ksintakss bija melojis. Neviens nevarēja aizmirst Mākoņu Vilka vārdu - šim debesu pirātu kapteinim bija nelaba slava. Droši vien Apvienības Galva pats kaut ko slepus plānoja.
Vilnikss nosmējās pie sevis. Bija daudz citu godkārīgu apvienības locekļu, kas ļoti labprāt noslēgtu darījumu ar Visaugstāko Akadēmu.
Viņš atkal pievērsās Forfikulam. "Un tas puisis, kuru tu pieminēji," viņš teica. "Tas Zarēns. Kāds viņam sakars ar sapulces dalībniekiem?"
Forfikuls norija siekalas. Lai gan viņš ne visai ilgi pazina Zarēnu, viņam bija paticis tas, ko saklausīja zēna galvā. Zarēna domas bija piedienīgas un godīgas, uzticamas un patiesas. Forfikulam nepatika iedomāties, ka viņa teiktā dēļ zēnam varētu nodarīt kaut ko ļaunu.
Vilnikss pavicināja smagās knaibles viņam gar seju. Forfikuls pamāja ar galvu, cik to atļāva ādas siksna, un turpināja. "Viņš ir komandas loceklis uz Vētras dzinēja klāja," viņš teica.
"Un?" jautājoši teica Vilnikss Pomplonijs, nojauzdams, ka viņš ticis kaut kam uz pēdām.
"Viņš ir dzimis un uzaudzis Dziļajā mežā," viņš sacīja.
"Un?"
Forfikuls nodrebēja. Ja viņš izskaidrotu, ka Zarēnam ar plānu nebija nekāda sakara, varbūt jaunekli liktu mierā. "Viņš nedodas līdzi pirātiem šajā braucienā," viņš teica. "Viņam jāpaliek pie Mātes Zirgas…"
Vilnikss viņu pārtrauca. "Ir kaut kas tāds, ko tu man nesaki," viņš draudīgi pacēla knaibles.
Forfikuls nodūra acis. Viņam acīs sariesās asaras. Viņš nebija slikts radījums, bet varonīgs gan viņš nebija. Lāpu gaismā knaibles atradās draudīgi tuvu metāla kupolam. Labāk miris nekā kurls.
"Viņš… viņš ir…" naktsklaidis minstinājās. "Tas ir… Mākoņu Vilks ir viņa tēvs."
Vilnikss strauji ieelpoja. "Dēls," viņš nošņāca. "Kvintini- jam Verdžiniksam ir dēls. Un viņš to nav ņēmis līdzi," Vilnikss pavīpsnāja. "Cik ļoti neapdomīgi." Viņš vērsās pie Minulisa. "Mums nekavējoties jāiepazīstas ar šo puisi," viņš teica. "Mēs viņu ielūgsim šurp uz Sanktafraksu, lai sagaidītu viņa varonīgā tēva atgriešanos."
Visaugstākais Akadēms atkal pievērsās Forfikulam. "Cik lielisku mazu tirgošanās iespēju tu mums esi pasniedzis," viņš teica, nolikdams smagās knaibles atpakaļ plauktā. "Es nevaru vien izteikt, cik pateicīgi mēs esam."
Forfikuls jutās nožēlojami. Viņa centieni pasargāt Zarēnu bija izgāzusies, un tagad jauneklim draudēja nāves briesmas. Un tomēr - lai Debesis viņam to piedod! - viņš nevarēja nejust atvieglojumu par to, ka Visaugstākais Akadēms bija tik iepriecināts par šo informāciju.
"Vai es nu varu būt brīvs un iet?" viņš jautāja.
Vilnikss atskatījās uz viņu un pasmaidīja. Forfikuls ar cerībām skatījās pretī. Tā kā viņa galvā vēl atbalsojās apdullinošais troksnis no metāla atsišanās pret metālu, viņš nespēja saklausīt tumšās domas, kas slēpās aiz Visaugstākā Akadēma smaidošās sejas.
"Būt brīvs un iet?" Vilnikss Pomplonijs beidzot pārjautāja. Viņa acis iemirdzējās. "Jā gan. Pilnīgi brīvs."
Forfikulam aiz prieka aizrāvās elpa.
Vilnikss ar galvu pamāja Minulisam. "Atsaitē viņu un izmet laukā," viņš teica. Tad, ādai no astru krekla niezot un dzelkšņiem un naglām duroties Visaugstākā Akadēma galvā un pēdās, viņš piebilda: "Bet vispirms nogriez viņam ausis."
VIENPADSMITĀ NODAĻA
VĒTRAS ACS
Zarēns gulēja kādu gabalu no Mucasģlmja netīrās, salmiem klātās migas. Viņš vēl joprojām izlikās, ka būtu bezsamaņā. Ik reizi, kad Vētras dzinējs sašūpojās un mētājās, viņš pavēlās mazliet tālāk, cerēdams, ka plakangalvim liksies, - kuģa kustības ir tās, kas pārvieto viņu pa grīdu. Lēnām - mokoši lēni - viņš manevrēja uz kāpņu pusi. Vienīgā iespēja izbēgt, vairāk izdevību nebūs.
Muļķis! Muļķis! Muļķis! - viņš teica pats sev. Viņš ne vien nebija klausījis tēvam, bet arī bija pametis viņu nodevīgu dumpinieku ziņā, - tieši tas, no kā Mākoņu Vilks bija baidījies.
Debesu kuģis stipri sasvērās pa kreisi, un Zarēns divreiz apvēlās. Attālums līdz kāpnēm saruka.
Bija tik skaidrs, ka īgnim nekas labs nav padomā, Zarēns dusmīgi purpināja pie sevis. Tu viņam nekad neesi paticis. Tev vajadzēja apjaust, kāpēc viņš izturas tik draudzīgi! "Ak Debesis," viņš nomurmināja, "ko es esmu izdarījis?"
Debesu kuģis sasvērās uz labo pusi, un Zarēnam vajadzēja pieplakt pie grīdas, lai netiktu aizvelts atpakaļ pie Mucasģīmja guļvietas. Caur pievērtiem plakstiem viņš vēroja, kā plakangalvis ošņājot pārlūkoja piemēslotos salmus, - vai nav atstājis nepamanītus kādus gaļas gabalus.
Pretīgs radījums, viņš nodomāja un nodrebēja. Un grūti pieveicams cīnītājs…
Tajā brīdī Vētras dzinējs saslējās kā uzbrūkošs visurlož- ņa, spēji noliecās pa kreisi un sagāzās uz leju. Baiļu pārņemts, Zarēns aizvēlās atlikušo gabalu līdz kāpņu apakšai. Tur viņš vilcinādamies atskatījās. Debesu kuģis vēlreiz saslējās, un atskanēja skaļš būkšķis, jo Mucasģīmis, zaudējis līdzsvaru, bija nogāzies uz grīdas.
Ātrāk! - Zarēns noteica pie sevis. Tiec laukā, kamēr vari.
Viņš pielēca kājās, stingri satvēra koka margas un kāpa augšup pa stāvajām kāpnēm, cik vien ātri viņa drebošās kājas ļāva.
"Oi!" Mucasģīmis ieaurojās, sapratis, kas notiek. "Uz kurieni tu ej?"
Zarēns neapstājās, lai atbildētu. Žiglāk! - viņš izmisīgi mudināja sevi. Viņš bija uzkāpis līdz kāpņu pusei, tomēr lūka to galā, šķiet, nebija tuvāk. Žiglāk!
Mucasģīmis jau bija pieslējies kājās, pārlēcis pāri treliņiem, kas ietvēra viņa guļvietu, un joņoja tieši Zarēna virzienā. Vēl viņam bija atlikuši seši pakāpieni, un Mucasģīmis bija tur, lejā. Pieci… četri… Zarēns varēja sajust, kā visas kāpnes nodreb, smagajam plakangalvim steidzoties viņam pakaļ. Trīs… divi…
"Gandrīz jau klāt," Zarēns nomurmināja. "Vēl viens pakāpiens un…" Te uzreiz viņš juta, ka plakangalvas goblina raupjā roka satver viņu aiz potītes. "Nē!" viņš iekliedzās un spēra pretī ar abām kājām.
Rokām drebot atgrūdis virās iestiprināto lūkas vāku, Zarēns metās uz augšu un izlīda caur šauro atveri. Viņš nometās uz ceļiem blakus lūkai. iMucasģīmja platie pirksti parādījās uz malas. Zarēns paliecās uz priekšu, satvēra lūkas vāku un ar visu spēku trieca to uz leju.
Atskanēja mokpilns kliedziens. Pirksti pazuda, un no lūkas apakšas bija dzirdams apslāpēts troksnis, Mucasģī- mim kūleņojot lejup pa kāpnēm. Zarēnam tas bija izdevies! Viņš bija izbēdzis, tomēr jau tagad viņš varēja saklausīt, kā plakangalvis rībina pa kāpnēm augšup.