Sirdij dauzoties, Zarēns aizšāva smagās bultas uz lūkas durvīm un, lai būtu divkārt drošs, atstūma pa grīdu milzīgu mucu ar marinētiem ceļašķiem, līdz tā atradās virs lūkas. Tad, pielecis kājās, viņš metās uz nākamo kāpņu posmu - uz kāpnēm, kas viņu aizvestu līdz pašam klājam. Kad viņš sāka kāpt, aizmugurē atskanēja mežonīga dauzīšanās un lamas.
Kaut nu lūka izturētu, - Zarēns nodomāja. - Lūdzu!
Uz klāja, nepavisam nenojauzdami, kādi dramatiski notikumi risinājušies zem viņiem, Vētras dzinēja kapteinis un komanda cīnījās, lai noturētu debesu kuģi lidojumā, kamēr mākoņa varenā lode sprakšķēja un plaiksnīja pāri debesīm.
"Divkārt nostiprināt virves," Mākoņu Vilks sauca, Lielajai vētrai traucoties uz Krēslas meža pusi. Bija būtiski svarīgi noturēt Vētras dzinēju tās pašā vidū. "Novākt spraišļ- buru. Atšķetināt kllvera galus!"
Gaisotne visādā nozīmē bija elektrizēta. Sīki, šņācoši zilas gaismas pavedieni lidinājās gar debesu kuģa kontūru. Tie dzirkstīja. Tie dzirksteļoja. Tie plīvoja uz visām virsmām no bugsprita līdz stūres ratam, no masta gala līdz korpusam. Tie plīvoja uz burām, uz virvēm, uz klājiem. Tie plīvoja uz pašiem pirātiem - uz viņu bārdām, drēbēm, uz pirkstiem un pēdām, liekot visam ķermenim tirpt.
Tems Rejūdens cīnījās ap grieztuves rokturi. "Nevarētu teikt, ka tas man varen patiktu," viņš kurnēja, skatīdamies, kā dzirksteļojošā, zilā gaisma rotaļājas viņam ap rokām.
Stoups Bultžoklis pacēla acis no debesburas, kuru viņš ar steigu laboja. "Man ā no tā ir ga-tf-līgs juceklis ar manu ā žokli," viņš noelsās.
Tems plati pasmaidīja.
"Tas nemaz ā nav jo-ā-cīgi!" viņš žēlojās.
"Ir gan!" Tems Rejūdens iesmējās, redzot, ka viņa kuģa biedra apakšžoklis turpina atvērties un aizvērties pats no sevis.
Pirms daudziem gadiem Stoups Bultžoklis niknā kaujā starp viņa debesu pirātu kuģi un diviem apvienības kuģiem bija zaudējis apakšžokli. Ar savu nežēlību bēdīgi slavens apvienības loceklis, vārdā Ulbuss Pentefraksiss,
bija pielavījies viņam klāt ar medību cirvi un izdarījis mežonīgu cirtienu, kurš ķēra viņu sāniski, tieši zem auss.
Atveseļojies Stoups no dzelzskoka gabala bija pagatavojis žokļa aizvietotāju. Kamēr vien viņš atcerējās labi ieeļļot bultas, mākslīgais žoklis viņam tīri
labi kalpoja, - vismaz līdz šim bija kalpojis. No tā brīža, kad Vētras dzinējs iekļuva Lielajā vētrā, savāds elektriskais spēks tam lika ik pa brīdim plati atvērties un aizcirsties, un Stoups neko nevarēja darīt, lai to apturētu.
"Cik ā ilgi tas vēl ā turpināsies?" viņš stenēja.
"Es domāju, kamēr būsim tikuši līdz Krēslas mežam," teica Tems Rejūdens.
"Un tas būs aptuveni pēc… deviņām minūtēm," Smailiņš sauca lejup no takelāžas.
"Pēc deviņām minūtēm," Slaivo īgnis līksmi atkārtoja pusbalsī. Vecākais stūrmanis, kas bija sūtīts pārbaudīt, vai pietauvošanās spailes turas stingri, bet tagad bija atspiedies pret pakaļgala margām, laiski vērdamies hipnotiskajā mākoņu mutulī ap viņiem, paskatījās visapkārt.
"Tā turpini, Kvintinij Verdžiniks," viņš pavīpsnāja. "Pabeidz savu ceļojumu uz Krēslas mežu. Iegūsti vētras- fraksu. Tad es izdarīšu savu gājienu. Un lai nolādēts ikviens, kurš…" Viņam aizrāvās elpa. "Debesu vārdā, kas tad tas?"
Pie mazās kajītes durvīm kāpņu galā stāvošais Zarēns uzdzina īgnim nevaldāmas dusmas. Ja arī Mākoņu Vilks viņu ieraudzītu, tad viss būtu zaudēts. Ne mirkli nedomādams, Ignis metās uz Zarēna pusi.
Zarēns apjucis un satraukts paskatījās apkārt. Tik tikko izglābies no plakangalvas goblina, viņš bija bez elpas un aizkaitināts. Tagad, aptverot apstākļus, sirds viņam sitās tik nevaldāmi kā vēl nekad.
Gaiss bija violets; tas oda pēc sēra, pēc piedegušā piena. Visapkārt debesu kuģi apņemošie mākoņi vārījās un locījās, un sprakšķēja žilbinošos zibeņos. Viss viņa ķermenis kņudēja, kad zilas gaismas taustekļi tinās ap viņu, liekot ikvienam matiņam sacelties stāvus.
na!
Komanda bija drudžaini nodarbināta, Rumbai- nis, briesmīgais albīnais pinkulācis, bija piesiets pie stūres, un Mākoņu Vilks pilnībā aizņemts ar buru un atsvaru svirām, pūlēdamies uzturēt gan ātrumu, gan augstumu. Tad nu gan brīdis, lai atklātu, ka viņš slepus ielavījies uz borta; tad nu gan brīdis, lai pavēstītu ziņu par gaidāmo dumpi.
"Tomēr man nav citas izvēles," Zarēns drūmi nomurmināja. Viņš jau varēja dzirdēt, kā apakšā tika sadragāta koka lūka. Tas bija tikai laika jautājums, cik drīz Mucasģīmis parādīsies uz klāja. Zarēns saprata: ja viņš nerunās tagad, tad viņa tēvam tas beigsies ar nāvi. Viņš briesmīgi nodrebinājās. "Un tā būs vienīgi mana vaina!"
Saņēmies īsajam, bet bīstamajam ceļojumam no kāpņu gala līdz stūrei, Zarēns jau taisījās doties turp, kad smaga roka uzkrita viņam uz pleca un parāva viņu atpakaļ. Ledusauksts asmens cieši piespiedās viņa kakla pamatnei.
"Vienu kustību, vienu skaņu, kundziņ Zarēn, un es tev pārgriezīšu rīkli," Ignis nošņāca. "Saprati?"
"Jā," nočukstēja Zarēns.
Nākamajā mirklī viņš dzirdēja klikšķi aizmugurē un tika rupji iestumts noliktavas skapī, kas bija pilns ar spaiņiem
un beržamām sukām, virvēm un rezerves buru audeklu. Viņš gāzās atpakaļ un smagi nokrita stūrī. Durvis aizcirtās.
"Piecas minūtes, un turpinu skaitīt!" ozolu elfa griezīgā balss paziņoja.
Zarēns drebelīgi pieslējās kājās un piespieda ausi pie aizslēgtajām durvīm. Nerimstošajos auros un rīboņā viņš varēja izšķirt tikai divas balsis, kas sarunājās sazvērnieciskos čukstos. Viena bija īgņa balss, otra - Mucasģīmja.
"Es neesmu vainīgs," plakangalvis činkstēja. "Viņš bija izmucis, pirms man bija iespēja viņu apturēt."
"Tev vajadzēja viņu turēt sasietu," sekoja īgņa aizkaitinātā atbilde. "Lai nolādēts tas Zarēns!" viņš sodījās. "Kāds viņu noteikti atradīs, iekams vētrasfrakss būs iegūts…"
"Es varētu viņu piebeigt tūlīt pat," Mucasģīmis vēsi ieteica.
"Nē," sacīja īgnis. "Mums viņš vajadzīgs dzīvs, nevis miris." Viņš ieņurdējās, niknumam augot. "Tas apnicīgais mazais zaļknābis piespiež mani rīkoties, un tas ir fakts. Bet viss vēl nav zaudēts, Mucasģīmi. Nāc, iesim. Paskatīsimies, vai mēs galu galā nevaram vērst šo situāciju sev par labu."
Kad viņi abi aizgāja, Zarēns juta sirdi dauzāmies tik stipri kā vēl nekad. Te viņš bija, Lielās vētras iekšpusē, brāžoties uz Krēslas mežu vētrasfraksa meklējumos. Beidzot viņš darīja to, par ko tik ilgi bija vienīgi sapņojis. Un
tomēr viņa paša dēļ šis sapnis bija kļuvis par nomoda murgu.
Augšpus viņa īgnis un Mucasģīmis bija tikuši līdz stūrei. Viņš varēja dzirdēt īgņa balsi, tomēr ne saklausīt viņa teikto. Zarēns satraukts norija siekalas un dauzīja pa durvīm.
"Laidiet mani ārā!" viņš sauca. "Tem! Smailiņ! Bultžokli! Nu kāpēc jūs mani nedzirdat? Laidiet mani…"
Tajā brīdī Mākoņu Vilks iekliedzās. "Ko?" viņš auroja. "Bet tas taču ir dumpis!"
Zarēns nodrebēja un nokāra galvu. "Ak, tēvs," viņš šņukstēja. "Ja mēs no tā izkulsimies dzīvi, vai tu man jelkad piedosi?"
Sadūries ar kapteiņa dusmām, īgnis palika ledaini mierīgs. Ja neskaita viņa acis, kas apaļas zalgoja aiz tērauda briļļu rāmjiem, viņa sejā neparādījās ne vēsts no emocijām.
"Tas nav dumpis," viņš teica, izvilkdams zobenu no maksts, "bet tikai varas pārdale."