Rumbainis draudoši ierūcās.
"Tās ir apvienības locekļu pļāpas," Mākoņu Vilks nosprauslājās. "Vai tiešām lik tālu ir nonācis, īgni?"
Tieši tad Vētras dzinējs sasvērās pa kreisi un pēkšņi zaudēja ātrumu. Vētras beigu gals traucās viņiem virsū. Mākoņu Vilks palaida zemāk pūpes atsvaru un pacēla gan fokburu, gan pakaļējo buru. Debesu kuģis atkal rāvās uz priekšu.
Viņš atkal pievērsās īgnim. "Vai tu nopietni esi iedomājies, ka varētu kaut brīdi vadīt Vētras dzinēju? Ko?"
īgnis mirkli vilcinājās.
"Tu esi muļķis, īgni," Mākoņu Vilks turpināja. "Kāds labums apvienībām no vētrasfraksa? Pasaki man! Viņiem vajadzīgs frakspulveris, un nevienam nav zināms noslēpums, kā to droši pagatavot."
"Gluži otrādi," īgnis atbildēja. "Brīvo Tirgoņu apvienība ir gatava maksāt augstu cenu par vētrasfraksa kravu. Tiešām ļoti augstu cenu. Un, tā kā tu tik ļoti nelabprāt to piegādātu viņiem, tad es to izdarīšu. Es domāju, tu redzēsi, ka pārējie būs manā pusē, kad aptvers, cik daudz ir likts uz spēles."
Mucasģīmis sakustējās uz priekšu. Rumbainis noplivi- nāja ausis. Mākoņu Vilka roka satvēra zobena rokturi.
"Debesis virs galvas!" kapteinis iesaucās. "Vai tu mani nedzirdēji? Apvienībām nav nekāda labuma no vētrasfraksa. Viņi tikai grib aizkavēt tā nonākšanu Sanktafraksas dārgumu glabātavā, jo, ja tas notiktu, lidojošā pilsēta atkal būtu stabila un viņu ienesīgā savienība ar lietusgaršotā- jiem izjuktu."
Slaivo īgnis ciešāk satvēra mirgojošo zobenu.
"Viņi tevi ir piemuļķojuši, īgni. Viņi grib, lai tu izgāztos."
"Tu melo!" īgnis iekliedzās un pagriezās pret Mucasģīmi. "Viņš melo!"
Mākoņu Vilks izmantoja šo iespēju. Viņš izrāva zobenu un metās virsū Slaivo īgnim. "Tu dumpīgais nelieti!" viņš ierēcās.
Bet Mucasģīmis bija ātrāks par viņu. Kad kapteinis izdarīja izklupienu uz priekšu, viņš pacēla savu šķēpu - tik masīvu un smagu, kāds piederējās spēcīgajam plakan- galvas goblinam, - un ielēca starp viņiem. Šķindoņa, metālam atsitoties pret metālu, gluži kā zvana skaņa pildīja gaisu, kapteinim un plakangalvim uzsākot cīņu uz dzīvību un nāvi.
Klink.! Krab! Klank! Kauja turpinājās, ātra un mežonīga. Mākoņu Vilks auroja aiz niknuma.
"Asinis un pērkons!" viņš rēca. "Es likšu jūs abus uzšaut debesīs!" Viņš atvairīja aizvien nevaldāmākus Mucasģīmja uzbrukumus. "Es uzšķērdīšu jums vēderu. Es izraušu jums nodevīgo sirdi…"
"Vāā-vāā!" iekliedzās pinkulācis, raudams virves, kas turēja viņu piesietu pie stūres.
Vētras dzinējs slīdēja zemāk un zvalstījās. Tas tuvojās vētras ārmalai, kur tā trakoja visniknāk; debesu kuģis vienā mirklī tiktu saplosīts sīkās druskās.
"Nē, Rumbaini," Mākoņu Vilks uzstājīgi sauca. "Man… man viss ir kārtībā. Tev jānotur nemainīgs kurss."
Skaļās balsis, metāla šķindoņa, kāju dipoņa - Zarēns tik tikko spēja noticēt tam, ko dzirdēja. Vai tēvs cīnījās viens pats? Kur bija pārējā komanda, un kāpēc viņi nenāca kapteinim palīgā?
"TEM REJŪDEN!" viņš kliedza un ar dūrēm izmisīgi dauzīja aizslēgtās durvis. "STOUP BULTŽOKLI!"
Pēkšņi durvis atsprāga vaļā. Zarēns gāzās uz priekšu, un viņu tūlīt pat sagrāba Slaivo īgnis. "Es teicu, lai turi muti ciet," viņš nošņāca, ar vienu roku izgriezdams Zarēnam roku aiz muguras un ar otru - piespiezdams nazi viņam pie kakla.
"K… kas notiek?" Zarēns jautāja.
"Drīz uzzināsi," īgnis izgrūda, stiepdams Zarēnu pa dzirksteļojošo klāju. "Dari. kā lieku," viņš pamācīja, "un tev nekas slikts nenotiks."
Raustīdamies aiz bailēm, Zarēns tika aizvadīts apkārt pa malas klāju un tad augšā pa šaurām kāpnēm, kas veda pie stūres rata. Aina, kas viņu sagaidīja, izsauca pretīgas bailes.
Mākoņu Vilks un Mucasģīmis bija saķērušies briesmīgā cīniņā. Acīm liesmojot, zobus sakoduši, viņi cīnījās katrs
par savu dzīvību. Viņu ieroči sitās kopā ar tādu niknumu, ka dzeltenas dzirksteles cita pēc citas lēca no dzirkstošā ziluma.
Zarēns gribēja mesties uz priekšu un cīnīties blakus savam tēvam. Viņš gribēja nogalināt to neganto dumpinieku, kurš bija uzdrošinājies pacelt roku pret kapteini Mākoņu Vilku.
"Tagad mierīgi, kundziņ Zarēn," īgnis šņāca viņam ausī, spēcīgāk piespiezdams dunci Zarēnam pie kakla. "Ja tev dārga tava dzīvība."
Zarēns nemierīgs norija siekalas. Cīņa turpinājās. Viņš nespēja skatīties; viņš nespēja novērsties. Te šķita, ka Mu- casģīmis uzvar, te virsroku guva Mākoņu Vilks. Un apkārtējā vētra aizvien vēl pieņēmās spēkā. Atkal un atkal plaiksnīja zibens, apgaismodams sabiezējušos mākoņus un atspīdēdams mirdzošajos ieročos.
Šai kaujai nebija nekādas pievilcības, nekādu veiklu paņēmienu. Mucasģīmim, spēcīgākajam no abiem, pietika ar cirtieniem un zvēlieniem, lai pakļautu kapteini. Zarēns uztraukumā saspringa, vērodams, kā Mākoņu Vilks tiek dzīts atpakaļ uz sienas pusi.
īgnis, baidīdamies, ka jauneklis varētu iekliegties, ar roku aizspieda Zarēnam muti. "Pacietību," viņš nočukstēja. "Tas drīz būs galā. Un tad es ieņemšu sev pienākošos Vētras dzinēja kapteiņa vietu. Kapteinis īgnis," viņš kavējās pārdomās. "Tas jauki skan."
Ak, tēvs, - Zarēns izmisīgi domāja, kamēr Mākoņu Vilks varonīgi turpināja cīnīties. - Ko es tev esmu nodarījis?
"Tem!" Zarēns dzirdēja tēva balsi, kas pārkliedza pērkonu un smago asmeņu žvadzoņu. "Bultžokli! Smailiņ!"
Bet neviens no debesu pirātiem viņu nedzirdēja. Tie bija pārāk aizņemti ar pūlēm noturēt aizvien nestabilāko debesu kuģi lidojumā.
"Buras kļūst vaļīgas," Tems auroja, rosīdamies gar buru stiprinājumiem. "Stoup, sakārto spinakeru, kamēr es nodrošināšu grotburu! Smailiņ, pieskati to virvi!"
"Lidojuma atbalsti ir iestrēguši," Smailiņš sauca pretī, kamēr debesu kuģis turpināja mētāties un grozīties. "Stoup, vai tu man vari palīdzēt?"
"Man ir likai ā viens ā roku pāris," Stoups rūca. "Bet, ja es drīz ā neatšķetināšu ā šos apakšējos pinekļus, mēs visi būsim pazuduši."
Tajā brīdī īpaši spēcīga vēja brāzma ķēra priekšgalu no kreisās puses. Stoups Bultžoklis iekliedzās, debesu kuģim sasveroties, un visas samudžinātās virves un buras tika izrautas viņam no rokām. Kuģa otrā galā Mākoņu Vilks zaudēja līdzsvaru un aizstreipuļoja pa klāju.
"Vāā!" iekliedzās pinkulācis. Ja pārējie komandas locekļi nevarēja nākt savam kapteinim palīgā, tad viņam noteikti bija kaut kas jādara.
"Nē, Rumbaini!" Mākoņu Vilks aizelsies teica, kuģim sasveroties atpakaļ uz labo pusi. "Stingri turi stūri, citādi mēs visi aiziesim bojā! Tā ir pavēle."
Zarēnam acīs sariesās asaras. Pat tagad, kad viņa rokas zaudēja spēku, Mākoņu Vilks vairāk rūpējās par komandu nekā pats par sevi. Cik varonīgs viņš bija. Cik bruņniecisks. Viņš, Zarēns, nebija pelnījis tādu tēvu.
Klink! Krab! Cērt un šķeļ! Mucasģīmja šķēps atkal un atkal triecās lejup, turklāt ar tādu spēku un ātrumu, ka
Mākoņu Vilks nevarēja darīt neko citu. kā vien aizsargāties. Te uzreiz debesis izgaismoja žilbinošas gaismas zibsnis, Vētras dzinējs atkal briesmīgi sasvērās, un nu viss debesu kuģis sašūpojās uz priekšu.
"Masts sāk klakšķēt!" Smailiņš iekliedzās.
"Nostiprināt galveno pinumu!" Tems auroja. "Nolaist buras!"
Mākoņu Vilks, būdams ar seju pret pakaļgalu, klupšus atkāpās. Mucasģīmis ātri izmantoja šo priekšrocību. Viņš lēca uz priekšu un mežonīgi trieca ar šķēpu.