Mākoņu Vilks izvairījās. Smagais asmens par mata tiesu pagāja viņam garām. Mucasģīmis dusmās ierēcās un klupa uz priekšu vēlreiz. Zarēnam aizrāvās elpa, bet tad viņš atviegloti nopūtās, jo Mākoņu Vilks pēdējā brīdī izsita pla- kangalvim ieroci no rokām un metās pēkšņā pretuzbrukumā. Viņa zobens tēmēja pret Mucasģīmja krūtīm.
Jā! Jā! - Zarēns domāja, mudinādams zobenu.
Bet tam nebija lemts notikt, jo tajā brīdī gaisu satricināja briesmīga lūstoša koka skaņa, jo trešdaļu no apakšas nolūza un nogāzās masts.
Tas atsitās pret klāju un pārkrita pāri malai, kur palika karājamies gaisā aiz kreisā borta. Debesu kuģis asi sasvērās pa kreisi, draudot apgāzties.
"Pārgriezt virves!" Tems sauca, sākdams šķelt galveno tinumu. "TŪLĪT."
Stoups un Smailiņš ar lēcienu bija viņam klāt un sāka griezt un šņāpt samudžinātās virves un takelāžu. Kad puse virvju bija pušu, pārējās visas kā viena pārtrūka no lielā svara un masts nokrita lejā. Vētras dzinējs sašūpojās atpakaļ uz labo pusi.
Zarēns izgrūda apslāpētu kliedzienu, kad viņš kopā ar īgni atgāzās atpakaļ un juta nazi iespiežamies kakla maigajā ādā. Viņa tēvam klājās vēl sliktāk. Ne vien tas, ka
pēkšņais grūdiens bija atsviedis Mucasģīmi tālāk par zobena sniedzamību, - tagad Mākoņu Vilks, zaudējis līdzsvaru, streipuļoja uz viņa pusi, zobens kuļājās pa gaisu, un viņš pats bija pilnīgi neaizsargāts. Zarēns sastinga, kad plakangalvis atkal satvēra un pacēla šķēpu. Vēl viena sekunde, un viņa tēvs uzdursies uz lielā, robotā asmens.
"VĀĀĀ!" ierēcās Rumbainis, arī ieraudzījis, kas te varētu notikt. Viņš mežonīgi rāva virves, kas viņu nelaida prom no stūres rata.
Mucasģīmis, satrūcies no trokšņa, pacēla acis un ar šausmām saprata, cik tuvu sapītajam pinkulācim bija nonācis. Viena no lāča varenajām ķetnām bija pacelta. Rumbainis ierēcās vēlreiz un deva mežonīgu triecienu. Mucasģīmis izmisīgi palēca pa kreisi - ātri, tomēr ne pietiekami ātri.
Sitiens ķēra plakangalvi pa roku. Šķēps aizvirpuļoja pa klāju, un Mucasģīmis pats nogāzās uz grīdas. Mākoņu Vilks vienā rāvienā bija viņam klāt. Ne mirkli nevilcinoties, viņš spēcīgi un strauji zvēla ar zobenu, ar vienu cirtienu nošķeldams goblinam galvu. Tad, pacēlis asiņaino zobenu, viņš iznīcinoši vērsās pret īgni.
"Un tagad tu," viņš plosījās. "Tu…" Viņš apklusa. Acis viņam iepletās, mute palika vaļā. "Zarēn!" viņš nomurmināja.
Slaivo īgnis ķiķinādams novilka ar asmeni vieglītēm pāri Zarēna rīklei. "Met zemē ieroci," viņš teica. "Vai arī tavu dēlu ķers šis."
"Nē!" kliedza Zarēns. "Nedari to manis dēļ! Tu to nedrīksti."
Mākoņu Vilks aizsvieda sāņus zobenu un ļāva rokām bezpalīdzīgi noslīgt gar sāniem. "Laid vaļā zēnu," viņš sacīja. "Tev nav pamata ar viņu ķildoties."
"Varbūt ir. Varbūt nav," īgnis ķircināja. Viņš aizvāca dunci no Zarēna kakla, bet acumirklī izrāva pats savu zobenu. "Varbūt es…"
Debesis nosprakšķēja un uzliesmoja, un Vētras dzinējs sāka mežonīgi zvalstīties - vispirms uz vienu, tad uz otru pusi. Debesu kuģis tika nests bīstami tuvu vētras malai, - un Rumbainis neko nevarēja darīt, lai to apturētu.
Tad pēkšņi, iekams kāds aptvēra, ko viņš dara, īgnis palaida Zarēnu vaļā. Viņš nogrūda zēnu uz grīdas un ar paceltu zobenu drāzās tieši virsū kapteinim.
"Āāāāāā!" viņš kliedza.
Debesu kuģis spēcīgi nodrebēja. Katrs spraislis, katrs dēlis, katrs salaidums protestējot nočīkstēja.
"Divas minūtes, un turpinu skaitīt," Zarēns dzirdēja Smailiņu saucam - tad, pēkšņā trauksmē: "Tem! Bultžokli! Kapteinis nelaimē!"
Beidzot pārējie bija pamanījuši, ka te kaut kas nav kārtībā. Bet par vēlu. Daudz par vēlu. īgņa zobens jau šķēla gaisu, tēmējot uz Mākoņu Vilka neaizsargāto kaklu.
Korpusa apakšā viens no kreisā borta atsvariem kratoties bija kļuvis vaļīgs. Pēkšņi tas norāvās un nogāzās lejā. Vētras dzinējs sasvērās uz labo pusi.
Zobens ķēra smagi, netrāpot, kur mērķēts, bet dziļi ieduroties Mākoņu Vilkam tās rokas plecā, kurā viņš mēdza turēt zobenu. Slaivo īgņa lūpas savilkās smaidā.
"Šoreiz tev paveicās," viņš teica. "Otrreiz tev tā neveiksies." Viņš vēlreiz pacēla zobenu. "Es tagad esmu kapteinis!"
"Rumbaini!" Zarēns izmisīgi iekliedzās. "Dari kaut ko!"
"Vū-vū!" pinkulācis noauroja un satvēra stūres ratu. Kapteinis viņam bija teicis - pavēlējis - palikt savā vietā.
Uz mirkli viņu acis sastapās. "Vū-vū," teica Zarēns.
"VĀĀ!" ierēcās Rumbainis. Pēc izlemšanas viņa acis liesmoja, spalvas saslējās un viņš izrāva no stiprinājumiem un sarāva virves, it kā tās būtu no papīra. "VAĀA!"
Kā pinkains, balts kalns viņš brāzās virsū īgnim, satraukti vicinot nagus un atņirdzis zobus. Viņš satvēra zemisko vecāko stūrmani ap vidukli, pacēla viņu gaisā un neganti trieca pret klāju. Tad, iekams īgnis bija paspējis pakustināt kaut vienu pirkstu, pinkulācis ierēcās atkal un uzkrita vecākajam stūrmanim uz muguras.
Atskanēja būkšķis. Atskanēja krakšķis. Slaivo īgnis bija beigts - viņa mugurkauls bija pārlauzts uz pusēm.
Zarēns nedroši pietrausās kājās un izmisīgi pieķērās pie margām, jo vētras mētātais debesu kuģis, palicis pilnīgi bez vadības, zvalstījās gan gareniski, gan sāniski. Dumpīgie varas tīkotāji bija pieveikti, un viņa tēva dzīvība glābta, bet situācija bija drūma.
Tā kā neviena nebija pie stūres rata, tas griezās, un atlikušās buras veltīgi plandīja virs galvas. No korpusa apakšas, kļuvuši vaļīgi, nokrita vēl divi atsvari. Vētras dzinējs mētājās un grozījās, saslējās un metās lejup. Tas virpuļoja apkārt un apkārt, draudēdams kuru katru brīdi apgāzties un nomest nelaimīgo komandu lejā, drošā nāvē.
Viebjoties aiz sāpēm, Mākoņu Vilks, balstīdamies uz veselās rokas, pūlējās pieslieties kājās. Tems Rejūdens, kas kopā ar citiem beidzot bija nokļuvis līdz tiltiņam, centās tikt viņam klāt. "Atstājiet mani!" Mākoņu Vilks nikni uzkliedza.
Žilbinošs zibsnis noplaiksnīja pār debesīm, apgaismojot Vētras dzinēju un atklājot bojājumu patiesos apmērus. Kuru katru mirkli kuģis varēja pilnīgi salūzt. Mākoņu Vilks pagriezās ar seju pret savu komandu.
"PAMEST KUĢI!" viņš uzsauca.
Komanda kā neticēdama skatījās uz viņu. Kas tas par neprātu? Pamest kuģi, kad viņi gandrīz bija sasnieguši mērķi?
Tajā brīdī gaiss visapkārt uzsprāga no neskaitāmu mazu putnu klaigām, kuri gāzās laukā no kuģa iekšienes. To trīsstūrainie spārni un pātagām līdzīgās astes, izmisīgi plivinoties, melni nozibēja pret žilbinošo fonu. Putnu bija tūkstošiem, tomēr tie lidoja lielā vienotībā. Kad pagriezās viens, pagriezās visi. Kliedzot un pīkstot viss bars pacirtās uz šo pusi un to pusi, it kā tos komandētu kāds neredzams deju skolotājs.
" Žurku- putni," Tems šausmās nomurmināja. Viņš zināja, tāpat kā ikviens debesu pirāts: žurkuputni pamet vienīgi to debesu kuģi, kas tiešām nolemts bojāejai. Viņš pagriezās. "Jūs dzirdējāt kapteini," viņš kliedza. "Pamest kuģi!"
"Un brīdiniet Akmens Pilotu un profesoru," Mākoņu Vilks uzsauca.
"Jā, kaptein," noteica lems Rejūdens un aizstreipuļoja darīt, ko licis kapteinis.
Pirmais kuģi pameta Smailiņš. Mezdamies lejā no margām, viņš sauca atpakaļ: "Mēs ierodamies Krēslas mežā… Tieši tagad!"
Pārējā komanda drīz vien viņam sekoja. Par spīti lielajām briesmām palikt uz Vētras dzinēja mirkli par ilgu, viņi cits pēc cita nometās ceļos un noskūpstīja klāju, iekams negribīgi uzkāpa uz ma- as un nolēca lejā violetajā gaisā. Stoups Bult- žoklis. Akmens Pilots. Tenis Rejūdens un Gaismas profesors. Tiklīdz viņus trāpīja gaisa plūsma, atvērās viņu izpletņa spārni, audekls piepūtās un viņi aizplanēja projām.