Uz tiltiņa Mākoņu Vilks virzījās tuvāk stūrei, sperdams mokošus soļus citu pēc cita, kamēr debesu kuģis turpināja vibrēt un kratīties.
"Tu ari, Rumbaini!" viņš kliedza nelokāmajam pinku- lācim. "Atstāj savu posteni. Prom!" Lielais zvērs skumīgi noraudzījās viņā. Buras plandīja un plīsa. "Tūlīt!" rēca Mākoņu Vilks. "Kamēr debesu kuģis vēl nav nokritis."
"Vū-vū," Rumbainis atsaucās un aizgrīļojās projām, lai paklausītu. Kad viņš bija pagājis nostāk, Mākoņu Vilks redzēja, ka pinkulācis ir aizsedzis vēl otru komandas locekli, kas nebija pametis debesu kuģi.
"Zarēn!" viņš noskaldīja. "Es teicu, lai tu pazudi."
Mutuļojošie mākoņi izliecās. Vētras dzinējs nodrebēja un nokrakšķēja.
"Bet es nevaru! Es tevi neatstāšu!" Zarēns iekliedzās. "Ak, piedod man, tēvs! Tā visa ir mana vaina."
"Tava vaina?" Mākoņu Vilks noņurdēja, cenzdamies saņemt stūri. "Tieši es esmu vainojams, - pametot tevi tā nelieša īgņa varā."
"Bet…" '
"Pietiek!" nodārdināja Mākoņu Vilks. "Tūlīt pat prom!"
"Nāc man līdzi!" Zarēns lūdzās.
Mākoņu Vilks neko neteica. Nebija vajadzības. Zarēns zināja, ka tēvs drīzāk zaudētu savu dzīvību nekā savu kuģi.
"Tad es palikšu kopā ar tevi!" viņš izaicinoši sacīja.
"Zarēn! Zarēn!" Mākoņu Vilks sauca, un viņa balss tik tikko bija dzirdama vētras brāzmās un dārdoņā. "Es varu zaudēt savu kuģi. Vēl es varu zaudēt dzīvību. Un, ja tāds ir mans liktenis, tad lai tā notiek. Bet ja es zaudētu tevi… Tas būtu…" Viņš uz brīdi apklusa. "Zarēn, mans dēls. Es tevi mīlu. Bet tev jāiet. Sevis dēļ un manis dēļ. Tu taču saproti, ja?"
Asarām sariešoties acīs, Zarēns palocīja galvu.
"Brašs puika," teica Mākoņu Vilks. Tad, neveikli grīļodamies no vienas puses uz otru, viņš steidzīgi atsprādzēja savu zobena jostu, aptina to ap maksti un izstiepa roku. "Ņem manu zobenu," viņš teica.
Zarēns pasniedzās uz priekšu. Viņa pirksti skāra tēva roku. "Mēs taču vēl redzēsim viens otru, vai ne?" viņš iešņukstējās.
"Uz to tu vari paļauties," sacīja Mākoņu Vilks. "Atguvis vadību pār Vētras dzinēju, es atgriezīšos pēc jums visiem. Tagad ej," viņš teica un pievērsās atsvaru un buru sviru rindām. Zarēns skumīgs pagriezās, lai dotos projām. Sasniedzis ārējās margas, viņš pagriezās un zagšus pēdējo reizi atskatījās uz tēvu. "Labu veiksmi!" viņš uzsauca brāzmainajam vējam un metās lejā.
Nākamajā mirklī viņš šausmās iekliedzās. Viņš krita kā akmens. Droši vien izpletņa spārni tika sabojāti, kad īgnis viņu iemeta noliktavas skapī. Tagad tie bija ieķīlējušies. Tie nevērās vaļā. "Tēvs!" viņš kliedza. "TĒ-ĒVS!"
DIVPADSMITĀ NODAĻA
KRĒSLAS MEŽĀ
Krizdams aizvien ātrāk un ātrāk, Zarēns cieši samie- dza acis. Ja viņam kādreiz būtu vajadzīgs kāpurputns, - kopš Zarēns bija bijis klāt tā izšķilšanās brīdī, tas bija solījis pieskatīt viņu, - tad noteikti tas bija tagad. Bet, kamēr viņš turpināja kūleņot debesīs, kāpurputns neparādījās.
Gaiss traucās Zarēnam garām, aizsizdams viņam elpu. Viņš jau gandrīz bija atmetis cerības, kad pēkšņi izdzirdēja skaļu klikšķi. Izpletņa spārnu mehānisms atvāžas, spārni izpletās, un - hūūūpf — zīda audekls piepūtās. Vēja nests, Zarēns tika mests atpakaļ uz augšu kā lapa aukā.
Viņš atvēra acis un centās izlīdzināt lidojumu. Tā bija pirmā reize, kad Zarēnam bija nācies izdarīt īstu avārijas lēcienu, tomēr, kad viņš izstiepa kājas atpakaļ un rokas uz priekšu, kā bija mācīts, izrādījās, ka viņš bez piepūles planē vējā. "Lidoju," Zarēns satraukts iesaucās, vējam plivinot matus atpakaļ. "Es liīīīī-doju!"
Viņam visapkārt gaiss sprakšķēja un dūca. Kaut kas notika. Kaut kas jauns, kaut kas savāds. Zibeņi, kas līdz šim bija mākoņu sienas ierobežoti, pēkšņi sāka šaudīties uz vētras centra pusi gariem pavedienu kušķiem. Tie lēkāja un locījās, un sāka vīties kopā elektriskas gaismas lodē.
Zarēns skatījās ar izbrīnu. "Tas ir tas," viņš satraukts nočukstēja. "Lielā vētra droši vien taisās izlādēt tās vienīgo vareno zibens šautru." Viņam mati sacēlās stāvus, galva gaidās tirpa. "Tas ir tas, ko tā ir krājusi. Tas ir tas, ko mēs ieradāmies noskatīties, - vētrasfraksa rašanās."
Gaismas lode kļuva lielāka un lielāka, un vēl lielāka. Zarēns sašķobīja seju. Viņš nevarēja atraut acis, tomēr nevarēja arī skatīties, acis nepiemiedzis. Un, kad viņš piemiedza acis, tad pamanīja kaut ko mazu un tumšu sārti zaļā atspulga vidū.
" Vētras dzinējs," viņš noelsās.
Viņš vēlreiz samiedza acis. Nebija nekādu šaubu. Debesu kuģis atradās zibens lodes vidū, kura savukārt atradās Lielās vētras vidū. Un tur, tam visam pašā vidū bija viņa tēvs, Mākoņu Vilks: Kvintinijs Verdžinikss, - izcilākais zinātnieks, kāds jebkad beidzis Bruņinieku akadēmiju, - vēl aizvien varonīgi noturot sava mīļā Vētras dzinēja kursu. Zarēna sirds bija lepnuma pārpilna.
Dūcošais troksnis kļuva skaļāks un augstāks. Gaisma kļuva spilgtāka. Šķita, ka uzlādētais gaiss pats nojautās trīc.
Kas notiks?
Sev aiz muguras Zarēns sajuta pēkšņu brāzmu, kas vēstīja par Lielās vētras pakaļgalu. Tā triecās Zarēnam pret muguru, liekot viņam novirzīties sāņus un krist lejup. Viņa izpletņa spārni čīkstēja un nostiepās, un Zarēns nevarēja darīt neko citu, kā vien turēties un lūgties, lai tie netiktu norauti viņam no pleciem.
Žilbinošās zibens strēles virs viņa pamazām izzuda, jo elektriskā jauda tika izsūkta no mākoņiem. Zarēna mati pēkšņi sagūla. Visa vētras enerģija tagad bija ietverta tajā vienīgajā zibens lodē. Tā slīdēja pa gaisu, enerģijai sitoties, gaismai pulsējot, dzīvībai dunot. Zarēns aizturēja elpu, turpinot planēt lejup. Sirds viņam dauzījās, plaukstas bija mitras. "Debesis, sargājiet mani," viņš satraukti nomurmināja.
Tad uzreiz un bez jebkādas brīdinošas zīmes - BŪŪM!!! - zibens lode sprāga ar varenu blīkšķi un žilbinošas gaismas uzliesmojumu.
Trieciena viļņi aiztraucās pa debesīm uz visām pusēm. Zarēns šausmās drebēja. Nākamajā mirklī mežonīgais sprādziens svieda viņu atpakaļ un iemeta mākoņu gūzmā, kas tuvojās.
"Āāāāā!" viņš kliedza, kamēr rēcošais, virpuļojošais vējš mētāja viņu apkārt. Viņš izmisīgi spārdījās un mēģināja pavicināt rokas, bet velti. Vējš bija pārāk spēcīgs. Tas mēģināja - vismaz Zarēnam tā likās - saraustīt viņu gabalos. Vienīgais, ko varēja darīt, bija ļauties vētrainā gaisa nepārvaramajam spēkam.
Viņš kūleņoja vēl un vēl. Izpletņa spārnu zīda audekls bija piepūties uz pretējo pusi, un viņš satraukumā kliedza, griezdamies riņķī apkārt un lejup cauri mutuļojošiem violetajiem mākoņiem.
"NĒĒĒ!" Zarēns kliedza.
Viņš krita zemāk un zemāk, ar ļenganām rokām un saliektām kājām, pārāk nobijies, lai mēģinātu iztaisnot izpletņa spārnus, ja nu vējš tos neveikli ķertu un pārlauztu pušu. Kakls viņam bija sagriezies. Mugura - izlocīta.
"Es vairāk nevaru!" Zarēns šņukstēja. "Kaut tas beigtos!"