Un tajā brīdi tas tiešām beidzās. Beidzot sasniedzis mākoņa galu, Zarēns tika izsviests laukā no Lielās vētras mežonīgā un mētājošā trakuma kā mežkāruma kauliņš. Kopumā viss šausmīgais pārbaudījums nevarēja būt turpinājies ilgāk par dažām sekundēm. Zarēnam šķita, ka, iespējams, pagājis simt gadu.
"Paldies Debesīm," viņš pateicībā nočukstēja.
Iestājās baiss klusums. Bija tā, it kā pāri gājušais viesulis būtu atstājis tukšu pašu gaisu. Zarēns pagriezās, un, tā kā
viņa izpletņa spārni atkal iztaisnojās, viņš turpināja savu lēno slidējumu lejup. Priekšā viņš redzēja Lielo vētru atkāpjamies. Tā peldēja pāri dzidri zilajām debesim, skaista un majestātiska, kvēlojot kā milzīga, violeta papīra laterna.
"Un tas bija viss?" Zarēns nomurmināja. "Vai es būtu palaidis garām pašu vētrasfraksa zibens spērienu?"
Sarūgtināts viņš nokāra galvu un raudzījās lejup uz Krēslas mežu, kad pēkšņi izdzirda kādu citu troksni. Tas atgādināja papīra plēšanu, roku plaukšķināšanu. Zarēns strauji pacēla galvu un cieši skatījās uz priekšu. No violetās vētras pamatnes rēgojās spožuma smaile.
"Te tā ir!" viņš iesaucās. "Zibens šautra. Pats vētrasfrakss."
Robotā smaile stiepās garāka un garāka, tomēr neciešami lēni, it kā paši mākoņi to kavētu. Zarēns jau sāka domāt,
vai spēriens vispār notiks, kad pēkšņi gaisā atbalsojās spēcīgs KRAKŠ! Zibens šautra bija izlauzušies brīvībā.
Tā traucās lejup cauri debesīm kā bulta, ceļā apsvilinādama gaisu. Tā sprakšķēja. Tā dzirksteļoja. Tā gaudoja un svilpa. Grauzdētām mandelēm līdzīga smarža piepildīja Zarēna nāsis, liekot tām nodrebēt.
"Tas… tas ir brīnišķīgi," viņš nopūtās.
Zibens šautra brāzās zemāk un zemāk. Zig-zag, zig-zag. Cauri augšējam lapotnes kupolam, pa ceļam šņācot un šķeļot, un tālāk līdz zemei apakšā. Tad ar sprakšķi, ar būkšķi un tvaiku mākoni tā iegrima mīkstajā augsnē. Zarēns skatījās uz zibens stabu, kas garš stāvēja starp kokiem zem viņa, un trīcēja aiz bijības un izbrīna.
"Vētrasfrakss," viņš nočukstēja. "Un es redzēju, kā tas top."
Lielā vētra pa to laiku bija kļuvusi vienīgi par tālu, violetu traipu virs paša apvāršņa, kurš strauji pazuda no redzesloka. Tagad, kad tā bija projām, Zarēns lik tikko spēja atcerēties, kā bija juties, būdams iesprostots tās iekšpusē, spēcīgo vēju svaidīts un mētāts.
Gaiss bija kā sastindzis, mitrs, smags. Tas apņēma kā slapja drēbe.
Zarēnam, atrodoties tādā augstumā, tas nebija labi.
Kad izpletņa spārnos pūta viegls vējiņš, ar tiem varēja brīnišķīgi manevrēt. Toties, kad gaiss bija tik mierīgs kā pašlaik, izpletņa spārni bija bīstami. Stūrēt vispār nebija iespējams. Nācās likt lietā katru iemaņu mazumiņu, lai būtu drošs, ka zīda audekls ir pilns ar gaisu. Viena neveikla kustība, tad spārni sašļuktu un viņš strauji nokristu zemē.
"Tas ir kā burot ar debesu kuģi," viņš atcerējās, kā tēvs reiz bija teicis. "Tev vienmēr jānotur vienā līmenī ķīlis."
"Tēvs!" viņš noelsās. Kā viņš bija varējis aizmirst? - viņš vainīgi sev jautāja. Skaidrs, ka Vētras dzinējs nemūžam nebūtu varējis izturēt tik milzīgu sprādzienu. "Un tomēr varbūt…" viņš nomurmināja cerēdams, kaut cerību nebija. "Galu galā, es neredzēju nekādas vraka pazīmes, nekādas krītošas atlūzas…"
Zarēns planēja zemāk un zemāk; vētrasfrakss nāca tuvāk un tuvāk. Nespēdams mesties lejup, viņš cerēja, ka veiksme varētu viņu virzīt tā, lai viņš piezemētos netālu no vērtīgās vielas. Bet tam nebija lemts notikt. Zarēns vēl bija augstu debesīs, kad viņš aizplanēja pāri mirdzošajai cietā zibens šautrai. Viņš vīlies nopūtās, kad tā paslīdēja garām un pazuda viņam aiz muguras.
Pārlieku baidīdamies nokrist vai pat skatīties apkārt, Zarēns nevarēja darīt neko citu, kā vien neatlaisties, cieši turēties un palikt cik vien iespējams mierīgs. Zeltainas
pusgaismas apmirdzētais koku galotņu raibais audekls nāca tuvāk ar katru brīdi. Agrāk vai vēlāk viņam nāksies nolaisties. Viņš pieskārās dažādajiem talismaniem un amuletiem, kas viņam bija ap kaklu.
"Iekšā Krēslas mežā," viņš nočukstēja, gandrīz neuzdrīkstēdamies minēt, ko viņš tur varētu atrast.
Jo zemāk viņš laidās, jo stingāks tapa gaiss. Tas kļuva siltāks, smagāks - gandrīz smacējošs. Viņam uz visa ķermeņa parādījās ūdens lāses. Viņš slīdēja lejup ātrāk un ātrāk. Izpletņa spārni draudīgi plivinājās. Pēkšņi sev par šausmām Zarēns saprata, ka vairs neplanē… Viņš krita.
"Nē!" viņš iesaucās. Nevarēja būt, ka tas notiek. Ne tagad. Ne pēc visa tā, ko viņš bija pārdzīvojis. "NĒ!"
Viņa kliedziens bezcerīgi atbalsojās, krītot zemāk, zemāk, zemāk. Kūleņojot zeltainajā gaismā. Izbrūkot cauri augšējai lapotnei. Atsitoties pret zariem un… BŪKŠ!
Viņš nokrita zemē smagi, neveikli un atsita galvas vienu pusi pret kāda koka saknēm. Maigais krēslas mirdzums tūlīt pat izdzisa. Zarēns atradās pilnīgā tumsā.
Cik ilgi viņš bija gulējis bezsamaņā, to Zarēns nekad nedabūja zināt. Krēslas mežā laiks ir bez nozīmes.
"Tā tik uz priekšu," viņš izdzirda. "Gandrīz esam klāt."
Zarēns atvēra acis. Viņš gulēja zemē blakus garam, stūrainam, aiz vecuma grubuļainam kokam. Viņš paskatījās apkārt, un šķita, ka acu priekšā viss peld. Ar acu izberzēšanu nebija līdzēts. Tas bija pats gaiss - biezs un sīrupains, kas izkropļoja redzi.
Kad viņš grīļīgi pieslējās kājās, viņam aizrāvās elpa. Priekšā atradās bruņinieks uz visurložņas kā kaujas zirga, kas, sapinies iejūga ādas siksnās, karājās pāris pēdu virs zemes.
Zarēna acis virzījās no rūsējošā stāva augšup pa samežģītu virvju mudžekli līdz lielajam debesu kuģa vrakam, kas bija kā uzdurts uz robotas koka galotnes. Sens vinčas aprīkojums rēgojās no kuģa sāna kā dusmīga metāla dūre. Bruņinieks šūpojās sastingušajā gaisā.
"K… kas tu esi?" Zarēns piesardzīgi jautāja.
Dziļi no bruņinieka sejsega iekšpuses atkal atskanēja balss.
"Tā tik uz priekšu, Vintiks," balss teica. "Gandrīz esam klāt. Tagad tā tik uz priekšu."
Visurložņas baltie kauli rēgojās no papīram līdzīgās, mu- mificējušās ādas, tukšie acu dobumi blenza no metāla bru- ņucepures apakšas, uz kuras zelta burtiem tik tikko varēja salasīt vārdu Vintikss. Visurložņa klusi un žēlabaini iezviedzas.
Zarēns norija siekalas. "Vai tu mani dzirdi?" viņš jautāja bruņiniekam vārgā un drebošā balsī.
"Tā tik uz priekšu, Vintiks," atkal atskanēja šie vārdi.
Zarēns izstiepa roku un pieskārās sejsegam. Nobira sarkanas rūsas plēksnes. Uzmanīgi, gandrīz neuzdrīkstēdamies elpot, Zarēns pacēla bruņinieka sejsegu.
Zarēns aiz šausmām iekliedzās un atsprāga atpakaļ. Viņš pagriezās un, aklas panikas dzīts, aiztraucās Krēslas meža smagajos, zeltainajos dziļumos. Lai viņš skrietu, cik ātri skriedams, tomēr bruņinieka tēls - sadalīties sācis, bet vēl ne miris - palika iespiedies viņa smadzenēs. Ādas pergaments nostiepts pār ņirdzīgo galvaskausu; nedzīvās, glūnošās acis; un, pats briesmīgākais, bruņinieka plānās bezasiņu lūpas, kas vēl aizvien kustējās. "Gandrīz esam klāt, tagad tā tik uz. priekšu."
Zarēns gāja tālāk un tālāk, viens un vientuļš, meklēdams vētrasfraksa šautru, cerēdams un lūgdamies, kaut viņa komandas biedri darītu to pašu.
Krēslas meža pusgaisma mulsināja viņa acis. Vienu mirkli tā blāzmoja sulīgi zeltaini dzeltena, nākamajā - mirgoja