melnbalta. Dziļas ēnas, spoža mirdzuma laukumi. Ogles un krits. Gaismēnu mija, kas visu tās lokā padarīja neskaidru.
Šķita, ka vecie koki ar grubuļainajiem stumbriem un līkajiem zariem valganajā gaisā lokās, pieņemot goblinu un cilvēkēdāju, un šaušalīgu milžu apveidus.
"Tie ir tikai koki," Zarēns pats sev atgādināja. "Tikai koki, un vairāk nekas." Kad viņš šos vārdus atkārtoja, tie skanēja gluži muzikāli un savādi nomierinoši. "Tikai joki- spoki koki. Nekas vairāk, tikai…"
"Zarēn!" viņš iesaucās un papurināja galvu. Viņš nedrīkst atslābināt uzmanību, nedrīkst zaudēt kontroli pār sevi.
Skatīdamies uz kājām, viņš turpināja iet pa kritušo lapu mīksto paklāju. Zemi klāja sīki, mirguļojoši kristāli, kas atgādināja izbārstītu sāli vai zvaigžņotas debesis. Zarēns klusībā pasmaidīja. "Skat, kā tie spīd. Skat, kā tie mirdz. Skat, kā tie zalgo…"
"ZARĒN!" viņš vēlreiz iekliedzās. "Rimsties!" Un viņš iepļaukāja sevi pa abiem vaigiem, vienreiz, otrreiz, trīs- četras-piecas reizes. Viņš sita, līdz seja bija sārta un sāpēja. "Pievērs domas veicamajam uzdevumam," viņš stingri noteica. "Neļauj tām aizklīst."
Bet pateikt to bija vieglāk nekā izdarīt, jo Krēslas mežs bija burvību pilns un vilinošs. Tas čukstēja, tas atbalsoja, tas kārdināja. Un, ejot aizvien dziļāk un dziļāk mežā, Zarēns ar šausmām atklāja, cik vienkārši viņa domas varēja aizplūst… aizmaldīties… pazust tālos iztēles lidojumos…
"Tu esi Zarēns, debesu pirātu kapteiņa Mākoņu Vilka dēls," viņš sev asi atgādināja. "Tu esi Krēslas mežā, tevi šurp atnesa Lielā vētra. Tu meklē vētrasfraksu, Vētras dzi- nēja komandu, ceļu laukā no šejienes."
Kamēr vien viņš spēs turēties pie šīm patiesībām, ar viņu viss būs kārtībā. Bet ar katru soli tas kļuva grūtāk. Šķita, ka mežs viņu aplenc, apdraudot viņa sajūtas. Tas pildīja viņa acis
ar savu izplūdušo sagrozījumu, viņa ausis - ar atbalsotiem čukstiem, viņa degunu un muti - ar reibumu - un trūdiem.
Maldoties tālāk, viņam šķita, ka ar acs kaktiņu kaut ko ir ieraudzījis. Viņš zagšus paskatījās pār plecu, tad aiz apjukuma sarauca pieri. Tur nekā nebija.
"Bet es būtu bijis gatavs zvērēt…" Zarēns nemierpilns nomurmināja.
Tas notika brīdi pa brīdim. Kaut kas tur tiešām bija. Viņš par to bija pārliecināts. Tomēr, lai cik ātri viņš pagrieztos, viņš to nevarēja saskatīt, lai tas būtu kas būdams.
"Man tas nepatīk," viņš nodrebinājās. "Man tas nemaz nepatīk."
Sev aiz muguras viņš saklausīja klusu klip-klap skaņu. Tā viņu pārsteidza nesagatavotu, un, iekams Zarēns to apjauta, viņš bija pārcēlies atpakaļ savas bērnības meža troļļu namiņā. Spelda Koktvere - meža trolle, kas bija viņu audzinājusi kā pašas dēlu, - rosījās pa namiņu, koka mizas sandalēm klip-klap skanot pa koka grīdu. Atmiņas bija tik skaidras, tik saviļņojošas. Viņš redzēja vējmalku degam krāsnī un saoda marinētus ceļašķus Speldas elpā. "Tu, manu mīļo Manumāt," viņš nočukstēja. "Un tu esi Zarēns, mans glītais pui
sītis, viņa čukstēja pretī.
Zarēns satrūkās, izdzirdējis savu vārdu. Viņš raudzījās uz priekšu, ne mirkli nespēdams apjēgt mirgojošo drūmumu. Vai tās bija acis, kas blenza uz viņu, kad vien viņš aizgrieza galvu? Vai tie bija nagi un zobi, kas zalgoja ārpus vina redzesloka?
"Tu esi Zarēns, Mākoņu Vilka dēls," viņš sev teica. "Tu esi Krēslas mežā. Tu meklē savus komandas biedrus, ceļu laukā no šejienes." Viņš nopūtās. "Ceļu laukā no šī murga."
Viņam galvā atskanēja klusa, čīkstoša skaņa. Metāls pret neeļļotu metālu. Zarēns pasmaidīja. Uz Vētras dzinēja klāja bija vakariņu laiks, un visi debesu pirāti sēdēja pie gara galda, ēzdami ceptu sniega putnu un zemes- ābolu biezeni. Viss bija klusu, ja neskaita pastāvīgo čīk cik čīk no Stoupa Bultžokļa dzelzskoka žokļa, viņam gremojot. "Izklausās, it kā starp mums būtu kāda meža žurka," Tems Rejūdens atzīmēja. "Ko, Zarēn? Es teicu, izklausās, ii kā…"
Zarēns savieba seju. Tas atkal bija noticis. Cik ilgs laiks paies, iekams nodevīgais mežs būs pilnībā laupījis viņam saprātu? "Tu esi Zarēns," viņš nenoteikti sacīja. "Tu esi Krēslas mežā. Tu meklē… meklē…"
Tieši tobrīd no labās puses atskanēja nepārprotama visurložņas zviegšana. Zarēns novaidējās. Viņš droši vien gājis pa milzīgu riņķi. Visa tā iešana - visa tā koncentrēšanās - vienīgi tālab, lai atklātu, ka viņš atgriezies tajā pašā vietā.
Viņš pārlūkoja koku galotnes, vai nemanīs debesu kuģa vraku, - bet neatrada. Apmulsis un satraukts Zarēns kodīja sava lakata stūri. Varbūt es to iztēlojos, viņš domāja. Varbūt…
Zarēnam kaklā kāpa panika.
"Pa… paliec mierīgs," viņš sev teica. "Sakopo domas uz to, kas ir priekšā. Neskaties apkārt. Ar tevi viss būs kārtībā."
"Uz priekšu, Bolniks, viss būs pilnīgā kārtībā," nosēca kāda veca balss.
Zarēns strauji pacēla acis. Viņš cieši ieskatījās, un sirds viņam pārmeta kūleni.
TRISPADSMITA NODAĻA
SĒPIJAS BRUŅINIEKS
Viņam priekšā atkal bija kāds bruņinieks. No galvas līdz kājām viņu sedza sarūsējušas bruņas, un viņš sēdēja visurložņas mugurā. Viņam kustoties seglos, smagās metāla plāksnes žvadzēja un grabēja; mērītāji klakšķēja, caurules klusi svilpoja.
"Tagad taisni uz priekšu, Bolniks," teica bruņinieks, viņa ķērkstošā balss skanēja spalgi, svelpjoši.
Zarēns redzēja divas acis spīdam aiz bruņucepures sejsega. Viņš bažīgi nodrebinājās un novērsās. Visurložņa, vecs un vārgs, satraukti mīņājās no kājas uz kāju.
"Uz priekšu, Bolniks," bruņinieks atkal teica. "Vēl nav tuvu."
Sēkdams aiz piepūles, bruņinieks novilka bruņucimdu. Zarēns paskatījās uz roku, kas zem tā atklājās. Tā bija tikpat grubuļaina kā veco koku zari.
Žvadzot un šķindot bruņinieks pacēla roku un sāka neveikli rīkoties ar sejsegu.
"Tagad uz priekšu," viņš teica.
Zarēns sastinga, kad ierūsējušais sejsegs nočīkstēja un lēnām pacēlās. Viņš raudzījās divās pārsteidzoši zilās acīs, kuras kā pa pusei izrakti dārgakmeņi bija iegrimušas vecā, raupjā sejā.
"Vai tas esi tu, Garlinij? Es tik ilgi esmu meklējis." Balss bija tikpat veca kā seja - un divtik grūtsirdīga.
"Nē," iebilda Zarēns, pieiedams klāt šim stāvam. "Lūdzu, kungs, es esmu pārcietis kuģa bojāeju. Vētras dzinējs…"
Bruņinieks parāvās nost, caurules un mērītāji uz viņa bruņām satraucoši iegrabējās. Visurložņa nemierīgi nosprauslājās. "Tu ar mani runā par vētras dzīšanu, Garlinij! Tu, kas man atņēmi Vētras karalieni un tā arī neatdevi. Ak, Garlinij, es tik ilgi esmu tevi meklējis. Ja vien tu zinātu."
"Lūdzu," teica Zarēns, paiedams soli tuvāk. "Es neesmu Garlinijs. Es esmu Zarēns, un es…"
"Garlinij!" bruņinieks iesaucās, noskaņojumam pēkšņi uzlabojoties. Uzvilcis bruņucimdu rokā, viņš nolēca no visurložņas un satvēra Zarēnu aiz pleca. "Cik labi tevi
satikt!" viņš teica. "Mēs nešķiramies pa draugam. Mums, bruņiniekiem, nekad tā nevajadzētu darīt. Ak, Garlinij, liet es tā esmu cietis kopš tā laika. Es esmu klīdis pa šo mežu meklējot un meklējot."
Bruņinieks cieši skatījās Zarēnam sejā, viņa acis kvēloja zaigojoši zilas. Metāla bruņucimda tvēriens kļuva stingrāks.
Zarēns saviebās un centās izrauties. "Bet es neesmu Garlinijs," viņš neatlaidās. "Es esmu Zarēns. Es meklēju savus komandas biedrus, mans…"