"Nomaldījies un meklē," bruņinieks iegaudojās. "Es tāpat. Es tāpat. Bet tam tagad nav nekādas nozīmes. Jo mēs atkal esam satikušies," viņš teica, satverdams Zarēna plecu vēl stingrāk. "Es un tu."
"Paskaties uz mani!" Zarēns izmisīgi kliedza. "Klausies, ko es tev saku. Es neesmu Garlinijs."
"Ja vien tu zinātu, cik ilgi es esmu meklējis," bruņinieks nopūtās. "Meklēju, visu laiku meklēju."
"Liec mani mierā!" Zarēns uzkliedza. "Laid mani vaļā!"
Bet bruņinieks nelaida vaļā. Un, lai kā Zarēns rāvās un locījās, viņš nevarēja atbrīvoties no smagā bruņucimda tvēriena spīlēm.
Tieši otrādi, sev par lielām šausmām viņš juta, ka tiek vilkts aizvien tuvāk un tuvāk bruņiniekam, līdz sejā varēja just vecās
būtnes silto, smirdošo elpu. Bruņinieks pacēla otru roku, un Zarēns aiz riebuma nodrebinājās, juzdams kaulainos, briesmīgos pirkstus no vienas vietas taustāmies pa savu galvu.
"Garlinij," teica bruņinieks. "Ērgļa deguns. Augstā piere. Cik labi, ka atkal esam satikušies."
Būdams tik tuvu klāt. Zarēns redzēja, ka svešinieka bruņas klāj plāna sēpijas pulvera kārtiņa. Pulveris kustējās pa metāla krūšu aizsegu gandrīz kā šķidrums. Te Zarēns varēja saskatīt savu atspulgu metālā zem tā; te seja atkal pazuda.
"Ja vien tu zinātu, cik vientuļš es esmu juties, Garlinij," bruņinieks iesaucās. "Cik ilgi es esmu meklējis."
Zarēnu sāka pārņemt panika. "Man jātiek vaļā," viņš nomurmināja caur sakostiem zobiem. "Man jātiek projām."
Viņš pasniedzās un sagrāba bruņucimdā slēpto roku, kas turēja viņa plecu, un rāva no visa spēka.
"Garlinij!" žēlabaini iebilda bruņinieks.
Zarēns strauji uzrāva augšup celi, ar skaļu šķindoņu trāpot pa bruņinieka krūšu aizsegu. Bruņinieks, krītot atpakaļ, ar žvadzošu atbalsojumu smagi nogāzās uz kristāliem klātās zemes. Gaisā pacēlās sēpijas pulvera mākonis. Stipri klepodams, Zarēns nokrita uz ceļiem.
"Garlinij!"
Bruņinieks atkal bija kājās. Rokā viņš turēja garu, līdzīgi zāģim robotu zobenu, kas, par spīti rūsas kārtai, izskatījās negants.
"Garlinij," viņš atkārtoja, balsij pēkšņi kļūstot nepatīkamai un draudīgai. Viņa zilās acis skatījās tieši Zarēna acīs, to dzidrais spriegums viņu uz brīdi hipnotizēja. Bruņinieks pacēla zobenu.
Zarēns aizturēja elpu.
Bruņinieka izdēdējusī seja apjukumā sakrunkojās. "Garlinij?" viņš sauca. "Kur tu esi?"
Viņa acis urbās Zarēna acīs.
"Nāc atpakaļ, Garlinij," viņš lūdzās. "Mēs atkal varam būt draugi. Ja vien tu zinātu, cik ilgi es esmu meklējis. Garlinij! Lūdzu…"
Zarēns aiz žēluma nodrebēja. Bruņinieks bija pilnīgi akls. Krēslas mežs bija laupījis viņam visas sajūtas līdz pēdējai: viņa saprātu, viņa sajēgu - tomēr atstājis viņam dzīvību. Viņš nekad nevarēs atpūsties. Viņš nekad nevarēs atrast mieru. Gluži otrādi, viņam bija lemts mūžīgi mūžos turpināt savu nebeidzamo meklējumu. Dziļajā mežā nekas nav tik nežēlīgs kā šī vieta, Zarēns domāja. Man jātiek laukā! Es neļaušu ļaunajam Krēslas mežam atņemt manu saprātu, manu redzi… Es izglābšos.
Bruņinieks, nesaņēmis atbildi, nožēlas pilns pagriezās projām. "Tik tuvu," viņš nočukstēja. "Vienmēr tik tuvu, un tomēr…"
Viņš klusi uzsvilpa caur bojātajiem zobiem, un visurložņa paklausīgi pienāca viņam blakus. Sēkdams un elsdams bruņinieks atkal uzrāpās seglos.
"Es tevi atradīšu, Garlinij," viņš uzkliedza savā vārgajā, ķērkstošajā balsī. "Meklējumi vienmēr ir meklējumi. Lai kur tevi aiznestu Vintikss, tomēr mēs ar Bolniksu tev sekosim."
Zarēns aizturēja elpu un palika pilnīgi nekustīgs, līdz, pakratījis gaisā dūri, bruņinieks paraustīja grožus un aizjāja Krēslas meža dziļumos. Viņam pazūdot juceklīgajā gaismas un ēnu rakstā, muguras bruņās atspīdēja zeltainā gaisma. Čīkstoņa kļuva klusāka, soļu klip-klap izgaisa.
Beidzot Zarēns izpūta elpu un tvēra gaisu. To darīdams, viņš sajuta asu kniebienu plecā. Sēpijas bruņinieka bru- ņucimds vēl aizvien nelaida vaļā tvērienu.
ČETRPADSMITĀ NODALA
SKALAKI KLIEDZIENI, KLUSĀKI ČUKSTI
Skrīds Pirkstgriezis paplikšķināja sev pa vēderu. Dūņu zivis - rūgtas, asakainas un eļļainas - bija garšojušas tikpat pretīgi kā vienmēr, bet tās bija mazinājušas viņa izsalkumu. Viņš paliecās uz priekšu un iemeta asakas ugunskurā, kur tās nosprakšķēja un uzliesmoja; galvas un astes viņš pasvieda maitēdājiem baltajiem kraukļiem, kuri gaidīdami bija lēkājuši ap kuģa vraku, kopš gaisā bija pacēlušās pirmās pēc zivīm smirdošās dūmu strūkliņas.
"Še jums būs, mani mīļie," viņš noķērcās.
Putni trokšņaini plēsās gar ēdiena atliekām, - knābdami un skrāpēdami līdz asinīm, - līdz cits pakaļ citam tie katrs paķēra gabalu pēc patikas, palēcās gaisā un aizlidoja to netraucēti apēst.
"Dūņu zivis," Skrīds nosprauslājās un iespļāva ugunī.
Pirms daudziem gadiem Skrīds bija iekārtojis mājas izbalējušajā tukšainē, tomēr viņš nekad nebija varējis
pierast pie Dumbrāja sniegtās barības garšas. Protams, reizēm viņš mēdza piesavināties pārtiku, ko bija atnesuši nelaimīgie goblini, troļļi un tiem līdzīgie, kurus viņš veda nāvē. Bet viņu saziedējušas maizes un kaltētas gaļas krājumi gandrīz nebija nekas labāks. Nē. Tas, ko Skrīds Pirkstgriezis kāroja, bija ēdiens, kādu viņš reiz bija ēdis katru dienu, - aunradža karbonādes, tildergaļas desiņas, cepti sniega putni… Viņam mutē saskrēja siekalas, vēders nokurkstēja.
"Kādu dienu, varbūt," viņš nopūtās. "Kādu dienu."
Viņš paņēma garu nūju un domīgi bikstīja gailošās ogles. Laiks šorīt bija rāms, ar vieglu vēju un bez mākoņiem - pretēji vakardienai, kad debesis bija mutuļojušas un dārdējušas negaisā. Tas bija izskatījies pēc Lielās vētras. Un viņš atminējās debesu kuģi, kas bija brāzies tai pretī kā izšauta bulta.
"Vētras vajāšana," Skrīds nomurmināja un pavīpsnāja. "Ja vien viņi zinātu!" Viņš kladzinoši iesmējās. "Bet, protams, šobrīd viņi jau zitia. Nabaga muļķi!" viņš iesaucās un smējās vēl skaļāk.
Saule kāpa augstāk debesīs. Tā neganti karsēja, no purvainajiem dubļiem liekot pacelties miglas mutuļiem.
"Nu aiziet," Skrīds teica, noslaucīdams muti piedurknē. "Nevar te sēdēt visu dienu."
Viņš pieslējās kājās, saspārdīja mitrus dubļus uz gruzdošajām oglēm un pelniem un nopētīja apvārsni. Plats smaids rotājās viņam sejā, raugoties pāri dūmakā tītajam Dumbrājam uz Krēslas mežu aiz tā.
Kas ieradīsies nākamie, izmisīgi vēlēdamies pavadoni, kas viņus pārvestu pāri Dumbrājam? - viņš minēja un nepatīkami ņirdza. "Manu dārgo laupījum," viņš nočukstēja, "te es nāku!"