"Jā, augstība. Pateicos, augstība. Tūlīt, augstība," Minuliss čaloja. "Un jūs varat būt drošs, tas vairs neatkārtosies, augstība."
"Lai nu labāk neatkārtojas," Vilnikss noņurdēja. "Daudzi gribētu izmantot iespēju, lai kļūtu par Sanktafraksas Visaugstākā Akadēma personisko kalpotāju, - ja nu šī vieta pēkšņi atbrīvotos. Vai es izteicos skaidri?"
"Kristāla skaidri, ja es uzdrīkstos sacīt," Minuliss glaimīgi teica.
Ar vislielāko uzmanību viņš vēlreiz pacēla kaulaino roku un atsāka manikīru. Visaugstākajam Akadēmam patika, ja viņa nagus apvīlēja līdz adatas smailumam. Tādi viņam ļāva ar lielāku labsajūtu pakasīt muguru.
"Minulis," pēc kāda laika Vilnikss Pomplonijs ierunājās, acis aizvien turēdams aizvērtas. "Vai tu sapņo?"
"Vienīgi tad, kad es guļu, augstība," viņš atbildēja.
"Laba atbilde," Vilnikss noteica. "Tāda atbilde, kas paskaidro atšķirību starp tevi un mani."
Minuliss turpināja nagu vīlēšanu klusumā. Visaugstākajam Akadēmam nepatika, ka viņu pārtrauc.
"Vienīgās reizes, kad es sapņoju, ir tad, kad esmu nomodā." Viņš atvēra acis. "Par visu to es sapņoju," viņš sacīja, brīvo roku plašā žestā vēzēdams apkārt pa grezno Iekšējo svētnīcu. "Un raugi, visi mani sapņi ir piepildījušies."
Minuliss pamāja ar galvu. "Sanktafraksas Padome tiešām ir laimīga, ka tās Visaugstākais Akadēms ir tik gudrs un godājams zinātnieks."
"Taisnība gan," vēlīgi teica Vilnikss. "Un tomēr, kopš panākumu smailes sasniegšanas man ir pietrūcis manu sapņu."
Minuliss līdzjūtīgi nopūtās. Pēkšņi Vilnikss piecēlās sēdus un sazvērnieciski paliecās uz priekšu. "Es tev uzticēšu kādu mazu noslēpumu, labi?" viņš nočukstēja. "Pēc vakariņām kopā ar Apvienības Galvu un pēc manas mazās patērzēšanas ar to naktsklaidi es atkal esmu sācis sapņot. Brīnišķīgus sapņus," viņš klusi teica. "Tādus sapņus, kas ir spilgtāki nekā jebkad agrāk."
Kurls, visu zaudējis un nonācis uz ielas, Forfikuls bija kritis tik zemu, cik zemu vien bija iespējams krist. Nevienam nevajadzīgs, vismazāk jau Mātei Zirgastrai, kura, viņš zināja,'otrreiz viņam pat acis neuzmestu, ar asiņainos pārsējos ietītu galvu, viņš sakrustotām kājām sēdēja uz izdiluša paklājiņa, vērojot, kā Lejaspilsētas cienījamie pilsoņi neatskatīdamies steidzas viņam garām.
"Viii varat atlicināt mazliet sīknaudas?" viņš pa brīžam iesaucās un pagrabināja savu alvas krūzīti. "Palīdziet glābt nabadziņu, kam nav tā veicies kā jums."
Tomēr viņa vārdi skāra ausis, kas bija tikpat kurlas kā viņa paša. Pēc astoņu stundu ubagošanas krūzītē joprojām atradās vienīgi misiņa poga, kuru viņš pats tajā no rīta bija ielicis. Ap saules rietu Forfikuls jau taisījās doties projām, kad kāds beidzot apstājās viņam blakus.
"Atliciniet mazliet sīknaudas," viņš teica.
"Mazliet sīknaudas?" jaunpienācējs klusi jautāja. "Nāc man līdzi, un es tevi padarīšu neticami bagātu."
Forfikuls neatbildēja. Viņš nebija dzirdējis ne vārda. Sličs, negribēdams atkārtot savu piedāvājumu skaļāk, pie- tupās viņam priekšā, paberzējot īkšķi pret rādītājpirkstu. Forfikuls pacēla acis un pievērsa uzmanību nokgoblina mutei.
"Nauda," Sličs kustināja lūpas. "Bagātība. Dārgumi. Nāc man līdzi."
Ja Forfikuls būtu spējis dzirdēt Sliča domas - vai pat viņa balsi -, viņš uzreiz būtu to pazinis kā negodīgo gob- linu, kura dēļ bija miris nelaimīgais slakteris Stiegris. Bet Forfikuls nevarēja dzirdēt ne vienu, ne otru. Kā bērnam viņam nācās pieņemt smaidošā goblina vārdus par tādiem, kādi viņam tie šķita. Viņš piecēlās kājās, pasita netīro lupatu paunu padusē un ļāva, lai viņu ved projām.
Varbūt izmisums padarīja Forfikulu tikpat aklu, cik kurls viņš bija. Vai varbūt viņš negribēja atcerēties, ko bija redzējis iepriekš. Vismaz viņš neatcerējās pazīstamo ainu būdā ar piestu, stampu un kristālu.
"Vētrasfrakss," Sličs kustināja lūpas un pasmaidīja, pasniegdams naktsklaidim stampu.
Forfikuls palocīja galvu.
"Bet pagaidi bridi," Sličs turpināja. Viņš pagriezās un paņēma no plaukta stikla pudelīti ar tumši dzeltenu šķidrumu. "Mitrumsēklu eļļa," viņš paskaidroja un izvilka korķa aizbāzni. "Ja mēs ieliesim mazliet bļodiņā ar kristālu, tad…" Viņš apklusa. "Ko tu dari? NĒ!" viņš iekliedzās un metās virsū naktsklaidim.
Bet bija jau par vēlu. Acis piekalis spožajai, mirdzošajai vētrasfraksa lauskai, Forfikuls neko nebija dzirdējis no Sliča paskaidrojuma. Viņš cieši satvēra stampu ar abām rokām. "Aiziet," viņš nočukstēja un strauji trieca to lejup.
BUUM!
Vētrasfraksa kristāls eksplodēja ar šausmīgu spēku, būdu aizraujot līdzi. Jumts aizlidoja, sienas izgāzās, un grīda kļuva par milzu krāteri. Kad putekļi nosēdās, kļuva redzami divi ķermeņi, sakļāvušies pirmsnāves apkampienā.
