"Forfikuls," ieteicās Māte Zirgastra, "vai…?"
"Forfikuls izstāstīja Vilniksam visu," profesors sacīja.
Māte Zirgastra skaļi noklepojās un nospļāvās zemē. "Nav brīnums, ka mazais nicināmais radījums bija pārāk nokaunējies, lai rādītos man acīs," viņa žēlojās.
"Viņš tika spīdzināts, līdz izstāstīja," profesors paskaidroja. "Viņam nebija izvēles. Bet nē, es neuzzināju par Visaugstākā Akadēma plāniem no Forfikula."
"No kā tad?" Māte Zirgastra gribēja zināt.
"No kāda, kas zvērējis uzticību varas amatam, bet neatrodas šādā amatā," profesors paskaidroja. "Viņa vārds ir Minuliss," viņš teica. "Viņš ir Vilniksa Pomplonija personiskais kalpotājs - un viņš jūt, ka tuvojas pārmaiņas."
Māte Zirgastra iepriecināta iekladzinājās. "Tad mūsu ziņā ir nodrošināt, ka viņš to jūt pamatoti!"
PIECPADSMITĀ NODAĻA
DZĪVS VAI MIRIS
Zarēns pussoli apstājās un pavērās zeltainajās debesīs. Vai viņš bija pamanījis kaut ko kustamies, kaut ko lidojam virs galvas? Vai ari tā bija tikai vēl viena iedoma, vēl viens bezsatura gaismas ļauns joks?
"Tēvs," viņš iesaucās. "Vai tas esi tu?"
"Tuu… tuu… tuu…" atsaucās mežs.
Zarēns bēdīgs nodrebinājās. Tur neviena nebija - nekad tur neviena nebija. Ņirdzīgās sejas, ko viņš redzēja ar acu kaktiņu, kas vīpsnāja un ņirgājās par viņu, pazuda ik reizi, kad viņš pagriezās uz to pusi. Nepalika nekas, izņemot parādībām līdzīgas miglas vērpetes. Gluži viens.
Un tomēr, pagriežoties un turpinot vientulīgo ceļojumu, nezuda sajūta, ka viņš tiek novērots. Tā viņu nerimstoši tirdīja.
"Uz šo pusi," kāds vai kaut kas nočukstēja. "Te! Te!" Vii arī tā bija tikai silta un glāsmaina vēja pūsma, kas skāva vecos kokus?
Zarēns jutās noreibis, nespēdams orientēties, nevarēdams ticēt ne savām ausīm, ne acīm. Koki šūpojās, un to zari snaikstījās uz viņa pusi, ar garajiem koka pirkstiem raustot viņa drēbes, plūkājot matus.
"Lieciet mani mierā!" Zarēns kliedza.
"Mierā… mierā…" atsaucās mežs.
"Es te nepalikšu uz visiem laikiem!" viņš sauca.
"Uz visiem laikiem…"
Zarēns iegrūda roku bruņinieka cimdā, pasniedzās un izvilka no maksts sava tēva zobenu. Pieskaršanās rokturim palīdzēja viņam apzināties, kas viņš ir, - Zarēns, Mākoņu Vilka. dēls. Krēslas mežā viņam bija vajadzīga visa iespējamā palīdzība, lai atcerētos pat to. Tomēr zobens nesa līdzi vainas pilnas atmiņas, apkaunojošas atmiņas.
Mākoņu Vilks bija vainojis Slaivo īgni, ka tas viņu nolaupījis un pret Zarēna paša gribu uzvilcis uz Vētras dzinēja klāja. Zarēns zināja, ka tā tas nebija noticis. Viņš bija gājis no laba prāta. Vēl vairāk, tieši viņš bija atklājis nodevīgajam vecākajam stūrmanim, ka Mākoņu Vilks ir viņa tēvs. To darot, viņš bija atklājis kapteiņa vājāko vietu. Tikpat labi viņš būtu varējis iegrūst tam nazi mugurā.
"Es tā negribēju," viņš murmināja. "Tiešām negribēju. Ak, tēvs, piedod manu ietiepīgo neziņu, manu milzīgo stulbumu, manu apdoma trūkumu…"
Spožās acis un zalgojošie zobi atkal iznira no ēnām un norēgojās kaut kur malā. Zarēns pacēla cimdoto roku un asi uzsita sev pa galvu. Krēslas mežā nebija vērts spriest par apdoma trūkumu.
Laižot roku lejup, viņš vēroja, kā smalko putekļu kārtiņa slīd pa bruņucimda gludo virsmu un krīt no metāla pirkstu galiem kā šķidruma lāses. Vienīgi šī Sēpijas bruņinieka pamestā bruņojuma daļa liecināja, ka tikšanās ar viņu bijusi kas vairāk nekā tikai izdoma.
"Tu meklē vētrasfraksu," Zarēns sev teica, atkal dodamies uz priekšu. "Tu meklē Vētras dzinēja komandu, tu meklē ceļu laukā no šejienes."
Klupdams viņš gāja tālāk un tālāk. Tālāk un tālāk, un tālāk. Kas attiecas uz Zarēnu, laiks būtu varējis pavisam apstāties. Viņš nejutās izsalcis. Viņš nejutās izslāpis. Viņš nejutās noguris. LIn tomēr, turpinot ceļu caur spožajām un ēnainajām meža dzīlēm burvestību sastinguma skavās, Zarēna bažas augtin auga.
"Krēslas mežs," viņš pavīpsnāja. "Drīzāk jau Murgu mežs."
Vējš pieņēmās spēkā, šalcot lapās un liekot to mirdzošajiem kristāliem birt lejā uz mirguļojošās zemes. Apburts viņš noraudzījās spožajā skatā. Tiem krītot, viņš saklausīja kādu skaņu - klusu un maigu - līdzīgu vēja zvanu spēles šķindoņai.
Skaņai kļūstot skaļākai, Zarēns apstājās un piešķieba galvu. Kas varētu radīt tik jauku un skanīgu mūziku? Likās, ka tā nāk no kreisās puses.
"Es esmu Zarēns," viņš sev atgādināja, paceldams zobenu cimdotajā rokā. "Man jāiet no šejienes projām. Es nekļūšu tāds kā Sēpijas bruņinieks."
"…kā Sēpijas bruņinieks…" čukstus atbildēja mežs.
Zarēns sekoja noslēpumainajai mūzikai, meklējot ceļu cauri kokiem un krūmājiem, cik spēka cenzdamies neņemt vērā šaubu saucienus, kas atbalsojās gandrīz nedzirdami. Priekšā no ēnām mirdzēja spoža, sidrabota gaisma. Zarēns sāka skriet. Viņš nepacietīgi cirta krūmus ar zobenu. Ar bruņucimdu viņš lieca projām kā asmens asos ložņaugus. Ap viņu vēdīja salda mandeļu smarža. Gaisma kļuva spilgtāka, šķindošā mūzika kļuva skaļāka.
Un tad viņš to ieraudzīja…
Tur, ar vienu galu dziļi zemē, otram zigzagveidā paceļoties gaisā, atradās garš un brīnišķīgs kristāls. Tā bija zibens šautra, tagad sacietējusi, kuru Zarēns bija vērojis izšaujamies no Lielās vētras.
Zarēnam aizrāvās elpa. "Vētrasfrakss," viņš nočukstēja.
Tuvumā zibens šautra izskatījās pat vēl iespaidīgāka, nekā viņš bija iedomājies. Nevainojama, neaptraipīta un gluda kā stikls, tā pulsējot izstaroja tīru, baltu mirdzumu. Troksnis, kā viņš saprata, nāca no robotās šautras gala, augstu virs galvas.
"Tas plaisā," viņš satraukts nomurmināja. "Tas… lūst ga-
Tajā brīdī kļuva saklausāma skaļa, zvanam līdzīga skaņa, un milzīgs kristāla gabals, apkārt mirgojot sīkām, mirdzošām daļiņām, no gaisa krita viņam virsū. Zarēns atlēca atpakaļ, pieplaka pie zemes un ar šausmām skatījās, kā tas nogāzās ar smagu būkšķi sēpijas putekļu mutulī tieši tajā vietā, kur viņš bija stāvējis.
Atkal atskanēja zvanam līdzīgā skaņa, un atkal divi, vēl lielāki vētrasfraksa gabali nokrita blakus pirmajam. Arī tie iegrima zemē, un tūlīt pat visi trīs pazuda pavisam.
"Tie aprok sevi," Zarēns aptvēra.
Viņš, protams, atcerējās, ka pilnīgā tumsā šķipsna vētrasfraksa bija tikpat smaga, cik tūkstotis dzelzsmalkas koku, un tagad viņš varēja pārliecināties, ko tas nozīmē īstenībā. Katra milzīgā kristāla gabala tumšā un neizmērojami smagā apakšpuse vilka uz leju visu pārējo daļu.
Būkš, būkš, buks. Būkš. Būkš-būkš. Nokrita vairāki citi kristāla bluķi. Zarēns četrrāpus atkāpās, baidīdamies, ka kāds gabals varētu uzkrist viņam virsū. Daži bija mazi. Daži bija ļoti lieli. Tie visi iegrima zemē, kur tie bija nokrituši, dziļi lejā, pilnīgajā tumsā.
Tad griezīgas trokšņu simfonijas pavadījumā zibens šautra sasvērās, un Zarēns ieraudzīja, ka arī tā grimst dziļāk. Šī kustība uz leju bija par cēloni tam, ka augšgals plaisāja un plīsa, - un, jo vairāk no kristāla pazuda tumsā, jo stiprāks bija lejup velkošais spēks.
Zarēns samulsis papurināja galvu. Pat tad, ja Vētras dzinējs būtu noenkurojies tieši virs šī klajuma, cik grūti būtu bijis savākt vētrasfraksa gabalus. Pēkšņi ar pēdējo švuuuk-POP\ iegrima vētrasfraksa pēdējā daļa, pazūdot skatam.