Выбрать главу

"Forfikuls," ieteicās Māte Zirgastra, "vai…?"

"Forfikuls izstāstīja Vilniksam visu," profesors sacīja.

Māte Zirgastra skaļi noklepojās un nospļāvās zemē. "Nav brīnums, ka mazais nicināmais radījums bija pārāk nokaunējies, lai rādītos man acīs," viņa žēlojās.

"Viņš tika spīdzināts, līdz izstāstīja," profesors paskaid­roja. "Viņam nebija izvēles. Bet nē, es neuzzināju par Vis­augstākā Akadēma plāniem no Forfikula."

"No kā tad?" Māte Zirgastra gribēja zināt.

"No kāda, kas zvērējis uzticību varas amatam, bet neat­rodas šādā amatā," profesors paskaidroja. "Viņa vārds ir Minuliss," viņš teica. "Viņš ir Vilniksa Pomplonija perso­niskais kalpotājs - un viņš jūt, ka tuvojas pārmaiņas."

Māte Zirgastra iepriecināta iekladzinājās. "Tad mūsu ziņā ir nodrošināt, ka viņš to jūt pamatoti!"

PIECPADSMITĀ NODAĻA

DZĪVS VAI MIRIS

Zarēns pussoli apstājās un pavērās zeltainajās debesīs. Vai viņš bija pamanījis kaut ko kustamies, kaut ko lidojam virs galvas? Vai ari tā bija tikai vēl viena iedoma, vēl viens bezsatura gaismas ļauns joks?

"Tēvs," viņš iesaucās. "Vai tas esi tu?"

"Tuu… tuu… tuu…" atsaucās mežs.

Zarēns bēdīgs nodrebinājās. Tur neviena nebija - nekad tur neviena nebija. Ņirdzīgās sejas, ko viņš redzēja ar acu kaktiņu, kas vīpsnāja un ņirgājās par viņu, pazuda ik reizi, kad viņš pagriezās uz to pusi. Nepalika nekas, izņemot parādībām līdzīgas miglas vērpetes. Gluži viens.

Un tomēr, pagriežoties un turpinot vientulīgo ceļojumu, nezuda sajūta, ka viņš tiek novērots. Tā viņu nerimstoši tirdīja.

"Uz šo pusi," kāds vai kaut kas nočukstēja. "Te! Te!" Vii arī tā bija tikai silta un glāsmaina vēja pūsma, kas skāva vecos kokus?

Zarēns jutās noreibis, nespēdams orientēties, nevarē­dams ticēt ne savām ausīm, ne acīm. Koki šūpojās, un to zari snaikstījās uz viņa pusi, ar garajiem koka pirkstiem raustot viņa drēbes, plūkājot matus.

"Lieciet mani mierā!" Zarēns kliedza.

"Mierā… mierā…" atsaucās mežs.

"Es te nepalikšu uz visiem laikiem!" viņš sauca.

"Uz visiem laikiem…"

Zarēns iegrūda roku bruņinieka cimdā, pasniedzās un izvilka no maksts sava tēva zobenu. Pieskaršanās roktu­rim palīdzēja viņam apzināties, kas viņš ir, - Zarēns, Mā­koņu Vilka. dēls. Krēslas mežā viņam bija vajadzīga visa iespējamā palīdzība, lai atcerētos pat to. Tomēr zobens nesa līdzi vainas pilnas atmiņas, apkaunojošas atmiņas.

Mākoņu Vilks bija vainojis Slaivo īgni, ka tas viņu nolaupījis un pret Zarēna paša gribu uzvilcis uz Vētras dzinēja klāja. Zarēns zināja, ka tā tas nebija noticis. Viņš bija gājis no laba prāta. Vēl vairāk, tieši viņš bija atklājis nodevīgajam vecākajam stūrmanim, ka Mākoņu Vilks ir viņa tēvs. To darot, viņš bija atklājis kapteiņa vājāko vie­tu. Tikpat labi viņš būtu varējis iegrūst tam nazi mugurā.

"Es tā negribēju," viņš murmināja. "Tiešām negribēju. Ak, tēvs, piedod manu ietie­pīgo neziņu, manu milzīgo stulbumu, manu apdoma trūkumu…"

Spožās acis un zalgojošie zobi atkal iznira no ēnām un norēgojās kaut kur malā. Zarēns pacēla cimdoto roku un asi uzsita sev pa galvu. Krēslas mežā nebija vērts spriest par apdoma trūkumu.

Laižot roku lejup, viņš vēroja, kā smalko putekļu kār­tiņa slīd pa bruņucimda gludo virsmu un krīt no metāla pirkstu galiem kā šķidruma lāses. Vienīgi šī Sēpijas bru­ņinieka pamestā bruņojuma daļa liecināja, ka tikšanās ar viņu bijusi kas vairāk nekā tikai izdoma.

"Tu meklē vētrasfraksu," Zarēns sev teica, atkal do­damies uz priekšu. "Tu meklē Vētras dzinēja komandu, tu meklē ceļu laukā no šejienes."

Klupdams viņš gāja tālāk un tālāk. Tālāk un tālāk, un tālāk. Kas attiecas uz Zarēnu, laiks būtu varējis pavisam apstāties. Viņš nejutās izsalcis. Viņš nejutās izslāpis. Viņš nejutās noguris. LIn tomēr, turpinot ceļu caur spožajām un ēnainajām meža dzī­lēm burvestību sastinguma skavās, Zarēna bažas augtin auga.

"Krēslas mežs," viņš pavīpsnāja. "Drīzāk jau Murgu mežs."

Vējš pieņēmās spēkā, šalcot lapās un liekot to mirdzoša­jiem kristāliem birt lejā uz mirguļojošās zemes. Apburts viņš noraudzījās spožajā skatā. Tiem krītot, viņš saklausīja kādu skaņu - klusu un maigu - līdzīgu vēja zvanu spēles šķindoņai.

Skaņai kļūstot skaļākai, Zarēns apstājās un piešķieba galvu. Kas varētu radīt tik jauku un skanīgu mūziku? Likās, ka tā nāk no kreisās puses.

"Es esmu Zarēns," viņš sev atgādināja, paceldams zobe­nu cimdotajā rokā. "Man jāiet no šejienes projām. Es ne­kļūšu tāds kā Sēpijas bruņinieks."

"…kā Sēpijas bruņinieks…" čukstus atbildēja mežs.

Zarēns sekoja noslēpumainajai mūzikai, meklējot ceļu cauri kokiem un krūmājiem, cik spēka cenzdamies ne­ņemt vērā šaubu saucienus, kas atbalsojās gandrīz nedzir­dami. Priekšā no ēnām mirdzēja spoža, sidrabota gaisma. Zarēns sāka skriet. Viņš nepacietīgi cirta krūmus ar zobenu. Ar bruņucimdu viņš lieca projām kā asmens asos ložņaugus. Ap viņu vēdīja salda mandeļu smarža. Gaisma kļuva spilgtāka, šķindošā mūzika kļuva skaļāka.

Un tad viņš to ieraudzīja…

Tur, ar vienu galu dziļi zemē, otram zigzagveidā pace­ļoties gaisā, atradās garš un brīnišķīgs kristāls. Tā bija zibens šautra, tagad sacietējusi, kuru Zarēns bija vērojis izšaujamies no Lielās vētras.

Zarēnam aizrāvās elpa. "Vētrasfrakss," viņš nočukstēja.

Tuvumā zibens šautra izskatījās pat vēl iespaidīgāka, nekā viņš bija iedomājies. Nevainojama, neaptraipīta un gluda kā stikls, tā pulsējot izstaroja tīru, baltu mirdzumu. Troksnis, kā viņš saprata, nāca no robotās šautras gala, augstu virs galvas.

"Tas plaisā," viņš satraukts nomurmināja. "Tas… lūst ga-

Tajā brīdī kļuva saklausāma skaļa, zvanam līdzīga ska­ņa, un milzīgs kristāla gabals, apkārt mirgojot sīkām, mir­dzošām daļiņām, no gaisa krita viņam virsū. Zarēns atlēca atpakaļ, pieplaka pie zemes un ar šausmām skatījās, kā tas nogāzās ar smagu būkšķi sēpijas putekļu mutulī tieši tajā vietā, kur viņš bija stāvējis.

Atkal atskanēja zvanam līdzīgā skaņa, un atkal divi, vēl lielāki vētrasfraksa gabali nokrita blakus pirmajam. Arī tie iegrima zemē, un tūlīt pat visi trīs pazuda pavisam.

"Tie aprok sevi," Zarēns aptvēra.

Viņš, protams, atcerējās, ka pilnīgā tumsā šķipsna vēt­rasfraksa bija tikpat smaga, cik tūkstotis dzelzsmalkas ko­ku, un tagad viņš varēja pārliecināties, ko tas nozīmē īste­nībā. Katra milzīgā kristāla gabala tumšā un neizmērojami smagā apakšpuse vilka uz leju visu pārējo daļu.

Būkš, būkš, buks. Būkš. Būkš-būkš. Nokrita vairāki citi kristāla bluķi. Zarēns četrrāpus atkāpās, baidīdamies, ka kāds gabals varētu uzkrist viņam virsū. Daži bija mazi. Daži bija ļoti lieli. Tie visi iegrima zemē, kur tie bija no­krituši, dziļi lejā, pilnīgajā tumsā.

Tad griezīgas trokšņu simfonijas pavadījumā zibens šautra sasvērās, un Zarēns ieraudzīja, ka arī tā grimst dzi­ļāk. Šī kustība uz leju bija par cēloni tam, ka augšgals plaisāja un plīsa, - un, jo vairāk no kristāla pazuda tumsā, jo stiprāks bija lejup velkošais spēks.

Zarēns samulsis papurināja galvu. Pat tad, ja Vētras dzinējs būtu noenkurojies tieši virs šī klajuma, cik grūti būtu bijis savākt vētrasfraksa gabalus. Pēkšņi ar pēdējo švuuuk-POP\ iegrima vētrasfraksa pēdējā daļa, pazūdot skatam.