"Pazuda," viņš nočukstēja.
Viņš piecēlās kājās un nopētīja klajumu. Neskaitot apdegušus un nolauztus zarus, nebija nekādas zīmes, ka vētrasfraksa šautra jebkad te būtu bijusi. Tālumā atbalsojās smiekli.
"Pazuda," viņš atkārtoja, gandrīz nespēdams noticēt acīm.
Visi tie gadi, gaidot Lielo vētru. Un visas tās briesmas, ko ietvēra vētras vajāšana. Nolauztais masts. Debesu kuģa pamešana. Tēva zaudējums. Un kālab?! Zibens šautras dēļ, kas bija pazudusi dažas stundas pēc sava mērķa sasniegšanas, - pazudusi, gandrīz nogalinot viņu!
Vienīgi, - Zarēns nodrebinādamies iedomājās, - tā nebūtu vis mani nogalinājusi, vai ne? Kāds gabals būtu varējis salauzt man muguru vai iedragāt galvaskausu, bet es nebūtu nomiris. Ledaini pirksti skrēja augšup un lejup Za- rēnam pa muguru no drausmīgās domas, kas varētu būt noticis.
"Un tagad viss, kas palicis pāri, ir šis te," viņš teica, dusmīgi sperdams pa kristālu drumslām, kas bija par sīku, lai iegrimtu zemē kopā ar lielākajiem gabaliem, un kas klāja zemi kā sarma. Mirdzošu putekļu mākonis pacēlās zalgojošajā gaisā. Zarēnu pārņēma riebums. Viņš gribēja raudāt. Viņš gribēja kliegt. "Vētras vajāšana!" viņš ar rūgtumu sodījās. "Drīzāk jau veltīgas pūles."
"Tomēr tai tik un tā piemīt savāda pievilcība," viņam aiz muguras atskanēja ķērkstoša, griezīga balss.
Zarēns satrūkās, tad nepacietīgi pacēla acis pret debesīm. Sēpijas bruņinieku viņam vismazāk būtu gribējies satikt vēlreiz.
"Zarēns," atkal atskanēja balss. "Tas taču ir Zarēns, vai
'i» ner
"Jā," pagriezdamies atcirta Zarēns. "Tas ir…" Viņš aprāvās pusvārdā. Tas nebija Sēpijas bruņinieks; tāpat tas nebija ne spoks, ne vampīrs, ne gaismas māns. "JŪS!" viņš iesaucās.
"Tik tiešām es," teica Gaismas profesors, neveikli lūkodamies augšup uz viņu. "Vienīgi baidos, ka mazliet izbojātā paskatā. Es īsti netiku galā ar tiem izpletņa spārniem," viņš paskaidroja. "Iznāca pamatīgi kūleņot."
Zarēns skatījās uz viņu, aiz šausmām iepletis muti.
"Vai tiešām es tik briesmīgi izskatos?" profesors jautāja un bezspēkā pasmaidīja. "Tā ir gan, ja?"
Zarēns juta, ka viņam rīklē kāpj kamols. "Jūsu kakls," viņš nočukstēja. "Tas ir…"
"Lauzts," teica profesors. "Es zinu." Viņš pacēla rokas, saņēma no abām pusēm galvu un uzstutēja to augšā, līdz viņa acis sastapās ar Zarēna acīm. "Vai tā ir labāk?" viņš jautāja un vārgi pasmaidīja.
Zarēns palocīja galvu. Tomēr nākamajā brīdī profesors nošķaudījās, saceldams putekļus, un galva atkal sazvēlās uz priekšu. Zarēns cītīgi rija siekalas, lai nomāktu nelabuma sajūtu.
"Mums tā kaut kā jānostiprina vietā," viņš teica un apgriezās apkārt, - šķietami, lai sameklētu kaut ko noderīgu, bet īstenībā, lai nebūtu jāskatās uz šausmīgo ainu,
kā nokarājas profesora galva. "Kādu nūju," viņš rosīgi nomurmināja. "Pagaidiet," un Zarēns pazuda starp kokiem.
Pēc mirkļa viņš atgriezās, nesdams garu un - Krēslas meža senajiem kokiem - taisnu zaru, kuru viņš bija nolauzis kādam netālu augošam kokam.
"Tam vajadzētu panākt vēlamo. Ja es pielikšu to jums pie muguras, lūk, tā. Un stingri piesiešu ar virvi, lūk… tā. Darīts."
Viņš atkāpās, lai pārbaudītu savu roku darbu. No aizmugures izskatījās, it kā profesora mugura būtu izdzinusi atvasi.
"Tā, un nu pašu galvu," Zarēns turpināja pļāpāt, no kabatas izvilkdams saiti. "Ar to vajadzētu pietikt. Tūlīt redzēsim."
Profesors, kura zods bija atbalstījies pret krūtīm, cik nu spēja, paskatījās augšup. "Ko tu esi nodomājis darīt?" viņš jautāja.
"Es jums parādīšu," atbildēja Zarēns. "Ja jūs atkal paceltu galvu, tad es to nostiprinātu pie zara, kas jums mugurpusē. Lai tā vairs nekristu uz priekšu."
"Lieliska doma!" aizrautīgi atsaucās profesors. Viņš vēlreiz pacēla augšā galvu un uzmanīgi atslēja to pret zaru.
Zarēns aptina apsēju vēl un vēlreiz profesoram ap pieri un ap pagaidu balstu, savienodams tos kopā. Kad saite bij gandrīz beigusies, viņš pārplēsa tās galu uz pusēm un sasēja dubulto mezglu. "Tā," viņš beidzot noteica.
Profesors palaida vaļā rokas. Galva palika stateniski. Zarēns izdvesa dziļu atvieglojuma nopūtu.
"Izcils improvizācijas paraugs," iesaucās Gaismas profesors. "Man jāatzīst, ka Temam Rejūdenim bijusi taisnība. Tu tiešām esi atjautīgs jauns puisis."
Zarēns bija pārsteigts un iepriecināts. "Tems?" viņš jautāja. "Tad Tems ir šeit, vai arī…?" Spokainais gaiss jautri ieņirbējās nepatīkamos smieklos. Zarēnam pamira sirds, nojaušot iespējamo kļūmi. "Vai arī jūs ar viņu runājāt uz Vētras dzinēja klāja?" viņš jautāja.
"Nē, nē," atbildēja profesors. "Uz kuģa klāja mēs gandrīz nepārmijām ne vārda. Nē, viņš ir te, Krēslas mežā…" Viņam sejā pavīdēja apjukums. "Mēs bijām kopā… Vēl tikai pirms brīža… Mēs… Es skatījos uz…" Viņš neveikli pagriezās un raudzījās uz Zarēnu. "Es nevaru atcerēties, uz ko es skatījos."
Zarēns pamāja ar galvu un nemierīgi pavērās apkārt uz mainīgajām ēnām. "Šī ir nedroša vieta," viņš klusi teica. "Te ir kaut kas… Vai kāds - vai varbūt daudzi. Es nezinu. Bet es redzu sejas, kuras ir miglaini izplūdušas, un dzirdu balsis, kas izgaist, kad mēģinu ieklausīties."
"Tā tas ir," profesors sapņaini sacīja. "Jautājumi, kas meklē atbildes. Teorēmas, kas prasa pierādījumu…"
"Nu tā," Zarēns turpināja, cimdotajā rokā augstu paceldams zobenu. "Ja nebūtu šo… Zobens atgādina man, no kurienes es nāku un kas esmu. Bruņucimds - par ko nekad nedrīkstu kļūt. Baidos, ka bez tiem es pilnībā pazaudētu pats sevi. Ak, profesor, mums jātiek projām no šī meža, cik drīz vien iespējams."
Profesors nopūtās, bet nepakustējās. "Zarēn," viņš klusi ierunājās. "Kakls man pārlūza kritienā. Vienīgi tāpēc, ka es nokritu tieši šajā vietā, es vēl aizvien esmu dzīvs. Es nevaru pamest Krēslas meža nemirstību," viņš teica. "Ja es to izdarītu, es acumirklī nomirtu."
Zarēns bēdīgi pašūpoja galvu. Profesoram, protams, bija taisnība.
"Bet nav tik ļauni. Tagad es varēšu mūžīgi pētīt vētras- fraksu." Viņš pasmaidīja. "Un ko citu gan Gaismas profesors varētu vēlēties?"
Zarēns pasmaidīja pretī, bet sirds viņam stinga no šiem vārdiem. Ja profesors nevarēja nākt līdzi, kā tad būs ar viņu pašu? Atkal viens? Pamests? Šī doma šķita nepanesama.
"Profesor," viņš piesardzīgi teica. "Vai jūs man palīdzēsiet atrast pārējos?"
Profesors pagriezās un nopietni nopētīja Zarēnu. "Par ko tu mani turi?" viņš jautāja. "Mēs, Sanktafraksas akadēmiķi, nepavisam neesam tik vārgulīgi kā tas nodevīgais preteklis, tas iznirelis nažu trinējs Vilnikss Pomplonijs, - lai arī tu būsi dzirdējis pretējo."
"Piedodiet, es negribēju…" teica Zarēns. "Vienīgi… es nevarēju…. es nevaru…"
"Nerunā vairāk, Zarēn," sacīja profesors.
"Man jātiek projām!" Zarēns iesaucās. "Man ir jāiet. Kamēr nav par vēlu."
"…par vēlu… par vēlu…" dzēlīgi atsaucās mežs.
Profesors neveikli apņēma Zarēnu ap pleciem. "Dodu savu goda vārdu," viņš teica. "Es tevi nepametīšu. Galu galā," viņš piebilda, pamādams atpakaļ uz zaru, kurš balstīja viņa galvu, "dots devējam atdodas."
"Paldies," Zarēns nošņaukājās un pacēla acis. "Es…"
Profesors skatījās kaut kur tukšā gaisā, uz lūpām viņam rotājās smaids. Viņa domas atkal bija aizvilinājuši viltīgie spoki un rēgi, kas mita meža tumšākajos nostūros. Kristāli iemirdzējās. "Gaismas iemiesojums," viņš sapņaini nočukstēja. "Gaisma, kas padarīta vieliska."