"Profesor," Zarēns satraukti sauca. "Profesor! Jūs man devāt goda vārdu!"
SEŠPADSMITĀ NODAĻA
KAPTEINIS ZARĒNS
"Profesor!" Zarēns kliedza savam ceļabiedram ausī. "Tas esmu es, Zarēns. Jums man jāpalīdz."
Bet profesors tikai novērsās un, pacēlis roku, sāka pētīt plaukstas virspusi. "Re, kā kristāli pielīp pie katra atsevišķa matiņa," viņš brīnījās. "Un kā gaisma staro tajos visā garumā no mata saknes līdz šķeltajam galam."
Zarēns pamāja ar galvu. Matiņi tiešām spīdēja. Bet kas par to? "Profesor," viņš mēģināja vēlreiz, "uzklausiet mani."
"Tev taisnība, mans vecais, uzticamais draugs un sāncensi," profesors teica. "Tiešām šķiet, ka tas uzsūc gaismu. Cerams, tu ievēro sēpijas putekļu daļiņas pa vidu. Šādai vielai noteikti piemīt attīrošas īpašības…"
Papurinājis galvu, Zarēns novērsās. Gluži kā Sēpijas bruņinieks bija noturējis viņu par savu veco cīņu biedru Garliniju, tāpat profesors tagad redzēja un dzirdēja viņu kā Tumsas profesoru. Tas bija bezcerīgi. Pilnīgi bezcerīgi.
Zarēns valdīja asaras. "Nāciet man līdzi," viņš teica, uzmanīgi saņemdams profesoru aiz rokas un vezdams viņu projām. "Iesim. Divas galvas labākas par vienu - pat tad, ja viena no tām ir iedragāta un tukša."
Viņi nebija nogājuši ne pusduci soļu, kad Gaismas profesors apstājās un pievērsās Zarēnam. "Ko īsti tu domāji, teikdams "iedragāta un tukša"?" viņš noprasīja.
Zarēns sāka smieties. "Profesor!" viņš iesaucās. "Laimīgu atgriešanos!"
"Ak, Zarēn," klusi teica Gaismas profesors. "Kas šī par ievērojamu vietu!"
Zarēns nenoteikti pasmaidīja, un, kamēr viņi abi ar profesoru turpināja pārējās Vētras dzinēja komandas meklējumus, viņš cieta klusu, bet profesors tikai runāja un runāja par vētrasfraksa kristāliem.
"Gaisma fizikālajā formā," viņš sajūsminājās. "Cieta enerģija. Vai tu kaut ko tādu vari iedomāties, Zarēn? Gaistošs spilgtā gaismā, stabils krēslas blāzmā un neaptverami smags zem tumsas segas. Vētrasfrakss ir brīnumaina viela, par to nav šaubu."
Zarēns pamāja ar galvu. Vismaz tik daudz viņš zināja, ka tas atbilst patiesībai.
"Bet savukārt svars, kā tik labi to pierādīja Ferumikss, ir relatīvs," profesors turpināja. "x vienāds ar y + z. pārsniedzot pi; kur x izsaka svaru, y - kristāla virsmas laukumu un z - tā caurspīdīgumu." Viņš sarauca pieri. "Vai arī es gribēju teikt - mirdzumu?"
Zarēns nemierīgi paskatījās uz viņu. Vai profesora aprēķini pierāda, ka viņš vēl ir pie pilna prāta, vai arī viņš tikai nesakarīgi buldurēja? "Te, protams, šī viela ir vairumā," Zarēns komentēja, paskatījies apkārt.
"Tiešām gan!" profesors iesaucās. Viņš stīvi pagriezās, lai paskatītos uz Zarēnu. Viņa acis drudžaini mirdzēja.
"Un es esmu nodomājis to visu saskaitīt — līdz pēdējai kripatiņai -, lai tādējādi noteiktu, cik Lielo vētru vajadzēja, lai radītu šo kristālu daudzumu, un cik ilgs laiks tam bija vajadzīgs. Laikmeti. Gadu tūkstoši," viņš godbijīgi nočukstēja. "Gadu miljardi."
Zarēns papurināja galvu. Visas šīs runas par garām traucošos laiku bezgala uztrauca viņu. Gaiss ņirbēja, un no ākstīgām ēnām viņam čukstēja balsis. Maigas, mierinošas balsis. Vilinošas balsis.
"Tu esi Zarēns," viņš murmināja. "Tev ir sešpadsmit gadu. Cik daudz tu esi redzējis un izdarījis šajā īsajā laika posmā…"
Un, kamēr Zarēns turpināja skatīties gaismēnu zibošajos dimantos, viņš atcerējās pazīstamas ainas, redzētas vietas un personas. Birkniati, ozolu elfu, kas bija zinājis viņa vārdu. Rupjogli, meža trolli kaimiņos. Uz Vētras dzinēja klāja kopā ar debesu pirātiem… Asinsozola krodziņa dibenistabā… Māti Zirgastru, Forfikulu, Mākoņu Vilku…
"Vēl daudz, daudz vairāk var sniegt Krēslas meža mūžība," balsis mierināja.
Zarēns cieši ieskatījās sev priekšā vīdošajā sejā. "Tēvs? Tik tuvu?" viņš nomurmināja un paspēra soli uz priekšu.
Mākoņu Vilka spokainais veidols paslīdēja atpakaļ un nesasniedzams palika šūpojamies gaisā. "Tālāk, nekā tu domā," viņš atbildēja zemā, skanīgā balsī. "Bet paliec vēl brīdi," viņš teica. "Meklē, un tu mani atradīsi. Kādu dienu, Zarēn. Tikai turpini meklēt, un kādu dienu…"
"NĒ!" iekliedzās Zarēns. "Tu neesi mans tēvs. Neesi mans īstais tēvs." Viņš ar bruņucimdu satvēra zobena rokturi un izrāva to no maksts. "Atstājies no manis, lai kas tu būtu!" viņš kliedza un sāka neprātīgi cirst sev visapkārt.
Gaiss sprakšķēja un sabiezēja. Sejas atkāpās. Tās ņirdza, vaibstījās un rādīja mēli.
"Palikt vēl brīdi? Es negribu palikt te!" Zarēns iesaucās.
"…palikt te…"
"Jums jāpazūd, es saku," Zarēns rēca. "Jāpazūd!"
"…jāpazūd…"
Un tās pazuda. Zarēns atjēdzās, skatoties Gaismas profesora satrauktajās acīs. Profesora mezglainie pirksti cieši turēja viņu aiz pleciem.
"Vai tu mani dzirdi, puis?" viņš kliedza. "Zarēn!"
"Jā," Zarēns atsaucās. "Es dzirdu… Ak, profesor," viņš šņukstēja, "ja es drīzumā neaiziešu no Krēslas meža, tad man - šaubu nav! - te būs jāpaliek uz visiem laikiem."
Viņš ciešāk satvēra bruņucimdā zobenu un draudīgi pavicināja to gaisā. "TEM!" viņš skaļi kliedza. "SMAILIŅ! STOUP! RUMBAINI! KUR JŪS ESAT?"
Viņa vārdi atbalsojās un izgaisa. Zarēns nokāra galvu. Tas bija bezcerīgi. Tas bija… bet - pag. Viņš piešķieba galvu uz sāniem.
"Kas ir?" jautāja profesors.
"Kššš!" Zarēns nošņācās un, lai vēl vairāk sakopotu uzmanību, pievēra acis. Un tur tas bija atkal. Dobji un žēlabaini - tikko sadzirdami, bet tas bija viņš - pinkulācis, kas jodelē savus sveicienus.
Bērnībā Zarēns bieži bija gulējis gultā, klausīdamies, kā šie milzīgie, vientuļie zvēri sasaucas cits ar citu pāri Dziļā meža plašumiem. Ciktāl viņam bija zināms, Krēslas mežā pinkulāču nebija - izņemot vienu.
"RUMBAINI!" viņš iesaucās un jodelēja pretī, cik labi vien prazdams.
"Vā-ā-ā-ā!" atskanēja atbilde, nu jau tuvāk.
Satvēris zobenu - katram gadījumam Zarēns metās skriešus.
"Vū-vū!" viņš satraukti sauca.
"Vū-vū!" Balss tagad bija vēl tuvāk nekā iepriekš. Nākamajā mirklī atskanēja koku lūšana un brakšķēšana, un Rumbainis pats - lielais albīnais pinkulācis - izlauzās no ēnainajiem kokiem viņam pretī.
"Rumbaini!" Zarēns iesaucās.
"Za-vū-n!" ierēcās pinkulācis, un abi iekrita viens otra siltajos apkampienos.
"Es baidījos, ka nekad vairs tevi neredzēšu," pēc brīža teica Zarēns, atbrīvojoties no skāviena. Tad viņš aptvēra, ka viņi nav vieni. Tāpat kā Gaismas profesors bija sekojis viņam, pārējie komandas locekļi bija sekojuši Rumbainim. Zarēns noslaucīja asaras un uzsmaidīja starojošo seju lokam.
"Tem," viņš ierunājās. "Smailiņ, Stoup, Akmens Pilot, cik labi jūs visus atkal redzēt."
"Un man iesilst sirds, atklājot, ka arī tu esi sveiks un vesels, kundziņ Zarēn," teica Tems Rejūdens. Viņš uz brīdi apklusa. "Es… tas ir, mēs cerējām, ka kapteinis varētu būt kopā ar tevi."
Zarēns papurināja galvu. "Mākoņu Vilks atteicās pamest Vētras dzinēju," viņš stāstīja. "Kad es viņu pēdējo reizi redzēju, viņš bija atguvis vadību pār debesu kuģi un bija to aizstūrējis līdz Lielās vētras pašam centram."
"Labais vecais kapteinis Mākoņu Vilks," sacīja Tems Rejūdens. "Drosmīgākais debesu pirāts, kādu es esmu saticis, un tas ir fakts. Viņš drīz vien būs klāt, lai mūs atrastu, jūs vēl redzēsiet."