Zarēns pamāja ar galvu, bet neko neteica. Tagad nebija īstais brīdis pieminēt ne zibens lodi, ko viņš bija redzējis aptveram debesu kuģi, ne arī sekojošo sprādzienu. Nebija jēgas sagraut debesu pirātu cerības. Taču kavēties, gaidot Mākoņu Vilka atgriešanos, varētu būt liktenīgi. Šoreiz Gaismas profesors nāca viņam palīgā.
"Jums visiem jādodas projām no šejienes, cik drīz vien varat," viņš teica.
Debesu pirāti pagriezās, lai paskatītos uz viņu. "Bez kapteiņa?" Tems, šausmu pārņemts, jautāja.
"Mēs nekādi nevaram zināt, kur ir kapteinis," atbildēja profesors. "Un es iesaku, lai viņa prombūtnes laikā mēs ievēlētu jaunu kapteini. Kādu, kam mēs visi solām uzticību, kādu, kas mūs aizvedīs līdz Krēslas meža malai."
Tems neveikli sarosījās. "Kuru tad?" viņš skarbi jautāja.
"Protams, Zarēnu," sacīja profesors. "Kuru tad vēl? Kā iepriekšējā kapteiņa dēls un mantinieks…"
Debesu pirāti noelsās visi kā viens. Tems Rejūdens neticīgi papurināja galvu. "Dēls un mantinieks?" viņš iesaucās. "Ko, jaunais Zarēns? Bet tas taču nevar būt."
"Tu apšaubi manus vārdus?" Gaismas profesors bargi noprasīja.
"Nē… Jā… Es gribēju teikt…" Tems minstinājās.
"Kvintinijs… tas ir, Mākoņu Vilks pats man stāstīja," teica Gaismas profesors. "Tāpēc viņš bija nodomājis atstāt zēnu Lejaspilsētā. Viņa paša drošības labad."
Tems nosvilpās caur zobiem. "Es atceros, kapteinis reiz stāstīja mums par bērnu, kas piedzima viņam un lēdijai Marisai," viņš sacīja. "Viņiem nebija citas izvēles, kā vien pamest to likteņa varā Dziļajā mežā…" Viņš pievērsās Zarēnam, kurš pamāja ar galvu.
"Es biju tas bērns," viņš apstiprināja.
Tems apmulsumā brīdi tikai skatījās. Tad pēkšņi viņš izvilka savu zobenu, augstu pacēla to un nometās ceļos. "Par tevi, Kapteini Zarēn, Mākoņu Vilka dēls, es apsolu atdot savu dzīvību."
To redzot, Smailiņš, Stoups Bultžoklis un Akmens Pilots sekoja viņa piemēram. Zarēns nosarka. Tas viss notika tik ātri. Debesu pirātu kapteinis - un viņam pat nebija debesu kuģa! Tomēr, kā to prasīja paraža, viņš izvilka zobenu un krustoja to ar debesu pirātu paceltajiem zobeniem, citu pēc cita.
"Un es par tevi," viņš teica. "Un es par tevi."
Debesu pirāti ielika zobenus makstis un, galvu pacēluši, sauca: "Kapteini Zarēn, mēs gaidām tavu runu."
"Jā, nu, es…" Zarēns stomījās. Viņa seja piesarka vēl vairāk.
"Lūk, zvaigzne," iestarpināja Gaismas profesors. "Austrumu Zvaigzne. Ne vien tās gaisma ir nemainīga starp klejojošiem zvaigznājiem, bet tā ir arī spoža diezgan, lai to saskatītu krēslas stundās." Viņš pietupās un neveikli paskatījās debesīs. "Tur," viņš norādot teica. "Tur tā ir."
Visi debesu pirāti pagriezās un skatījās. Cits pēc cita viņi arī ieraudzīja Austrumu Zvaigzni, kas liegi mirdzēja zeltainajā spīdumā. Zarēns pamāja ar galvu. Bija laiks pārņemt viņam uzticēto vadību.
"Ja mēs paturēsim zvaigzni acīs sev priekšā," viņš teica, "tad tā nodrošinās, ka mēs ejam taisni uz priekšu. Agrāk vai vēlāk mums ir lemts sasniegt Krēslas meža malu. Vai jūs esat kopā ar mani?"
"Jā, kaptein," viņi atsaucās. "Mēs esam kopā ar tevi."
"Tad iesim," Zarēns teica. "Profesor, jūs nāciet man blakus. Rumbaini, tu noslēgsi gājienu. Gādā, lai neviens nenoklīst vai nenovirzās sāņus."
"Vū-vū," atsaucās pinkulācis.
Viņi atkal sāka iet, un Zarēns juta lielāku pašpaļāvību nekā jebkad iepriekš kopš ierašanās Krēslas mežā. Tagad viņam bija mērķis, nolūks, apņēmība. Vēl jo vairāk, viņam bija atbildība ne tikai par sevi. Viņš atskatījās uz komandas biedriem, kā tie soļoja viņam pakaļ cauri biezajam, valganajam gaisam.
Viņi visi bija guvuši savainojumus, glābjoties no kuģa. Smailiņam bija stipri saskrāpētas rokas un seja, izskatījās, ka Tomam Rejūdenim ir lauzts deguns, Akmens Pilots neveikli kliboja, bet Stoups Bultžoklis bija pazaudējis savu apakšžokļa aizstājēju, atsedzot caurumu kā pastāvīgu, tukšu smaidu. Tomēr vissliktāk bija klājies Rumbainim.
Atkalredzēšanās brīdī Zarēns bija juties pārāk priecīgs, lai to pamanītu. Bet tagad, skatoties uz pinkulāci, viņš redzēja, ka tas ir bēdīgā stāvoklī. Priekšpusē baltās spalvas bija asinīm notraipītas un salipušas, un viņš ik uz soļa skaļi sēca. Zarēns varēja vienīgi lūgt Debesis, lai viņa vecā drauga ievainojumi nebūtu tik ļauni, kādi tie izskatījās.
Zarēns atkal pagriezās uz priekšu un pārliecinājās, vai viņi vēl joprojām dodas zvaigznes virzienā. "Tas bija labi, ka jūs nācāt mums līdzi," viņš teica profesoram.
"Nu jā," viņš atbildēja. "Mani motīvi nebija gluži nesavtīgi, jo man arī ir nepieciešams atrast Krēslas meža malu."
Zarēns bija pārsteigts. "Bet man likās, jūs bijāt nodomājis te palikt," viņš sacīja.
"Tiešām, esmu nodomājis," piekrita profesors. "Bet, ja man jāaplēš Lielo vētru skaits, tad man vispirms jānoskaidro Krēslas meža platība. LJn to es nevaru izdarīt, paliekot kaut kur meža vidū."
"Nē," izklaidīgi sacīja Zarēns. "Laikam nevarat vis." Kaut kas viņam bija ienācis prātā - kaut kas uztraucošs. Ja pieņem, ka viņi nonāks līdz Krēslas meža malai, - ko tad? Bija vispārzināms, ka Dumbrājam pat lidot pāri ir bīstami; cik daudzkārt bīstamāk būtu to šķērsot kājām. Vēl vairāk, kā kapteinis viņš būtu atbildīgs par savas komandas labklājību. Drebēdams no šīs nojautas, Zarēns vērsās atpakaļ, lai lūgtu padomu profesoram.
"Kas tad…!" viņš iesaucās. Profesora tur nebija. Panikā viņš pagriezās un ieraudzīja profesoru dažus soļus iepakaļ, stīvi nometušos uz vaļņa blakus kokam.
"Redzēt pasauli vienā vētrasfraksa graudiņā," viņš teica. "Satvert plaukstā bezgalību…"
"Profesor!" Zarēns iesaucās un spēcīgi sapurināja viņu aiz pleca.
Gaismas profesors pagriezās un ieskatījās Zarēnam acīs. Lēni, lēni nāca skaidrība. "Zarēn," viņš teica. "Es… Es atvainojos," viņš turpināja. "Turpināsim," viņš piebilda.
"Pateicos, profesor," sacīja Zarēns. "Es…" Viņš uz brīdi apklusa un pievērsās pārējiem. "Tas ir pārāk bīstami," viņš teica. "Mums jābūt drošiem, ka neviens no mums ne- aizmaldās, - pat tad ne, ja viņa prāts aizmaldās."
"Virvi," teica Smailiņš.
"Protams!" aizrautīgi iesaucās Tems Rejūdens, nomezdams no pleca pats savu virves rituli. "Mums jāsasienas kopā vienā rindā."
Zarēns piekrītoši pamāja un pārraudzīja šo darbību. Viņš paturēja Rumbaini rindas galā, apsienot virvi viņam ap milzīgo vidukli. Tālāk ik pa vienādam gabalam viņš iesēja viegli atraisāmus mezglus, lika katram debesu pirātam iebāzt kreiso roku cilpā un citu pēc citas savilka cilpas ap plaukstas locītavu. Tems Rejūdens, Smailiņš, Stoups Bultžoklis, Akmens Pilots, Gaismas profesors.
Beidzot Zarēns apsēja atlikušo virves galu pats sev ap vidukli.
"Kārtībā," viņš paziņoja. "Uz priekšu!"
Kopā sasieti, cietušie komandas locekļi turpināja ceļu caur Krēslas mežu pretī zvaigznei, kas mirdzēja tālu, tālu viņiem priekšā. "Es ceru, ka mērķis nav pārāk tālu," Zarēns nočukstēja.
"…pārāk tālu…" čukstus atbildēja gaiss.
Tieši tobrīd aizmugurē pēkšņi izcēlās kņada. Zarēns pagriezās un pārlūkoja debesu pirātu rindu. Kāda trūka.
"Kur ir Stoups Bultžoklis?" viņš jautāja, dusmīgi soļodams tukšās cilpas virzienā.
"Prom," teica Smailiņš.