"Prom?" pārjautāja Zarēns.
"Visu laiku murmināja, ka viņš nevarot, ka viņš negribot pamest savu dārgo žokli. Nākamais, ko es sapratu, viņš rikšoja projām krūmos." Smailiņš parādīja. "Tur, uz to pusi."
Zarēns papurināja galvu un nikni uzklupa pārējiem. "Kā jūs varējāt pieļaut, ka tas notiek?"
"Vū-vū, vū," pinkulācis paskaidroja.
Tikai tad Zarēns aptvēra, ka Rumbainis nevis tikai stāv blakus Temam Rejūdenim, bet cieši tur viņu. Viņš, tāpat kā Stoups Bultžoklis, bija atsvabinājies no virves.
"Kas ir? Kas notika?" Zarēns jautāja. "Tem? Kas ir lēcies?"
Bet Tems neskatījās viņam acīs. "Liec mani mierā!" viņš norūca. "Laid mani vaļā." Viņa acis pēkšņi pievērsās kaut kam kreisajā pusē. "Kel!" viņš iekliedzās. "Neaizej Ik-z manis."
Zarēns pagriezās, bet tur neviena nebija - vismaz neviena, ko viņš redzētu.
"Kel!" Tems sauca. "Pagaidi mani. Ak, manu nabaga brīnišķīgo brāli, - tik ilgs laiks pagājis." Viņš izmisīgi svaidījās Rumbaiņa tvērienā. "LAID MANI VAĻĀ!" viņš rēca. "TŪLĪT PAT!"
Zarēns skatījās uz vareno debesu pirātu ar sarkano seju, kurš cīnījās Rumbaiņa ķepās kā bērns dusmu uzplūdā, un samulsumā papurināja galvu. Krēslas mežs bija nodarījis kaitējumu komandas veselajam saprātam daudz ātrāk, nekā viņam tas bija licies iespējams.
"Mans brālis," Tems skaļi uzstāja. "Es tik ilgi esmu meklējis…"
"Tā ir ilūzija, Tem," Zarēns teica. "Tikai māņi. Tur neviena nav."
"Kel!" Tems kliedza. "Kel, atsaucies!" Un viņš sāka cīnīties vēl niknāk. "LAID MANI VAĻĀ!" viņš uzstāja.
Zarēns iekodās apakšlūpā. Kopš viņš bija saticis debesu pirātus, Tems Rejūdens vienmēr bija tik labi izturējies pret viņu - kā lai viņš tagad pamestu Temu Krēslas meža varā? Tomēr pašreizējā stāvoklī viņš tiem visiem bija bīstams. Rumbainis, būdams ievainots, noteikti nespēs noturēt viņu diez cik ilgi. Viņš skumji vērsās pie pinkulāča.
"Laid viņu vaļā, Rumbaini," Zarēns teica.
Tiklīdz Rumbainis palaida vaļā tvērienu, Tems nomierinājās. Viņš brīdi, neko neredzot, skatījās apkārt, tad pasmaidīja. "Kel," viņš sauca un aizmeimuroja atpakaļ, no kurienes viņi bija nākuši. "Kel, pagaidi mani."
Zarēns noskatījās, ka viņš klunkurē projām, un viņam acīs sariesās asaras. Lielais, vecais, uzticamais Tems Rejūdens gāja projām. "Paliec sveiks, mans draugs," viņš uzsauca. "Un kaut tu atrastu to, ko meklē."
Viņš sajuta mīkstu, bet smagu plaukstu uz pleca. Tas bija Rumbainis. "Vū-vū," milzīgais radījums klusi teica.
"Es zinu," teica Zarēns. "Mums visiem viņa pietrūks."
Sarukušā skaitā un ar nomāktu garu atlikušie turpināja iet Austrumu Zvaigznes virzienā - Smailiņš, Akmens Pilots un Rumbainis, Gaismas profesors un Zarēns priekšgalā. Viņi soļoja klusēdami. Viņi gāja pa vienam. Virvi tie bija atstājuši zemē tālu iepakaļ, uz tās jau krājās putekļi. Zarēns satvēra zobenu un sakoda zobus.
Kā tik briesmīga vieta vispār radusies? - Zarēns skumji prātoja. "Ejam tālāk," viņš mudināja. "Neatpalieciet. Nu vairs nevar būt tālu."
"Sekojam tev aiz muguras," teica Smailiņš, pielikdams soli.
"Vū-vū," piebalsoja Rumbainis un sēkdams slampāja viņam nopakaļus.
Savukārt Akmens Pilots droši vien bija pārpratis Zarēna teikto. Viņš apstājās un sāka vicināt rokas un stampāt kājas, cik vien smagais mētelis un vēl smagākie zābaki atļāva. Gaisā pacēlās sēpijas putekļu mākonis. Stikla lodziņi viņa kapucē mirdzēja žilbinoši zeltaini.
"Ak nē," Zarēns nopūtās. "Tikai ne tu arī vēl."
Akmens Pilots - pats praktiskākais un uzticamākais no visiem debesu pirātiem - arī bija padevies Krēslas meža nemirstīgajam neprātam.
"Vū-vū?" ieprasījās Rumbainis.
"Es nezinu," atbildēja Zarēns. Viņš piesardzīgi piegāja tuvāk. Tā kā Akmens Pilota galvu pilnībā sedza viņa garā, smagā kapuce, bija grūti uzminēt, kas notika viņa domās.
"Vai tu mani dzirdi?" Zarēns kliedza. "Vai tev viss ir kārtībā?"
No kapuces atskanēja ņurdēšana un apslāpēts rūciens, Akmens Pilots rupji pagrūda Zarēnu sāņus un rādīja. "Es zinu," teica Zarēns. "Es ari esmu redzējis…" "GRL'RK!" Akmens Pilots nepacietīgi noņurdēja. Viņš apgrieza Zarēnu apkārt un saturēja viņa galvu.
"Kas tad…!" Zarēns iesaucās. "Vai tu esi traks? Rumbaini! Palīgā!"
Akmens Pilots atkal ieņurdējās un pavērsa Zarēna galvu, liekot viņam skatīties virzienā, kur viņš bija rādījis. Rumbainis piesteidzās viņiem klāt. "VŪ!" viņš ierēcās.
"Grū grunh!" Akmens Pilota apslāpētā balss uzstāja.
"Ā!" Zarēns noelsās, beidzot saprazdams, ko Akmens Pilots bija ieraudzījis.
Rumbainis neveikli metās virsū Akmens Pilotam.
"Viss kārtībā!" Zarēns iekliedzās. "Skatieties!"
Visi pagriezās un skatījās uz priekšu. Un tur starp kokiem, tieši zem Austrumu Zvaigznes, spīdēja izbalējis, spožs laukums.
"Tas ir Dumbrājs," Zarēns nočukstēja. Viņš satraukts pagriezās pret pārējiem. "Mums tas ir izdevies! Mēs esam sasnieguši Krēslas meža malu un…" Viņš uz brīdi apklusa. Vai acis viņu atkal mānija, vai arī tiešām tur kāds bija? Viņš ieskatījās ciešāk. Jā. Nebija šaubu. Kalsns, stūrains stāvs ar rokām sānos un plati ieplestām kājām iezīmējās uz gaišā fona.
Rumbainis paošņāja gaisu, nemierīgi noņurdēja, un viņa kašķainās ausis aizdomās noplivinājās. Neapzinoties pinkulāča ļaunās nojautas, Zarēns ar Gaismas profesoru blakus soļoja uz priekšu.
"Es aizeju!" Zarēns uzsauca gaismēnu lēkājošajiem rakstiem. "Un es nekad netaisos atgriezties."
"…atgriezies… atgriezies…" mežs atsaucās pierunājot, pieglaimojoties.
Zarēns kā apreibis pievērsa skatu uzkumpušajam augumam tālu priekšā. Gaiss čukstēja un mirgoja, kamēr spokaino būtņu virpuļojošā, mutuļojošā migla centās pārņemt viņu vienreiz par visām reizēm.
"…atgriezies… atgriezies…" tās atbalsoja.
"Nekad," Zarēns kliedza un taustīja savu zobenu. "Nekad!"
"…kaut kad… kaut kad… kaut kad…" mežs atbildēja.
SEPTIŅPADSMITĀ NODALA
DUMBRAJS PANĒM SAVU TIESU
Skrīds Pirkstgriezis no pārkareno uzacu apakšas vēroja tuvojošos pulciņu. IJz viņa plānajām, baltajām lūpām parādījās uzjautrinājuma un nicinājuma apvienojums.
"Tā, tā, tā," viņš ķērcoši noteica. "Kas mums te ir?"
Parasti tie, kas nonāca pie viņa, ceļoja grupās kopā ar sev līdzīgiem. Tumšmuguras goblinu bars, mizas elfu sabiedrība, meža troļļu ģimene - vai, viņš pavīpsnājot atcerējās, - nokgoblini.
Bet šāds birums!
Viņš pieliecās un samiedza acis. Tur bija kāds jauneklis. Un kāds pavecāks tips, - iespējams, viņa vectēvs -, kurš izskatījās tā, it kā viņam uz muguras zem baltās mantijas būtu iesakņojies koks. Tad vēl kāds mazāks radījums - pēc izskata ozolu elfs. Un tad kāds vai kaut kas smagās drēbēs ar kapuci. Un… Skrīds nostenējās. "Pinkulācis," viņš piesmacis norūca.
Skrīds Pirkstgriezis bija piesardzīgs ar pinkulāčiem - un dibināta iemesla dēļ. Šie dzīvnieki ne vien bija neparasti stipri, bet tiem arī piemita savāda intuīcija. Tikai vienu
reizi viņš bija mēģinājis nogriezt pinkulācim kāju pirkstus, un tas viņam gandrīz bija maksājis dzīvību.
Skrīds pavīpsnāja. "Gandrīz!" viņš nočukstēja, jo kā vienmēr naksnīgais pārsteigums viņa upurim bija izrādījies par lielu. "Iegaumē," viņš teica, "viņš ne tuvu nebija tik liels un draudīgs kā šis. Man vajadzēs būt uzmanīgam."