Tie daži pēdējie soļi Zarēnam prasīja vislielākās pūles. Viņam grīļīgi ejot uz priekšu, par viņu ņirgājās spoki, gari un citādas parādības. "Savu tēvu, Mākoņu Vilku," tie čukstēja, "vai viņu tu pametīsi te? Vienu pašu? Bez vienīgā dēla?"
"Man nav citas izvēles," Zarēns bēdīgi murmināja.
"Uz priekšu," viņš dzirdēja sakām profesoru. "Uzvelc savu bruņucimdu un augstu pacel zobenu. Tu to vari, Zarēn. Tu vari izlauzties brīvībā no Krēslas meža."
"Jā…" Zarēns nedroši teica. Viņš darīja, kā profesors bija licis. "Jā, es varu, es to izdarīšu." Viņš apklusa. "Vai pārējie ir kopā ar mums?"
"Mēs vēl aizvien esam te," apliecināja Smailiņš.
Zarēns paskatījās uz priekšu. Garā, mutuļu pārņemtā tuneļa galā vīdēja zvaigzne. Zem tās stāvēja izbalējušais, stūrainais augums. Zarēns tuvojās tiem abiem, nedroši sperdams soli pēc soļa.
"Nu vairs nav tālu," uzmundrinot teica profesors. "Drīz būsim klāt."
Zarēns pagriezās viņam pretī un satvēra viņu aiz pleca. "Tad jums jāapstājas," viņš teica. "Ja jūs iesit par tālu, jums būs jāmirst."
Stāvēdams starp Dumbrāju un Krēslas mežu, Skrīds Pirkstgriezis sāka kļūt nepacietīgs. "Ak, Debesu dēļ, kas tur tagad notiek?" viņš dusmās kurnēja. "Ja viens ne, tad cits no viņiem." Tad, pamanījis, kā plivinās pinkulāča ausis, viņš mainīja noskaņojumu.
"Uz priekšu!" viņš sauca. "Es tikai gribu jums palīdzēt - iekams nav par vēlu."
Tiklīdz Zarēna galvā sāka atbalsoties skaņas no Krēslas meža ārpuses, spokainās balsis un vīzijas beidzot palaida viņu vaļā no sava tvēriena. Ausīs apklusa trokšņi. Acīs pazuda migla. Viņš apjēdza mežu tādu, kāds tas bija, - spilgts, mirdzošs, tomēr drūms, smagnējs savā sastingumā un ar trūdu smaku.
Gaismas profesors paskatījās uz Zarēnu. "iMan nekaitēs, ja paiešu vēl mazliet tālāk," viņš teica.
"Vai jūs esat drošs?" jautāja Zarēns.
Profesors apstiprinoši pamāja. "Pilnīgi drošs," viņš sacīja un aizgriezās. "Uz priekšu."
Atcerējies, ka viņš ir kapteinis, Zarēns izslējās un sauca pretī Skrīdam, kā to būtu darījis Mākoņu Vilks. "Es esmu Zarēns, debesu pirātu kapteinis. Nosauc savu vārdu un nodarbošanos."
Skrīds pretīgi noņirdza. "Kucēns, kas runā ar meža vilka vārdiem," viņš pusbalsī nomurmināja. Tad pacēla galvu. "Mani sauc Skrīds," viņš atbildēja. "Un mana nodarbošanās ir pavadīt ceļotājus pāri bīstamajam Dumbrājam."
Pinkulācis draudīgi noņurdēja.
"Kaut gan, iespējams, tev nav nekādas intereses par maniem pakalpojumiem," Skrīds turpināja, acīm šaudoties šurp un turp zem pievērtajiem plakstiem. "Iespējams, tu jau visu zini par Dumbrāju ar tā dubļu akačiem un indīgajiem gāzu izmešiem, tā kampējlempjiem, dūņu zivīm, baltajiem kraukļiem…"
"Nē, nē," iebilda Zarēns. "Tas mani ļoti varētu interesēt."
Viņš pagāja pēdējos dažus jardus pa Krēslas mežu un apstājās pie pašas malas. Skrīds - viena soļa atstatumā - stāvēja Dumbrājā. Starp viņiem atradās neredzama līnija, kas atdalīja šīs divas vietas. Brīdi viņi skatījās viens uz otru klusēdami. No tālienes pāri izbalējušajai tukšainei atskanēja piesmakusi ķērkšana.
"Baltie kraukļi," teica Skrīds. "Cīnās ap maitu - asiņu smaka padara viņus trakus."
Zarēns sajuta ceļabiedru satraukumu sev aiz muguras.
Skrīds viltīgi nosmīnēja. "Reizēm tie negaida, kad būsi miris, lai kluptu virsū," viņš griezīgi nosēca.
Zarēns saviebās. Dumbrājs, — kā viņš labi zināja, - bija skarba un bīstama vieta, tomēr viņš neuzticējās šim Skrīdam ar viņa nāves bālumu un blēdīgajām, asinīm pieplūdušajām acīm.
Ak Debesis augstās, - kas nu es par debesu pirātu kapteini! - Zarēns skumji domāja, lln viņš aptvēra, ka atkal vēlas, kaut tēvs būtu viņam blakus. Viņš zinātu, ko darīt.
Trešo reizi, kopš Zarēns bija ievēlēts par kapteini, viņam palīgā nāca Gaismas profesors. Pagājies uz priekšu, viņš nostājās Zarēnam blakus.
"Un cik tu prasi par katru?" viņš jautāja.
Cik prasi! Zarēns uztraukts domāja. Doma, ka būtu jāmaksā par pavadoņa pakalpojumiem, viņam pat nebija ienākusi prātā, tomēr dīvainais, izbalējušais radījums atlīdzību, protams, gribētu. Tikai Zarēnam nebija ne graša pie dvēseles. Nevienam no komandas nebija.
"Es teikšu tā," Skrīds sacīja, domīgi berzēdams zodu. "īpašs piedāvājums debesu pirātiem." Viņš uz tiem šķībi paskatījās. "Divi simti no katra."
Zarēns nodrebēja. Ja viņi četri gribēja šķērsot Dumbrāju, tad kopā sanāca astoņi simti - astoņi simti, kuru viņam nebija. Tomēr šķita, ka profesoru tas neuztrauc. "Kopā tūkstotis," viņš sacīja. "To es varu samaksāt."
Tagad Zarēns bija tiešām apjucis. "Bet…" viņš iesāka. "Man likās…"
Gaismas profesors pievērsās viņam. "Pēc ilgām pārdomām esmu nolēmis iet kopā ar jums," viņš paziņoja. "Tas ir, ja jūs mani pieņemat."
"Jā, jā, protams," nenoteikti sacīja Zarēns. "Bet jūs teicāt…"
"Es riskēšu," profesors paskaidroja. "Kas zina, varbūt mans kakls atveseļojas…" Viņš uz brīdi apklusa. "Katrā ziņā, es nevaru palikt te."
"Bet jūs bijāt tik pārliecināts," teica Zarēns. "Jūs teicāt…"
"Es zinu, ko es teicu," profesors viņu pārtrauca. "Man likās, ka varēšu pētīt vētrasfraksu, ja palikšu. Es kļūdījos. Lai gan Krēslas mežs man tiešām dotu laiku veikt izpēti, tas ari atņemtu man spēju to darīt."
Skrīds Pirkstgriezis nepacietīgi noklakšķināja mēli.
Neņemot viņu vērā, profesors turpināja. "Es esmu akadēmiķis, Zarēn," viņš sacīja. "Redz, Sanktafraksā es esmu pazīstams ar savai domas asumu. Es varu nodeklamēt Dil- niksa seno Apcerējumu par gaismas īpašībām, es zinu no galvas Arbemaksas tūkstoš mirdzošos aforismus… Tomēr šeit, šajā briesmīgajā vietā, kas stindzina prātu, es tik tikko varu atcerēties, kas es esmu."
"Tātad jūs gribat teikt…"
"Es gribu teikt, ka labprātāk mirtu cienīgā nāvē nekā ciestu mūžīgas neziņas kaunu." Viņš izvilka ādas maisiņu no mantijas krokām un pasniedza to Zarēnam. "Te iekšā ir pieci simti," viņš paskaidroja. "Kad mēs būsim galā, viņš varēs saņemt pārējo."
Zarēns pievērsās Skrīdam un nodrebinājās, ievērojis, kā kalsnais īpatnis, aplaizīdams lūpas, skatās lejup uz profesora kājām. "Ja tu šim nosacījumam piekriti," viņš sacīja, pasniegdams ādas maisiņu, "tad esam vienojušies."
Skrīds pacēla acis un pasmīnēja. "Ļoti priecājos to dzirdēt," viņš teica. Paņēmis maisiņu, viņš ar vienu roku aizbāza to aiz vestes krūtežas, tad atkal roku pastiepa, lai sasveicinātos ar Zarēnu.
Zarēns noskurinājās, pieskardamies sausajiem, kaulainajiem pirkstiem. "Tad uz priekšu," aicināja Skrīds un maigi, bet apņēmīgi pārvilka viņu pāri neredzamajai līnijai laukā no Krēslas meža - un iekšā Dumbrājā.
Zarēns apstājās un atskatījās. Gaismas profesors nebija pakustējies. Par spīti apņēmībai, šo soli bija grūti spert - galu galā, tas varēja būt viņa pēdējais solis.
"Uz priekšu," aizkaitināts sacīja Skrīds. "Mēs nevaram gaidīt visu dienu."
"Bez steigas, cik ilgi vien gribat, profesor," teica Zarēns.
Skrīds nosprauslājās un riebumā novērsās. Zarēns pastiepa roku, lai profesors varētu uz tās atspiesties.
"Paldies, Zarēn," profesors sacīja. "Lai notiktu kas notikdams, manu zēn, iepazīšanās ar tevi sagādāja man pagodinājumu un prieku. Kādu dienu tu būs lielisks debesu pirātu kapteinis. Pats ar savu kuģi. Es zinu, ka tā būs."
Un, to pateicis, profesors spēra šo bezgala svarīgo soli uz priekšu. Zarēns, gaidīdams, ka viņš varētu sabrukt kuru katru brīdi, centās viņu balstīt. Bet profesors nesabruka. Ieiedams Dumbrājā, viņš saviebās aiz sāpēm. Viņš iekliedzās. Viņš mazliet paklupa. Bet viņš palika stāvus.