Viņam aiz muguras Smailiņš, Rumbainis un Akmens Pilots priekā uzgavilēja. "Braši, profesor," viņi teica.
"Jā, braši!" Zarēns staroja. "Jūs atkal būsiet vesels kā rutks, kacl mēs jūs nogādāsim atpakaļ Sanktafraksā." Profesors vārgi pasmaidīja. Zarēna seju aptumšoja rūpes. "Kā… kā ]ūs jūtaties?" viņš satraukti jautāja.
"Dzīvs," profesors nostenējās. "Uz to pusi. liet baidos, ka būšu visai lēns. Varbūt labāk būs, ja es…"
"Nē," apņēmīgi teica Zarēns. "Jūs nāksiet kopā ar mums. Mēs pārmaiņus jums palīdzēsim." Viņš pagriezās pret pārējiem. "Nu tad visi uz priekšu. Iesim."
"Turklāt ne bridi par agru," dzēlīgi piezīmēja Skrīds.
Kad komandas locekļi neveikli pagāja uz priekšu, Skrīds pagriezās un aizsoļoja. Zarēns sekoja, roku aplicis profesoram ap muguru.
"Mundru izskatu!" Skrīds sauca pār plecu. "Un iegaumējiet, turieties kopā, ejiet man pa pēdām - un neskatieties atpakaļ."
Zarēnam pamira sirds, paraugoties uz priekšu un redzot, cik tālu viņiem jāiet. Šķita, ka Dumbrājs nekur nebeidzas. Ja viņš būtu bijis viens pats, šis ceļojums būtu biedējošs. Tā kā pret viņu smagi balstījās profesors…
"Soli pa solim," profesors nosēcās, kā lasīdams viņa domas. Zarēns pamāja ar galvu un paskatījās lejup uz baltajiem dubļiem, kas apņēma pēdas. Profesoram bija taisnība. Viņi bija iznākuši laukā no Krēslas meža, un tas bija pats svarīgākais, jo, kaut gan Dumbrājs bija tikpat bīstams, cik liels, tam arī bija robeža. Un, pateicoties nejauši sastaptajam pavadonim…
"Kapteini Kapteini" viņš sadzirdēja Smailiņu satraukti kliedzam. Uz bridi Zarēns aizmirsa, ka ozolu elfs uzrunā viņu. Viņš neviļus ar acīm meklēja Mākoņu Vilku. "Kapteini Zarēn!" Smailiņš kliedza. "Tev ātri jānāk šurp. Re, Rumbainis!"
Zarēns paskatījās atpakaļ. Albīnais pinkulācis gulēja, sabrucis zemē.
"Ej," teica profesors. "Es varu nostāvēt pats."
Zarēnam nebija divreiz jāsaka. Viņš aizdrāzās pa biezajiem, staignajiem dubļiem un nometās ceļos blakus savam draugam. "Kas ir?" viņš jautāja. "Rumbaini, kas noticis?"
"Vū… vū-vū," pinkulācis nostenējās. Viņš tvēra sev pie krūtīm un aizgrieza lielo galvu.
"Rumbaini!" Zarēns iesaucās, un acīs viņam sariesās asaras. "Rumbaini, runā ar mani! Saki man, ko darīt."
"Vū-ū," pinkulācis klusi ievaidējās, un pēkšņi viņam uznāca briesmīgs, gārdzošs klepus, no kura pa visu ķermeni izšāvās krampjainas sāpes.
Zarēns centās valdīt asaras. Ievainojumi, kurus Rumbainis bija guvis, glābjoties no Vētras dzinēja, bija iekšēji - un daudz nopietnāki, nekā Zarēns bija nojautis. Viņš elpoja, īsi un sēcoši elsdams. Zarēns glāstīja zvēra kaklu, visu laiku čukstēdams, ka viss būs kārtībā, viss būs labi.
Pinkulācis vāri pasmaidīja un aizvēra acis.
"Za-vū-ns. Vū-vū. Dra-vū-gi…"
Pēkšņi asiņu strūkliņa - žilbinoši sarkana pret balto spalvu - parādījās mutes kaktiņā un notecēja viņam pa vaigu. Rumbainis vēlreiz ieklepojās, nodrebēja, izšļāca siekalas - un palika nekustīgi guļam.
"NĒ!" ievaimanājās Zarēns un apkrita Rumbainim ap kaklu. "Tikai ne tu. Ne tagad. Nevar būt, ka tu esi miris!" viņš gaudoja. "Likās, ka tu esi tik… tik vesels…"
"Tā tas notiek ar pašiem labākajiem," viņam aiz muguras atskanēja izsmiekla pilna balss. Zarēns sastinga. "Vienu mirkli tiem nekas nekait," viņš turpināja. "Nākamajā - beigti kā…"
"Skrīd!" Zarēns ierēcās, pielēkdams kājās un izvilkdams zobenu. "Vēl vienu vārdu, un, tici man, es tevi pāršķelšu uz pusēm."
Skrīds pavīpsnāja. "Un nolemsi savu komandu drošai nāvei?" viņš jautāja. "Diez vai." Viņš pagriezās projām, pametot Zarēnu drebam bezspēcīgās dusmās.
"Nāc, Zarēn," teica Gaismas profesors. "Tu neko vairs nevari palīdzēt savam draugam."
"Es zinu," atbildēja Zarēns. Viņš iešņukstējās. "Bet…"
"Nāc," profesors atkārtoja. "Iekams tas nelietis Skrīds nav aizgājis pārāk tālu."
ASTONPADSMITĀ NODALA
KĀJU PIRKSTU GRIEŠANA
Skrīds Pirkstgriezis gandrīz nespēja noticēt savai veiksmei. Kad pinkulācis bija sabrucis, viņš tik tikko savaldījās, lai nesāktu aiz prieka lēkāt. Nogāzts gar zemi brīdī, kad viņš pameta Krēslas meža nemirstību, visbīstamākais no grupas locekļiem vairs nebija bīstams.
"Un ar pārējiem būs viegli tikt galā," viņš nočukstēja pie sevis un ļauni, sēcoši nosmējās. "Vecais viņus patīkami kavēs." Viņš apklusa un domīgi paberzēja zodu. "Tomēr," viņš piebilda, "žēl aizlaist postā labus kāju pirkstus. īpaši tik lielus un spalvainus."
Viņš atskatījās, lai redzētu, cik tālu tikuši pārējie, un apmierināts atklāja, ka — par spīti viņa padomam - tie jau bija izstiepušies garā rindā. Tālu nopakaļus bija ozolu elfs. Skaidri varēja manīt, ka viņam ir grūtības.
"Tagad vairs nav ilgi, mazais," draudīgi nočukstēja Skrīds. "Un tev arī nav atlicis diez ko ilgāk," viņš teica,
pievērsdams uzmanību smagās drēbēs tērptajam augumam, kas kleberēja rindai pa vidu. "Un, kas attiecas uz jums abiem," viņš teica, uzlūkodams jaunekli un veco vīru, kas balstījās uz viņa rokas, "jūs, mani draugi ar mirgojošiem kāju pirkstiem, būsiet rotājums uz glazūras!"
Viņš pacēla rokas un salika kaulainās, kā ar pergamentu pārvilktās plaukstas pie mutes. "Ei!" Viņa ķērkstošā balss atbalsojās pāri izbalējušai ainavai kā balto kraukļu ķērkšana. Neviens no viņiem nepievērsa tai uzmanību.
"Ei, tu!" Skrīds ieaurojās. "Kapteini Zarēn!"
Šoreiz jauneklis pacēla acis.
"Kas ir?" viņš atsaucās, balsij trīcot vējā.
"Mēs esam gandrīz pusceļā," Skrīds kliedza. Tad viņš norādīja sev aiz muguras. "Redzi to greizo spici pie apvāršņa? Tas ir avarējuša kuģa masts. Uz turieni mēs dodamies. Kad nonāksim tur, tad visi varēsim mazliet atpūsties."
"Mums jāatpūšas tagad!" Zarēns kliedza pretī.
Skrīds pie sevis pasmaidīja. "Diemžēl par to nevar būt ne runas. Šo apvidu ir apsēdušas visbriesmīgākās dūņu zivis. Apēdīs jūs dzīvus, tiklīdz ieraudzīs."
Sekoja klusuma brīdis.
"Vai tu vismaz nevarētu iet mazliet lēnāk?" Zarēns sauca.
"Protams, varu, Kaptein," Skrīds laipni atsaucās. "Bet es to nedarīšu!" viņš klusi piebilda. Viņš atkal salika plaukstas pie mutes. "Tagad ejiet tikai taisni vien, līdz nonāksiet pie tā vraka," viņš teica. "Jums nenotiks nekas slikts, kamēr vien jūs iesiet taisnā rindā. Bet piešargieties. Abās pusēs ir indīgie gāzu izmeši, un dubļu akači ir bīstami. Tāpēc neejiet nost no takas."
"Mēs neiesim," viņš dzirdēja, kā Zarēns atsaucās.
"Ā, un vēl pēdējais," Skrīds kliedza. "Lai gan Dumbrājs izskatās līdzens, tas ir diezgan paugurains. Nekrītiet panikā, ja pāris minūtes nevarat redzēt mani vai kuģi. Ejiet tik tālāk."
"Labi!" atkliedza Zarēns.
Skrīds pie sevis nosmējās. Izrādījās, ka šis Kapteinis Zarēns ir pakalpīgs jauns puisis. Viņš apmierināts pagriezās un turpināja ceļu pa smakojošo tukšaini. Baltā saule atmirdzēja uz tālīnā kuģa vraka. Skrīds zināja, ka tas bija tuvāk, nekā izskatījās, tomēr tas arī bija tālāk, nekā kāds no vientiesīgajiem debesu pirātiem jebkad spētu nokļūt.
"Kampējlempji, dūņu zivis un baltie kraukļi," viņš nosprauslājās. "Salīdzinājumā ar mani tie nav nekas. Jo es, Skrīds Pirkstgriezis, esmu visbīstamākais radījums visā šajā lielajā, baltajā, tuksnesīgajā plašumā - to tu drīz vien pats uzzināsi, Kapteini Zarēn," viņš ņirdza.