Skrīda vārdi atkal un atkal atbalsojās Zarēnam galvā. Neejiet nost no takas. Tieši to viņam allaž mēdza teikt Spelda un Tantems, meža troļļi, kuri bija uzaudzinājuši viņu kā pašu dēlu. Tomēr, ja viņš toreiz nebūtu nogājis no takas, viņš līdz šai baltai dienai būtu dzīvojis Dziļajā mežā. Taču šoreiz Zarēns zināja, ka tas ir prātīgs padoms, jo, ja profesors paslīdētu vai pakristu, tas viņam varētu būt liktenīgi.
Tā kā savainotā profesora galva bija piesieta pie mugurai piestiprinātā zara, viņš nevarēja paskatīties uz leju, un tāpēc Zarēna ziņā bija uzmanīt, kur viņi spēra soli, - un tas nozīmēja novērst acis no mērķa. Ik reizi, paceļot acis, viņš redzēja, ka viņi atkal novirzījušies uz vienu vai otru pusi.
"Vai man vienam viss jādara?" Zarēns aizkaitināts sūrojās. "Kāpēc jūs man nesakāt, kad mēs novirzāmies no ceļa?"
"Es nevaru," atbildēja profesors. "Es esmu aizmiedzis acis."
"Tad veriet tās vaļā!" neiecietīgi atcirta Zarēns.
"Es nevaru," viņš nogurušā balsī atkārtoja. "Tā kā mana galva ir nostiprināta šādā leņķī, tad acis atrodas pretī saulei. Ja es tajā pārāk ilgi skatīšos, es kļūšu akls." Viņš bēdīgs nošņaukājās. "Un kāds gan labums no Gaismas profesora, kas nevar redzēt? Beigsies ar to, ka es ubagošu Lejaspilsētas ielās."
Zarēns, juzdamies vainīgs, novērsās. "Piedodiet," viņš teica. "Es…"
"Ak, manu mīļo zēn," teica profesors, "tev vismazāk no visiem, kas dzīvo zem Debesīm, nāktos atvainoties. Tu paliki man blakus Krēslas mežā; tu pašlaik esi man blakus. Es esmu un vienmēr būšu tev pateicīgs." Viņš uz brīdi apklusa. "Tam tur Skrīdam gan es gribētu ādu novilkt. Viņš solīja, ka ies lēnāk."
Zarēns palocīja galvu, bet neko neteica. Iespējams, ka pavadonis bija sācis iet lēnāk. Viņš kopā ar profesoru gāja uz priekšu tik mokoši lēni, ka to bija grūti uzzināt..
Ceļojums sāka pieņemt murga nebeidzamās aprises. Katrs jards bija kā jūdze, katra sekunde šķita velkamies stundu.
"Augstās Debesis!" profesors novaidējās. "Cik tālu vēl jāiet? Nedomāju, ka es vēl daudz ilgāk varēšu izturēt."
Jums viss būs kārtībā," Zarēns viņam apgalvoja, pamezdams skatu pār plecu, lai pārliecinātos, vai Smailiņš un Akmens Pilots viņiem vēl seko. "Tagad vairs nevar būt neko tālu." Viņš pagriezās un atkal paskatījās uz priekšu, - un viņam šausmās aizrāvās elpa.
"Kas noticis?" jautāja profesors, atdarīdams acis. "Skrīds," iesaucās Zarēns,
ar vienu roku noākēdams savu tālskati un izmisīgi pētot apvārsni. "Viņa tur nav!"
Gaismas profesors piemiedza acis, lūkodamies tālumā. "Viņš mūs brīdināja, ka tā var notikt," viņš teica. "Es zinu, bet…" "Nomierinies," sacīja profesors. "Es esmu vecs un jūtu sāpes. Man ir atļauts zaudēt cerības. Bet ne tev, Zarēn. Tev vēl visa nākotne ir priekšā."
Zarēns drūmi raudzījās uz priekšu. "Dubļi," viņš nomurmināja, "tas ir vienīgais, ko es sev redzu priekšā. Ak, profesor. Ja vien es būtu klausījis tēvu, nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis. Bet nē. Es nedarīju, kā man lika. Es biju ietiepīgs un stulbs, un man taču vajadzēja uzlavīties uz Vētras dzinēja klāja! Tā visa ir mana vaina."
"Zarēn, manu zēn," maigi ierunājās profesors. "Kas darīts, darīts. Es netaisos dalīt vainu pa daļām. Šobrīd svarīgi ir tas, kā tu tiec galā ar savas rīcības sekām. Ja tu… ĀĀĀAAp viņš iekliedzās, jo tajā mirklī bez jebkādas brīdinājuma zīmes starp viņiem abiem izvirda karstu gāzu izmetis.
"Profesor!" iesaucās Zarēns, atsviests nost no vina.
Viņš ar šausmām skatījās augšup uz verdošo dubļu resno stabu, kas uzšāvās gaisā kā liela, balta koka stumbrs. Tas cēlās augstāk un augstāk, skaļi rūkdams, tad atliecās pats sev virsū un nogāzās atpakaļ zemē kā biezu, lipīgu pilienu šalts.
"Profesor!" Zarēns vēlreiz iesaucās. "Kur jūs esat?"
"Es esmu te," no dubļu staba otras puses atskanēja trīsoša balss. "Esmu iestidzis."
"Turieties," atsaucās Zarēns. "Es eju jums palīgā."
No atveres, izplūstot dubļiem, augšup cēlās indīgu tvaiku mākoņi, kas apņēma Zarēnu. Klepodams un spļaudīdamies viņš, acīm asarojot, streipuļoja uz priekšu. Vēdīja karstums. Dubļi šļācās. Zarēns pacēla sejai priekšā saliektu elkoni, bet nekas nevarēja pasargāt no smakas, kas traucēja elpot.
"Es nevaru… jūs… atrast…" viņš izdvesa.
"Te," atbildēja profesora vārgā balss. Izklausījās tuvu. Zarēns apstājās, izberzēja acis un cieši ieskatījās biezajā miglā. Un tur, pat ne trīs soļus tālāk, bija profesors un skatījās uz viņu.
"Stāt!" viņš iekliedzās. "Ne soli tālāk."
Kādu brīdi Zarēns neapjēdza, ko īsti viņš redz. Bija skaidrs, ka profesors nebija nokritis uz muguras, jo, kaut gan viņa galva atradās zemes līmenī, viņš skatījās uz priekšu, nevis augšā debesīs. Un tad viņš saprata. Gaismas profesors bija iekritis bedrē ar plūstošiem dubļiem. Tie viņam sniedzās jau līdz padusēm.
Zarēns atraisīja savu ap kaklu apsieto lakatu un aizsēja to priekšā mutei un degunam kā pagaidu masku. Tad viņš novilka savu debesu pirāta mēteli, nometās grimstošo dubļu malā ceļos un, cieši satvēris rokās mēteļa apkakli un plecus, pasvieda tā otru galu profesora virzienā.
"Ķerieties klāt," viņš elsa. "Es jūs izvilkšu ārā."
Profesors to satvēra. Zarēns sasprindzināja kājas, atliecās atpakaļ - un vilka, kā vēl nekad nebija vilcis. "Vēl! Vēl! Vēl!" viņš izmisīgi stenēja.
Lēnām, lēnām profesors sāka pacelties laukā no zemes. Vispirms parādījās krūtis, tad vēders…
"Ak, mans kakls," profesors šņukstēja. "Mans nabaga, nabaga kakls." "Nu jau gandrīz," Zarēns noelsās. "Vēl tikai…" Šļākt… POP!
Staignie dubļi bija palaiduši vaļā profesora kājas. Viņš gulēja uz vēdera, ar seju uz leju.
"Profesor," uzstājīgi teica Zarēns, apveldams viņu uz muguras un noslaucīdams stiegros dubļus viņam no sejas. "Profesor, vai jūs mani dzirdat?"
Profesora plānās, sasprēgājušās lūpas pavērās. "Jā," viņš vārgi noķērkstēja. "Es tevi dzirdu… Tu man izglābi dzīvību."
"Nē, vēl neesmu izglābis," teica Zarēns. "Bet es to izdarīšu. Rāpieties man mugurā."
"Ak, Zarēn," profesors iebilda. "Es nevarēšu… Tu nevarēsi…"
"Mēs to nezināsim, iekams nebūsim mēģinājuši," teica Zarēns. Viņš uzvilka mēteli, pagriezās un pieliecās. "Ap- lieciet rokas man ap kaklu," viņš deva rīkojumu. "Tā."
Tad, aiz piepūles iekunkstēdamies, viņš izslējās, no apakšas ar rokām aptvēra profesora kaulainās kājas un devās uz priekšu. Viņš smagi gāja projām no plūstošajiem dubļiem. Projām no izmešu bedres ar tās indīgo miglu un verdošo dubļu strūklu. Tālāk un tālāk pa izbalējušo un purvaino apkārtni. Temperatūra pazeminājās. Gaiss noskaidrojās.
"Vēl nav ne miņas no Skrīda," pēc kāda brīža nomurmināja profesors. "Lai nu kurš, bet viņš gan ir blēdīgs tips. Paņem mūsu naudu un tad pamet likteņa varā! Varbūt viņš pašlaik sēž tajā vrakā, kājas pūtinādams."
Zarēns pacēla galvu un pārlūkoja Dumbrāju. Beidzot izskatījās, ka kuģa vraks ir tuvāk.
"Palaist debesīs tādu nekrietnu neģēli," Zarēns lādējās un nospļāvās zemē. "Ar Skrīda palīdzību vai bez tās Smailiņš, Akmens Pilots, jūs un es izturēsim šo smago pārbaudījumu. Kā komandas kapteinis es dodu savu goda vārdu."