Skrīds nebija savās debesu kuģa vraka mājās. Tiklīdz viņš bija pārliecināts, ka neviens nepamanīs, viņš bija aizlavījies aiz liela akmens, kur viņu nevarēja redzēt, un novārtījies dubļos, līdz viņu no galvas līdz kājām klāja izbalējusī zampa.
"Likšu sev pazust," viņš teica un palaida piesmakušu smieklu.
Tad, apmierināts, ka lieliski nomaskējies, Skrīds pieslējās kājās un, cik ātri vien varēdams, līkumoja atpakaļ pār Dumbrāju, turēdamies blakus takai, pa kuru gāja debesu pirāti. Lai gan viņš tos varēja redzēt, tie viņu neredzēja.
"Turieties uz takas, jūs, stulbeņi," viņš nošņāca, paiedams garām Zarēnam un vecajam. "Mēs taču negribam, ka jūs aprij Dumbrājs. Vismaz pagaidām vēl ne."
Un viņš lēkšoja tālāk. Garām savādajai figūrai smagajās drēbēs; garām ozolu elfam - elfs tagad bija četrrāpus - un tālāk uz beigtā pinkulāča pusi. Tuvodamies viņš redzēja, ka šajā vietā nav ieradies pirmais. Baltie kraukļi ar knābjiem un nagiem jau plosīja līķi.
"Pazūdiet, izbalējušie velni!" Skrīds ierēcās, drāzdamies uz to pusi un sparīgi vicinādams rokas.
Baltie kraukļi, nikni ķērkdami, palēca atpakaļ uz savām atsperīgajām kājām, bet projām nelidoja. Lai gan lielu daļu no ķermeņa maitasputni jau bija aprijuši, pēdas - lielas, spalvainas un kā asmens asiem nagiem - vēl bija neskartas. Kad viņš pielieca galvu, saule atmirdzēja neskaitāmos sīkos kristālos, kas bija ieķērusies spalvās starp pirkstiem.
"Kāds brī-īīīnišķīgs lau-au-ūūūpījums," Skrīds nosmīnēja.
Viņš izvilka aiz jostas aizbāzto nazi un ar ķirurga mierīgo precizitāti nogrieza pirkstus un iebāza tos savā ādas somā. Baltie kraukļi trakā nemierā spalgi kliedza un ķērca.
"Še," viņš tiem teica. "Tagad viss ir jūsu." Ar šiem vārdiem viņš uzmeta somu plecā un atkal aizlēkšoja. "Viens gar zemi," viņš nosmējās. "Četri vēl palikuši."
Smailiņš bija pirmais, pie kura viņš nonāca. Ozolu elfs vēl aizvien bija četrrāpus - vienīgi vairs nespēja parāpot. Viņš elpoja strauji un sēcoši. Rokas iespiedis sānos, Skrīds apstājās, skatīdamies lejup uz nožēlojamo radījumu. Nākamajā brīdī viņš ar roku aptvēra ozolu elfu ap pleciem un parāva atpakaļ. Uz mirkli nozalgoja Skrīda nazis. Ozolu elfs iegārdzās, ķēra sev pie rīkles - un sabruka.
"Nudien, izdarīju viņam pakalpojumu," Skrīds nomurmināja pie sevis un sāka darboties gar kāju pirkstiem, "tā izbeidzot viņa ciešanas." Viņš piecēlās un palūkojās uz priekšu, kur figūra ar kapuci mokoši vēl cīnījās tālāk.
"Esi gatavs vai neesi," viņš nomurmināja. "Te es nāku!"
Nogurdinošais ceļojums Zarēnam lika sevi manīt. Lai gan Gaismas profesors bija tikai mazliet vairāk nekā ar ādu apņemti kauli, šķita, ka viņa svars pieaug, kamēr Zarēns viņu bez apstājas stiepa pār šļakstošo, sastāvējušos dubļu lauku.
"Gandrīz esam klāt," profesors teica. "Vēl tikai dažus soļus."
Pēkšņi Zarēns juta, ka ieiet ēnā. Gaiss uzreiz kļuva vēsāks. Viņš paskatījās augšup. Augstu pār viņu slējās lielā kuģa vraks.
"Paldies Debesīm!" viņš izdvesa.
"Paldies tev" teica profesors.
Zarēns palaida vaļā profesora kājas un uzmanīgi nolaida viņu no muguras. "Āāā!" viņš nopūtās, un rokas it kā pašas pacēlās uz augšu. "Es jūtos tā, it kā varētu lidot!"
Profesors līdzjūtīgi nokrekšķējās. "Vai es tiešām biju tāda nasta?"
"Pirms kāda brīža man likās, ka es to nepaveikšu," Zarēns atzinās. "Bet tagad mēs esam te." Viņš palūkojās apkārt. "Skrīd!" viņš sauca.
"Skrīd… Skrīd… Skrīd…" vārds neatbildēts atbalsojās tālumā.
Zarēns papurināja galvu. "Kur viņš ir? Kādu spēli viņš spēlē?"
Profesors nosprauslājās. "No tā nelieša visu ko var sagaidīt," viņš teica.
Pēkšņā satraukumā Zarēns satrūkās. Smailiņš un Akmens Pilots! Viņš bija tik ļoti aizrāvies ar profesora glābšanu, ka bija pilnīgi aizmirsis par pārējiem komandas locekļiem.
Viņš uzdrāzās augšā pa sasvērušos kuģa korpusu, aizlēca pie masta un sāka rāpties uz augšu. Lai gan kuģis baltajos dubļos gulēja bīstamā leņķī, novērošanas grozs tomēr bija daudzkārt augstāk par jebkuru citu punktu Dumbrā jā. Viņš atskatījās turp, no kurienes viņi bija nākuši.
Tālumā viņš kaut ko samanīja. Brūns uz balta. Nekustīgs. Šausmīgās priekšnojautās drebēdams, Zarēns atāķēja tālskati no mēteļa priekšas un pielika to pie acs.
"Smailiņš," viņš izdvesa, kad drausmīgais skats parādījās fokusā.
"Kas noticis?" viņš dzirdēja profesoru saucam no apakšas.
"Tas ir… tas ir Smailiņš," viņš atsaucās. "Viņš ir miris. Noslepkavots."
"Un Akmens Pilots?" profesors vaicāja.
Zarēns grieza tālskati uz pretējo pusi, pētot balti mirdzošo līdzenumu, vai nebūs kāda zīme. "Es… es mēģinu viņu atrast," viņš izgrūda. Pēkšņi tumša, izplūdusi aprise, iznirstot no izbalējuša akmens aizsega, parādījās tālskata centrā. Mēģinot noregulēt asumu, viņa sasvīdušās rokas nevaldāmi drebēja. "Jā!" viņš iekliedzās. "Tas ir viņš. Un viņš ir gluži tuvu."
"Dzīvs?"
Zarēns palocīja galvu. "Gandrīz," viņš teica. "Bet labo kāju viņš nejauki velk. Viņš tik tikko var paiet. Es…" Viņam aizrāvās elpa. "Kas tas tāds bija?"
Kādu gabalu aiz Akmens Pilota viņš bija manījis kustību. Balts uz balta, bet tik un tā redzams, it kā Dumbrājam pašam būtu izaudzis ķermenis un galva. Kāds vai kaut kas tuvojās Akmens Pilotam.
"Kas tas ir?" Zarēns drebēja. "Vai dubļu dēmons? Dum- brāja nezvērs? Šaušalīgais kampējlempis?"
Zarēns noregulēja tālskati. Radījums kļuva skaidri redzams - izstīdzējušas rokas un kājas, līka mugura, galvaskausam līdzīga galva ar nostieptu ādu, kas bija savilkusies ap muti un uzacīm. Zarēns niknumā nodrebinājās. Tas nebija nekāds dubļu dēmons vai Dumbrāja nezvērs.
"Skrīds," viņš nošņāca. "Es būtu varējis nojaust."
Akmens Pilots apstājās. Pagriezās. Un Zarēns saklausīja apslāpētu sāpju kliedzienu, kad Akmens Pilots pastreipuļoja atpakaļ. Žilbinoša gaismas strēle nozibēja Zarēnam gar acīm.
"Un viņam ir nazis!"
Zarēns sabīdīja ciet tālskati, norāpās lejā pa mastu, pāri korpusam un aizskrēja atpakaļ Dumbrājā.
"Uz kurieni tu?" uzsauca profesors.
"Palīgā Akmens Pilotam," viņš atsaucās. "Kamēr nav par vēlu."
Sviedriem līstot un visam augumam sāpot, Zarēns klupdams steidzās, cik ātri vien varēja. Skrīds un Akmens Pilots vārtījās dubļos. Viņš tuvojās. Atmirdzēja nazis. Tuvāk un tuvāk. Te Akmens Pilots ņēma virsroku, te Skrīds bija virspusē. Ja vien viņš varētu… Te uzreiz Akmens Pilota galva, mežonīga trieciena ķerta, atgāzās atpakaļ. Atkal nozibēja nazis.
"SKRĪD!" Zarēns iekliedzās.
Kaulainais, baltais stāvs acumirklī atlēca nost no upura un pavērsās pret jaunekli kā stūrī iedzīts dzīvnieks. Viņa dzeltenie zobi zalgoja. "Tā, tā," viņš noķērcās, izvilkdams aiz jostas aizbāztu garu, briesmīga paskata sirpi. "Aiztaupīji man apgrūtinājumu iet pie tevis, ko? Ļoti uzmanīgi pret mani." Viņš vēzēja sirpi savā kaulainajā rokā uz augšu un uz leju. Asmens asā mala atmirgoja visā garumā.
Zarēns nobālēja. Viņam bija tik maz pieredzes tiešā ieroču cīņā.
"Nāc nu, Kapteini Zarēn," Skrīds izsmējīgi teica un pamāja ar brīvo roku. "Paskatīsimies, no kādas vielas tu esi." Viņš nāca tuvāk kā tāds dubļu krabis. "Vai varbūt tu labāk gribētu pagriezties un laisties lapās - es tev dotu priekšroku startā," viņš piebilda un drūmi nosmējās.