Zarēns izrāva zobenu un izaicinoši raudzījās Skrīda asinīm pieplūdušajās acīs.
"F.s palikšu un cīnīšos ar tevi, Skrīd," viņš paziņoja, cerēdams, ka ļaundaris nepamanīs, kā dreb viņa balss, kā trīc viņa roka. "Vēl vairāk," viņš pašapzinīgi turpināja, "es tevi pieveikšu."
Skrīds skatījās uz viņu, bet neatbildēja. Viņš pieliecās zemāk un sāka šūpoties no vienas puses uz otru. Uz priekšu un atpakaļ zibsnīja sirpis, ko viņš mētāja no vienas rokas otrā. Un visu laiku Skrīds nenovērsa savu nemirkšķinošo skatienu no Zarēna acīm. Tad viņš lēca.
"Āāā!" iekliedzās Zarēns un palēca atpakaļ. Liektais asmens nošņāca gaisā zemu un nāvējoši. Ja viņš uzreiz nebūtu izkustējies no vietas, tad sirpis būtu pamatīgi uzšķērdis viņam vēderu.
Viņš spēlējas ar mani, - Zarēns pie sevis teica. - Dzen mani atpakaļ uz staignajiem dubļiem. Cīnies pretī! Cīnies pretī - vai mirsti!
Viņš saspringa. Pēkšņi sirpis brāzās lejup uz viņa pusi - ātri, zemu un ar ļaunu mirdzumu -, Zarēns aizturēja elpu, cieši satvēra zobenu un pacēla to pretī asmens vēzienam.
"Ūuh!" viņš noņurdēja, kad niknais cirtiens nodrebināja viņa roku un satricināja visu augumu.
"Nu, nu, kaptein," Skrīds, šūpodamies un vicinādams sirpi sev priekšā, glūnīgi skatījās. "Vai tik vien tu vari?"
Pēkšņi gaisā sāka virpuļot liektā sirpja briesmīgā deja. Tas griezās, tas krita, tas zibēja un metās lejup. Ar drebošu sirdi Zarēns cēla savu zobenu pretī. Tas atkal atsitās pret sirpi. Un vēl, un vēl…
Es tevi pieveikšu! - Zarēna galvā kliedza kāda iekšēja balss. - Par Smailiņu. Par Akmens Pilotu… Par sevi.
Skrīds pēkšņi šāvās pa kreisi un izklupa uz priekšu. Zarēns bija ātrāks. Viņš palēca sāņus, kur nebija apdraudēts, bez pūlēm atsita sirpi un dūra ar zobenu, tēmēdams Skrīda kārnajā kaklā.
"Tā!" viņš ierēcās, streipuļodams uz priekšu. "Tu…"
Viņam paslīdēja kāja uz nepamanāmas bedres malas. "Aaaaaiii!" viņš iekliedzās, sašķiebjoties potītei.
Zarēns smagi nogāzās uz dubļainās zemes, zobens izslīdēja no rokas un nokrita mīkstajos dubļos - par tālu, lai to aizsniegtu. Skrīds vienā mirklī bija viņam klāt. Viņš ar kāju piespieda Zarēna bruņucimdā tērpto roku un kutināja viņam pazodi ar nežēlīgā asmens galu.
"Biji iedomājies, ka tev ir kādas izredzes pret Skrīdu Pirkstgriezi, ko, Kapteini Zarēn?" Skrīds jautāja, seju nicinoši saviebis.
Viņš pacēla sirpi augstu virs galvas. Pret debesīm tas iezīmējās kā melns mēness. Asmens iezalgojās.
"SKRĪDIJ TOLLINIKS!" Pāri Dumbrājam atbalsojās profesora smalkā, spalgā balss. "Ko tas radījums tev nodarījis?"
Skrīds sastinga un pagrieza galvu. "Ko tas…?" viņš nomurmināja.
Ne mirkli nedomādams, Zarēns ar rāvienu atbrīvoja pie zemes piespiesto roku, pavēlās sāņus, satvēra zobenu un ar visu spēku caurdūra Skrida kaulainās krūtis pašā vidū. Biezas, sarkanas asinis plūda lejup pa zobenu. Tās sastapās ar Zarēna bruņucimdu un pārvērtās tīrā, dzirkstošā ūdenī, kas notecēja viņam pa roku.
Sirpis nokrita zemē ar klusu plakš. Skrīds paskatījās uz leju. Likās, ka viņš ir gluži vai pārsteigts, redzot zobenu, kas rēgojās viņam no krūtīm. Viņa apmulsušais skatiens sastapās ar Zarēna acīm.
Zarēnam aizrāvās elpa. Skrīda sejas izteiksme mainījās acu priekšā. Pazuda ļauni glūnošais izskats; pazuda ņirdzīgais smaids un mežonīgais acu skats. Zarēns vēroja, kā no barbariska, asinskāra maniaka, kas vēl tikai pirms brīža bija apņēmības pilns saraustīt viņu gabalos, Skrīds pārvērtās par pilnīgi citu - rāmu, domīgu, pat cēlu. Viņa acīs dzirkstīja tāls mirdzums, un mutes kaktiņos rotājās
smaids. Lūpas pavērās, un starp tām izlauzās viens vienīgs vārds:
"Sanktafraksa."
Nākamajā mirkli viņš miris nokrita zemē.
Zarēns nedroši piecēlās kājās. Viņš skatījās uz nekustīgo ķermeni. "Ks esmu kādu nogalinājis," viņš nomurmināja, ar drebošiem pirkstu galiem aizspiezdams Skrīdam acis. Tagad Skrīds izskatījās miera pārņēmis un, tāpat kā dzīves pēdējos brīžos, savādi majestātisks. Zarēnam kaklā sakāpa kamols. Kas gan tāds bija noticis, lai pārvērstu viņu tik pretīgā radījumā? Acis apstājās pie somas, kas bija pārmesta mirušajam pavadonim pār plecu. Vai viņam piederošās lietas varētu uzvedināt uz atbildi? Zarēns paliecās uz priekšu, atraisīja saites un ielūkojās iekšā.
"Ūūūūāāā!" Viņš norīstījās. Acīs sariesās asaras, bet skats ar kāju pirkstiem nepazuda. Viņš aizsvieda projām somu, noliecās un dziļi elpoja. "Kāpēc?" viņš beidzot izdvesa un ar šausmām skatījās uz Skrīdu. "Kas par briesmoni tu esi?"
Bet Skrīds neko nevarēja atbildēt. Zarēns izslējās taisni. Kad viņš pagriezās, baltie kraukļi jau sāka pulcēties. Tikai tad viņš paskatījās uz bruņucimdu.
DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA
SKRĪDA LAUPĪJUMS
Ar zobenu cirzdams ceļu cauri augošajam maitēdāju putnu baram, Zarēns steidzās uz Akmens Pilota ķermeņa pusi. Kapucē iestrādātie stikla lodziņi acīm no iekšpuses bija aizsvīduši. Vai tas nozīmēja, ka Akmens Pilots vēl elpo? Vai viņš pēc mežonīgā trieciena, ko bija saņēmis no Skrīda, vēl varētu būt dzīvs?
"Ja vien es to visu varētu novilkt," Zarēns murmināja, velti raustīdams aizdares sprādzes, kas noturēja vietā kapuci un cimdus. Viņš nometās ceļos un piespieda ausi pie smagā mēteļa, cenzdamies saklausīt sirdspukstus. Plats smaids atplauka viņa sejā, jo tur tā bija - vārga, bet ritmiska - Akmens Pilota pukstošā sirds.
"Tā, tagad neuztraucies." Zarēns teica, pielēkdams kājās. "Es drīz tevi nogādāšu pie kuģa vraka. Tur ir vēsi." Viņš aptvēra Akmens Pilotu zem padusēm. "Ar tevi viss būs… tīūū…" Zarēns nostenējās, paceldams viņa plecus no zemes, "…kārtībā!"
Ar katru nogurdinošo soli Zarēna augums brēca pēc atpūtas, tomēr viņš pat ne uz mirkli nepalēnināja gaitu. Ja Akmens Pilots nomirtu, tad Zarēns būtu zaudējis visu savu komandu, un tas bija kaut kas tāds, kam viņš neļautu notikt.
"Gandrīz esam klāt," viņš bez elpas nomurmināja. "Nu vairs nav ilgi."
Akmens Pilots ne izdvesa kādu skaņu, ne arī kustējās, bet Zarēns zināja, ka viņa sirds noteikti pukst, jo baltie kraukļi lika viņus mierā. Mirklī, kad sirds apstātos, tie uzbruktu tūlīt pat.
Beidzot viņu atkal apņēma kuģa vraka mestā garā ēna. Zarēns pacēla acis pret nežēlīgajām, baltajām debesīm un klusībā pateicās.
"Profesor!" viņš sauca, skatīdamies apkārt. "Profesor?"
"Te iekšā," no kuģa vraka iekšpuses atskanēja nogurusi balss. Zarēns pagriezās. No viņa pa kreisi korpusā bija liels caurums. "Te iekšā," profesors teica vēlreiz, balsij skanot tikai mazliet skaļāk par čukstu.
Kad Zarēns ievilka Akmens Pilotu pa izlauzto ieeju, viņu pārsteidza briesmīgā trūdu smaka. Viņš noguldīja Akmens Pilotu pie tālākās sienas un atrada profesoru atstutējušos pret nokritušu siju pretējā pusē. Pie muguras piestiprinātais zars vēl joprojām turēja viņa kaklu taisnu. Viņš bija dzīvs, tomēr pat tumsā bija skaidrs, ka profesoram neklājas labi.
"Viņš to nogalināja," profesors vaidēja. "Viņš to noslepkavoja."
"Nē," teica Zarēns. "Viņš ir ievainots, iespējams, nopietni, tomēr viņš vēl ir dzīvs."