Profesors vārgi nopūtās. "Tikai ne Akmens Pilotu," viņš nosēcās un pamāja apkārt ar roku. "Šis kuģis," viņš teica. "Es atradu plāksnīti ar nosaukumu. Tas ir Vēja šķēlējs. Tā kapteinis bija Skrīdijs Tollinikss. Skrīdijs Tollinikss!" viņš gaudās. "Lielisks un varonīgs bruņinieks." Viņa acis naidā liesmoja. "Tas ir, līdz viņš nonāca tā riebīgā pavadoņa rokās," viņš piebilda, un viņam uznāca klepus lēkme.
Zarēns cieši uzlūkoja profesoru. Protams! Kad profesors pirmīt bija iesaucies, Skrīds bija pazinis pats savu vārdu. Tāpēc viņš bija sastindzis… Un Zarēns bija nogalinājis viņu. Viņam nebija dūšas pateikt profesoram, ka Skrīdijs Tollinikss un viņu pavadonis bija viens un tas pats.
Viņš nometās zemē blakus profesoram. "Mēģiniet pagulēt," viņš ieteica.
"Nē, nē," profesors satraucās. "Drīz vien būs pietiekami daudz laika miegam. Mums šis tas ir jāizprot, jāizskaidro, šis tas jāapspriež…" Uz brīdi viņa acis apdzisa. Kad tās atkal noskaidrojās, tās izskatījās apjukušas, nobijušās. "Zarēn, manu zēn," viņš elšot klusi teica. "Tev mani jāuzklausa. Un kārtīgi jāuzklausa. Man tev jāpastāsta par vēt- rasfraksu."
"Bet…" Zarēns iesāka.
"Galu galā, tāpēc es esmu šeit," profesors turpināja. "Tāpēc tavs tēvs uzstāja, lai es ceļoju ar jums visiem kopā. Jo es zinu visu, ko vien var zināt par svētajiem kristāliem. Par to vērtību. To īpašībām. To spēku." Viņš uz brīdi apklusa. "Tā kā vētrasfrakss ir pārāk smags, lai to pārvietotu, kad tas atrodas tumsā, un pārāk nenoturīgs tiešā saules gaismā, mums jā… tev jāuztur pastāvīga, bet nespodra gaisma, kas to pavadīs, līdz tas būs sasniedzis savu vietu Sanktafraksas lidojošās klints sirdī. Un, kad tas būs noticis…"
"liet kāda tam visam jēga?" Zarēns izgrūda. "Mums nav vētrasfraksa. Mēs nespējām to iegūt Krēslas mežā. Vai jūs esat aizmirsis, profesor? Mums tas neizdevās."
"Zarēn, ciet klusu!" profesors uzstāja. Viņš pacēla roku un norādīja uz korpusa tālāko galu. "Lūk, tur," viņš nosēcās.
Zarēns pagriezās. Viņa acis pa šo laiku bija pieradušas pie tumsas, un, ieskatoties ēnā, viņš pamanīja lielu lādi, kas pa pusei bija iegrimusi dubļos. "K… kas tas ir?" viņš jautāja.
"Aizej un apskati," teica profesors.
Kad Zarēns gāja pa dubļaino grīdu uz lādes pusi, pūstošas miesas smaka pieņēmās spēkā. "Ūāā!" viņš noelsās un sāka rīstīties, ieraudzījis tūkstošiem sīku trofeju, kas bija pienaglotas pie koka sienām. "Bvūūrg!" viņš atkal sāka vemstīties, kad atklājās, ka milzīgā, nolaidenā kaudze stūrī nozīmē vēl neskaitāmus amputētus kāju pirkstus.
"Debesu dēļ, kāpēc?" viņš nomurmināja un atskatījās uz profesoru, gaidīdams kādu paskaidrojumu.
Profesors ar mājienu nepacietīgi mudināja viņu tālāk.
Zarēns apstājās pie stikla un dzelzskoka lādes un paskatījās lejup. Vāks bija aizvērts, bet ne aizslēgts. Viņš vilcinājās. Ja nu tā bija pilna ar vēl kādām ķermeņa daļām? Ja nu Skrīds bija aizrāvies arī ar acāboliem vai mēlēm?
"Ver vaļā!" viņš dzirdēja, ka profesors uzstāj.
Zarēns paliecās uz priekšu, dziļi ievilka elpu un pacēla vāku. No iekšpuses atmirdzēja sudrabota gaisma. Zarēns skatījās un aiz bijības drebēja, redzot lielo daudzumu spīdošo, dzirkstošo kristālu. "Vētrasfrakss!" viņš izdvesa.
"Un vairāk, nekā mūsu vajadzībām nepieciešams," teica Gaismas profesors.
"Bet kā?" jautāja Zarēns. "Es…" Viņš aprāvās. "Kāju pirksti!" viņš iesaucās.
"Tieši tā," sacīja profesors. "Kad nelaimīgie goblini, troļļi, alu gari vai kādi citi devās no Dziļā meža uz Lejas- pilsētu, ceļš viņus veda cauri Krēslas mežam. Tur vētras- fraksa daļiņas sakrājās tiem zem kāju pirkstu nagiem, saproti? Tad, kad tie sasniedza Dumbrāju, tie sastapa Skrīdu - visnekrietnāko no būtnēm -, kas tiem nozaga
naudu, pārgrieza rīkli un paņēma to kāju pirkstus." Viņš noguris nopūtās. "Tomēr - kāpēc?" viņš novaidējās. "Tāds ir jautājums. Kāds labums tādam deģenerātam varētu būt no tik brīnišķīgas vielas?"
Sēpijas bruņinieka vārdi atausa Zarēna atmiņā. Meklējumi vienmēr ir meklējumi. Un viņš šausmās nodrebinājās, apjēgdams, kas droši vien ir noticis.
Lai gan Skrīdija Tolliniksa kuģis bija avarējis, viņš nebija spējis mest saviem meklējumiem mieru. Galu galā, tāpat kā Garlinijs Gernikss un Petronijs Metrakss pirms un Kvintinijs Verdžiniks pēc viņa, viņš droši vien bija apņēmies mūžu veltīt vētrasfraksa atrašanai un zvērējis neatgriezties Sanktafraksā, līdz nebūs vai - ja nebūs paveicis šo svēto meklējumu.
Nespēdams atgriezties Sanktafraksā tukšām rokām, Skrīdijs Tollinikss bija uzcītīgi tiecies sasniegt mērķi, lai tas prasītu ko prasīdams. Cēlais Bruņinieku akadēmiķis, ko Zarēns uz mirkli bija ieraudzījis nāves brīdī, droši vien bija zaudējis prātu, vēloties pildīt solījumus, kurus viņš bija devis inaugurācijas ceremonijā, — lai cik vētrasfraksa viņš savāca, nekad nevarēja būt pietiekami daudz.
"Un es negribētu minēt, cik daudzi gājuši bojā, lai apmierinātu negantā radījuma derdzīgo kaisli," profesors teica.
Zarēns raudzījās lejup uz mirguļojošajiem kristāliem. Par katru no tiem, kā viņš tagad zināja, bija samaksāts ar asinīm. Gandrīz nevaldāmi drebēdams, viņš pasniedzās uz priekšu, satvēra vāku un aizcirta to.
"Tas nav godīgi!" viņš ārdījās. "Es biju sapņojis atgriezties - guvis panākumus un uzvaru - ar pietiekami daudz vētrasfraksa, lai stabilizētu Sanktafraksas lidojošo pilsētu uz tūkstoš gadiem."
"Bet tu vēl joprojām to vari," profesors nosēcās.
Zarēns nikni pagriezās pret viņu. "Ne jau tā!" viņš kliedza. Viņam aiz muguras miegaini iemurminājās Akmens Pilots. "Es gribēju atklāt vēl nebijušu vētrasfraksu, tīru vētrasfrakšu," viņš turpināja. "Tikko no Lielās vētras nākušu. Krēslas mežā. Nevis šo… šo nelāgo slēpto dārgumu krātuvi, kas sakasīta no mirušo kāju pirkstiem."
"Ak, Zarēn," profesors novaidējās. "Zarēn, manu zēn…" Viņš atkal sāka klepot, tā bija zema, griezīga skaņa, kas gārdza dziļi viņa rīklē. "Mērķi un līdzekli," viņš nosēcās. "Mērķi un…" Mokošais klepus atsākās, vēl sirdi plosošāks nekā iepriekš.
"Profesor!" Zarēns skrēja uz viņa pusi. Profesora seja bija ieguvusi bāli dzeltenpelēku nokrāsu. Acis bija iekritušas, vaigi nošļukuši. Katrs elpas vilciens nāca ar mokām. Zarēns saņēma viņa roku. "Profesor, vai jums nekas nekait?"
Profesors cieši skatījās uz Zarēna roku ar bruņucimdu. Vārgi viņš novilka ar pirkstu pār metālu. Pie pirksta gala pielipa sēpijas pulveris. "Protams," viņš tikko dzirdami nočukstēja. "Frakspulveris…" Viņš uz brīdi apklusa.
"Jā," teica Zarēns, "kad Skrīda asinis tam pieskārās, tās pārvērtās par tīru ūdeni." Viņš noliecās, līdz viņa auss gandrīz piespiedās pie profesora trīcošajām lūpām. Siltā elpa, kas dvesa viņam sejā, oda pēc trūdiem.
"Noslēpums…" profesors nočukstēja. "Es zinu, kā pagatavot frakspulveri. Droši." Viņš kampa gaisu un pielika rokas pie rīkles. "Krēslas mežs mums to visu laiku stāstīja."
"Turpiniet," teica Zarēns, norīdams asaras. "Tam vēl ir laiks, profesor."
Profesora lūpās parādījās smaids. "Laiks!" viņš izdvesa. "Laiks…" Viņš izvalbīja acis. "Vētrasfrakss sadalās meža krēslā. Krēslā, Zarēn! Ne tumsā, ne gaismā - bet krēslā. Gadsimtu gaitā tas sairst zem krēslas spiediena. Sairst,
Zarēn, simtiem un simtiem gadu laikā, pārvēršoties par pulveri. Frakspulveri. Par frakspulveri, kas klāj to nabaga pazudušo bruņinieku bruņas, kas klāj to cimdu, kas tev rokā."