Zarēns palūkojās uz bruņucimdu ar plāno sēpijas pulvera kārtu. "Bet noslēpums?" viņš nočukstēja. "Es nesaprotu."
Profesors nopūtās un saņēma pēdējos spēkus.
"Vai tad tu nesaproti, Zarēn? To, kas Krēslas mežam prasa simtiem gadu, lai to paveiktu dabiskā ceļā, mēs varam izdarīt ar vienu triecienu. Bet šis trieciens var notikt vienīgi tad, tam jānotiek vienīgi tad, kad iestājas…"
"Krēsla!" izdvesa Zarēns.
Profesors gari, žēlabaini nopūtās. "Pasaki… Tumsas profesoram," viņš nočukstēja. "Tu vari… uzticēties… viņam…"
Viņš apklusa. Siltā elpa rimās. Zarēns iztaisnojās un paraudzījās lejup vecajā, gudrajā sejā.
Gaismas profesors bija miris. Ārpusē jau skaļi klaigāja baltie kraukļi. Zarēns dzirdēja, kā tie grabinās virs galvas, kā skrāpē koku; viņš redzēja, kā drošākie no tiem pabāž galvu pa caurumu korpusa sānā un skatās apkārt apaļajām maitēdāju ačtelēm.
"Pazūdiet!" viņš uzkliedza.
Putni atkāpās, bet tikai uz brīdi un ne pārāk tālu. Zarēns zināja, ka viņam nāksies tūlīt pat apglabāt profesora ķermeni. Kad viņš izvilka to ārā, ap viņu, nikni klaigājot, pulcējās baltie kraukļi.
"Jūs viņu nedabūsiet!" Zarēns kliedza pretī.
Saule tagad bija diezgan zemu, viņš sekoja savai garajai ēnai pa taku virzienā uz plūstošo dubļu apaļo laukumiņu. Tā malā viņš noguldīja profesoru. Baltie kraukļi neprātīgā satraukumā lidinājās apkārt, sizdami spārnus. Zarēns pūlējās izdomāt kādus vārdus, ar kuriem atzīmēt nopietno brīdi.
"Gaismas profesors," viņš nomurmināja. "Sanktafraksas godājamais akadēmiķis. Gudrs un cēls. Ši vieta nav piemērota jūsu pēdējai atdusai…" Viņš saminstinājās, tad dziļi ievilka elpu. "Dusiet mierā."
To pateicis, viņš pastūma ķermeni uz priekšu. Pēdas pazuda plūstošajos dubļos vispirms, tad sekoja kājas un rumpis. Baltie kraukļi, būdami kā traki aiz niknuma, metās lejup, nira, tomēr nespēja piekļūt mirušajam ķermenim. Dubļi apņēma profesora krūtis. Viņa rokas. Viņa pirkstu galus. Zarēnam pa seju tecēja asaras.
"Sveiki uz mūžu," viņš nočukstēja, nozūdot profesora galvai.
Kādu bridi vietu, kur bijis profesors, iezīmēja vienīgi augšējie zariņi no tās nūjas, ko Zarēns bija piestiprinājis viņam pie kakla. Tad arī tie nogrima un vairs nebija redzami. Uz virsmas pārplīsa gaisa burbulis. Tad klusums. Rāmums. Miers.
Zarēns nometās uz viena ceļa, izstiepa savu bruņucim- dā tērpto roku un, kā apliecinot cieņu, iemērca to silto plūstošo dubļu dīķī. Tiklīdz viņš to izdarīja, dīķis pēkšņi pārvērtās. Zarēnam aizrāvās elpa. Viņa acu priekšā biezie, baltie dubļi pārtapa par ūdeni, tik kristāldzidru kā burbuļojošajos strautos, kas līkumo caur Dziļo mežu. Tālu lejā viņš varēja redzēt profesora ķermeni, kas griezdamies grima dziļāk un dziļāk savā ūdens kapā.
Zarēns notupās un uzmanīgi nopētīja smago bruņucimdu. Sēpijas pulveris, tik smalks, ka kustējās kā šķidrums, vēl klājās uz nospodrinātā sudraba.
"Frakspulvēris," viņš godbijīgi nočukstēja, pieceldamies un paraudzīdamies apkārt.
Tālu, tālu viņš varēja saskatīt Sanktafraksas gaismas, kas mirgoja gaisā. Zem tās pletās netīrā Lejaspilsēta, ko klāja pretīgu, brūnu dūmu mākonis. Abu šo vietu iedzīvotāji gūtu labumu no tā, kas slēpās stikla un dzelzskoka lādē. Vētrasfrakss atjaunotu līdzsvaru lidojošajai klintij, savukārt frakspulveris attīrītu piesārņoto Malūdens upi.
Mērķi un līdzekļi, - profesors bija teicis. Zarēns nebija pārliecināts, vai dzīvības, kuras ar šiem kristāliem varētu izglābt Sanktafraksā un Lejaspilsētā, jebkad spētu attaisnot tik daudzu dzīvu būtņu noslepkavošanu, kā bija rīkojies Skrīds. Viņš tikai zināja: ja viņam neizdotos atgriezties ar vētrasfraksa lādi, tad tās visas būtu mirušas veltīgi.
"Man jāmēģina," viņš pie sevis teica. "Dzīvo dēļ. Mirušo dēļ."
Tieši tad viņš saklausīja nemierīgus vaidus, kas nāca no kuģa vraka iekšpuses. Tas bija Akmens Pilots. Viņš beidzot nāca pie samaņas.
DIVDESMITĀ NODAĻA
AKMENS PILOTS
Atgriežoties kuģa vrakā, Zarēns vispirms iededzināja laternu, ko Skrīds bija pakarinājis uz naglas blakus atverei. Silta, medaina blāzma piepildīja drūmo iekšpusi, un Zarēns redzēja, ka Akmens Pilots ir piecēlies sēdus.
"Paldies Debesīm, tu vēl esi dzīvs," viņš teica.
Akmens Pilots pamāja ar galvu. "Bet tik tikko vien," no smagā apģērba iekšpuses atskanēja bikla, apslāpēta balss. Sekoja klusuma brīdis. "Es nemaz nevaru sajust labo kāju." Zarēns, pārsteigumā klusējot, skatījās. "Man uzbruka mūsu tā saucamais pavadonis," Akmens Pilots turpināja. "Droši vien iesita tā, ka es zaudēju samaņu. Es nezinu, kā es te vispār nokļuvu."
"Es… es tevi atnesu šurp," Zarēns paskaidroja.
Akmens Pilots atkal palocīja galvu. "IJn Skrīds?"
"Skrīds ir beigts," teica Zarēns. "No mana zobena. Viņš… Es…" Viņš apjucis notupās Akmens Pilota priekšā. "Tu vari runāt," viņš teica.
"Jā, varu."
"Bet es nezināju… Saproti, piedod, bet es vienmēr biju domājis, ka tu esi mēms."
"F.s velti netērēju vārdus," Akmens Pilots teica. "Pasaule ir plaša un briesmu pilna. Šis apģērbs un mana klusēšana ir mani aizsargi." Viņš uz bridi apklusa. "Tavs tēvs to labi saprata."
"Mans tēvs?" Zarēns bija pārsteigts. "Viņš zināja, ka tu vari parunāt?"
"Viņš zināja visu," teica Akmens Pilots un, to pateicis, sāka locīties un staipīties, līdz izdabūja labo roku no piedurknes. Caur stikla lodziņiem Zarēns redzēja pārsteidzoši smalkos pirkstus, kas noņēmās gar iekšējām aizdares sprādzēm, kuras stiprināja kapuci pie pleciem. Cita pēc citas tās ar klikšķi atdarījās.
Zarēns bija kā apburts. Akmens Pilots ne vien bija atklājis, ka spēj runāt, bet tagad - pirmo reizi - viņš taisījās parādīt savu seju. Zarēns aizturēja elpu. No kādas briesmīgas kroplības vai likstas gan varētu ciest šis nabaga radījums, ka viņš bija tā nopūlējies, lai sevi noslēptu? Kādu briesmīgu mīklu glabāja šis neērtais apģērbs?
Kad kapuce bija pacelta, parādījās kakls, bāls un tievs. Zarēns iekodās apakšlūpā. Nākamajā mirklī biezi, rudi mati izlija pār seju. Akmens Pilots pacēla roku un atbīdīja tos sāņus.
Zarēnam aizrāvās elpa. "Tu esi… tu esi…" viņš vētraini iesaucās.
"Meitene," Akmens Pilote atbildēja. "Vai tu esi pārsteigts?"
"Protams, esmu!" teica Zarēns. "Man nebija ne jausmas. Man likās, ka tu būsi kaut kāds… briesmonis…"
Akmens Pilote uzmeta viņam drūmu skatienu un novērsās. "Iespējams, būtu labāk, ja es tāda būtu," viņa mierīgi teica. "Viskroplākais un visbriesmīgāk sarētotais Dziļā meža radījums nevar būt tik zudis un vientuļš kā es, kad nu esmu zaudējusi Mākoņu Vilku - un Vētras dzinēju. Tā bija vienīgā vieta, kur es jutos droša, un pat tur man bija vajadzīga tā tur." Viņa uzsita pa noņemto kapuci.
"Galvu augšā," Zarēns teica, cenzdamies, lai vārdi skanētu nomierinoši. "Mēs no šī te tiksim laukā."
"Nav jēgas," Akmens Pilote ieraudājās. "Mēs nomirsim šajā lielajā, plašajā laukā. Es zinu."
"Tā tu nedrīksti runāt," Zarēns bargi norāja. Tad, mēģinādams novērst ciešanu māktās meitenes uzmanību, viņš sacīja: "Pēc tā, ko mans tēvs reiz stāstīja, tu esot bijusi klāt, kad es piedzimu," viņš teica. "Uz debesu kuģa klāja, uz tā debesu kuģa, kura kapteinis bija bēdīgi slavenais…"
"Multinijs Gobtrakss," Akmens Pilote viņu pārtrauca. "Es to labi atceros," viņa teica asaru slāpētā balsī. "Mēs bijām virs Dziļā meža briesmīgas vētras vidū, kad Marisai, tavai mātei, sākās dzemdības." Viņa papurināja galvu. "Es nekad neesmu piedzīvojusi tādas augšupkāp- jošas plūsmas. Debesu kuģis tika uzrauts virs meža, iekams kāds paspēja izmest enkuru vai nostiprināt abor- dāžas kāšus."