"Tomēr tev izdevās debesu kuģi paglābt," teica Zarēns. "Es atceros, Mākoņu Vilks man stāstīja, kā tu samazināji stipro liesmu malkas degļos, atbrīvoji balasta atsvarus un pārrāpies pāri bortam, lai atskaldītu gabalus no paša lidakmens."
Akmens Pilote nodūra acis. "Es darīju to, ko vajadzēja darīt," viņa mierīgi noteica.
"Es priecājos, ka tu to darīji," sacīja Zarēns. "Galu galā, ja tu to nebūtu darījusi, tad manis šeit nebūtu."
Akmens Pilotei izdevās pasmaidīt. "Un kurš būtu mani paglābis no Skrida, ja tevis te nebūtu?" viņa iejautājās. "Teiksim, ka mēs esam nokārtojuši rēķinus, ja?"
"Jā," Zarēns nenoteikti piekrita.
"Bet?" jautāja Akmens Pilote.
"Nekas," teica Zarēns. "Tikai… Tas bija pirms sešpadsmit gadiem. Kā tas nākas, ka tu…"
"Izskatos tik jauna?" viņa pabeidza iesākto jautājumu.
Zarēns palocīja galvu.
Akmens Pilote novērsās; bāla un smalka roka pasniedzās pēc kapuces. Zarēns domīgi vērās šķietami nenovecojošajā meitenē ar bālo, gandrīz caurspīdīgo ādu un rudajiem matiem. Viņa izskatījās tik pazīstama… Un tad viņš atcerējās.
"Mega!" viņš iesaucās.
"Ko, lūdzu?" Akmens Pilote bija pārsteigta.
"Tu man atgādini viņu," Zarēns teica. "Kādu, ko es pirms ilga laika satiku. Viņa bija neganto alu dūkņu meitene. Viņa…"
"Ko tu zini par negantajām alu dūkņām?" Akmens Pilote nenoteikti jautāja.
Zarēns paraustīja plecus. Ko īsti viņš zināja par negantajām dūkņām? Viņš zināja, ka Mega - tikpat bālādaina un rudmataina meitene - bija notvērusi viņu un turējusi kā mīluli pazemes alās. Viņš zināja, ka, kļūstot pilngadīga, Mega bija dzērusi no asinsozola svētajām saknēm un pārvērtusies par lielu, lempīgu sieviešu kārtas zvēru kā Mam- sija, viņas māte. Tāpat viņš zināja: ja viņš toreiz nebūtu izbēdzis, tad būtu saraustīts gabalos.
"Kā mīluli?" pārjautāja Akmens Pilote.
Zarēns palocīja galvu. "Viņa turēja mani garā pavadā. Viņa lutināja un glāstīja mani." Viņš saviebās. "Un viņa mēdza stundām ilgi pīt un rotāt ar pērlītēm manus matus."
"Līdz kļuva par neganto?"
"Tieši tā."
Akmens Pilote apklusa un ar pārakmeņotu seju skatījās zemē. Kad viņa atkal pacēla acis, Zarēns redzēja, ka tajās sanesušās asaras. "Tas bija viens labums no kapuces valkāšanas," viņa teica, piespiezdama to sev klāt. "Neviens nekad nemanīja mani raudam." Viņa nošņaukājās. "Kā vari redzēt, es nekļuvu par neganto."
Zarēns palocīja galvu, juzdams atvieglojumu. Noskatīties, kā viņa jaukā, mīlošā Mega pārvērtās par šausmīgu, asinskāru būtni, šķita viens no briesmīgākajiem gadījumiem visā viņa mūžā.
"Kad pienāca mans laiks un Māte Asinsozols manis dēļ tecināja asinis, manis tur nebija," viņa skumji paskaidroja.
"Un tās, kas palaiž garām noteikto brīdi, nekad nevar pārvērsties, bet ir nolādētas palikt tādas, kādu tu mani tagad redzi, līdz savai nāves stundai."
"Bet… bet kāpēc tu to palaidi garām?" Zarēns jautāja.
Dūkņu meitene nopūtās. "Tas notika dienu pirms tam, kad man vajadzēja pārvērsties par neganto," viņa teica. "Es biju alas ārpusē, izvedusi pastaigāties savu mīluli, vi- surložņu mazuli, kad mani aplenca mācītu baltkakla meža vilku bars. Tie saplosīja gabalos manu mīluli, bet mani atstāja savam saimniekam. Vergu tirgotājam no Lejaspilsē- tas," viņa teica, kā spļautin izspļaujot šos vārdus. "Viņš mani iekala važās kopā ar meža elfiem, troļļiem, gobli- niem un lika mums kājām iet uz Dziļā meža vergu tirgu. Tieši tur tavs tēvs mani atrada - netīru, noskrandušu un pa pusei sajukušu."
"Vai viņš tevi nopirka?" acis iepletis, Zarēns jautāja.
"Viņš redzēja, kādā stāvoklī es esmu," viņa teica. "Viņš izrāva tam nejaukajam vergu tirgotājam no rokas pātagu un dzīvam gandrīz novilka ādu pār acīm. Tad viņš saņēma mani pie rokas un teica: "Nāc, mazā, Marisa tevi savedīs kārtībā." Un es gāju."
Zarēns notupās viņai blakus. "Tev… tev tas laikam bija briesmīgi," viņš līdzjūtīgi teica.
Akmens Pilote pamāja ar galvu. "Es nekādi nevarēju atrast savas alu mājas," viņa teica. "Debesis zina, es gadiem ilgi esmu meklējusi. Bet pienāca laiks, un Mākoņu Vilks deva man arī mājas."
" Vētras dzinēju," Zarēns teica.
"Jā," atbildēja Akmens Pilote. "Un arodu. Es esmu labākais Akmens Pilots debesīs. Vai biju. Tagad man vairs nav nekā."
"Tev esmu es," sacīja Zarēns un sniedza roku.
Akmens Pilote pacēla acis uz viņu un kā šauboties saņēma viņa roku savā.
"Ja mēs taisāmies palikt te, tad mums būs jāsameklē kaut kas ēdams," jautri teica Zarēns.
"Palikt te?" jautāja Akmens Pilote.
"Protams," viņš teica. "Kā gan citādi mēs padarīsim kuģi atkal lidojamu? Mēs nemūžam netiksim laukā no Dum- brāja, ja to neizdarīsim."
Zarēns pārlaida acis vraka salūzušajam korpusam. Panākt, lai debesu kuģis atkal ir gatavs lidojumam, būtu grūti veicams uzdevums - īpaši tāpēc, ka Akmens Pilotes savainotās kājas dēļ visu darbu viņam vajadzētu padarīt vienam. Tomēr - vai tad bija izvēle?
"Remontam nav jābūt nevainojamam," teica Akmens Pilote, sekojot Zarēna skatienam. "Ja vien tu vari sameklēt lidak- meni, man šķiet, es no jauna varētu piedabūt Vēja šķēlēju pie lidošanas. Mākoņu Vilks mani ir labi izskolojis."
Zarēns pasmaidīja. "Es pat nezinu, kā tevi sauc."
Akmens Pilote brīdi skatījās uz viņu, acis domīgi piemiegusi, rokās cieši satvērusi sargājošo kapuci. "Mans vārds ir Mogina," viņa sacīja.
Tajā pirmajā rītā lecošā saule Zarēnu pamodināja agri. Viņš atstāja aizmigušo Moginu, lai atpūšas, un pamatīgi izpētīja visu debesu kuģi. Drīz vien bija skaidrs, ka saule vēl daudzkārt lēks pār smirdošo Dumbrāju, iekams Vēja škēlējs atkal būs lidošanas kārtībā.
Korpuss bija ne vien vairākās vietās salūzis, bet arī satrunējis labajā sānā, ar kuru tas balstījās dubļos; masts bija aizlūzis, un, lai gan daži iekarinātie atsvari bija vietā, dau- < dzu trūka. Lidakmens bija pāršķēlies uz pusēm. Viena puse gulēja iespiesta siltajos dubļos zem smagas sijas. Otra puse nekur nebija ieraugāma.
"Vispirms," viņš teica, "man jāpalūko, vai uz borta nav kādi rīki. Ja es nevarēšu atrast āmuru un naglas, tad es neko nespēšu salabot." Viņš brīdi svārstījās. "Taču kāda jēga to darīt, iekams neesmu atradis lidakmens otru pusi." Viņš pagriezās. "Bet, ja uz klāja nav pārtikas krājumu, mēs tik un tā nomirsim badā." To pateicis, viņš griezās atpakaļ.
Tomēr, lai meklētu kur meklēdams, viņš palika tukšā. Starpklāju noliktava, pieliekamais kambaris, tilpne - viss bija tukšs. No kajītēm viss bija izvākts. Un viņš jau zināja, ka nekā nav kravas nodalījumā, kur abi ar Akmens Piloti bija pārlaiduši nakti.
"Mums gals klāt," viņš nopūtās. "Es labāk to pavēstīšu Moginai." Un viņš devās lejup pa kāpnēm, kas veda uz kravas nodalījumu.
Nonācis līdz kāpņu apakšai, Zarēns apjucis sarauca pieri. Kur bija Akmens Pilote? Kur bija vētrasfraksa lāde un šaušalīgā kāju pirkstu izstāde? Kad viņa acis aprada ar tumsu, viņš saprata, ka atrodas pilnīgi citā kuģa daļā - drīzāk priekšējā, nevis galvenajā kravas nodalījumā. Viņš paskatījās apkārt: vispirms - elpai aizraujoties, tad - plati smaidot, tad - aiz prieka skaļi iesaucoties.