"Zarēn?" no koka sienas otras puses atskanēja balss. "Vai tas esi tu?"
"Jā!" Zarēns atsaucās. "Es esmu atradis! Esmu atradis Skrīda noliktavu un guļamvietu. Un… un… te ir viss, kas mums vajadzīgs," viņš teica. "Šķīvji un kausi, naži un karotes. Ā, un te ir viņa makšķere un āķi, un auklas. Sveces un lukturu eļļa. Un liela kaste ar sausiņiem. Un muca ar meža groku. Un… Ak, Mogin! Viņš ir gulējis uz burām."
"Un virves?" sauca Mogina. "Mums būs vajadzīgas virves, lai tās paceltu."
Zarēns pataustīja zem salocīto buru matrača. "Jā!" viņš iesaucās. "Saritinātas apakšā kā pamatne, tik daudz virvju, cik vien mums vajadzēs. Un… re! Milzīga lāde, pilna ar rīkiem. Mēs tūlīt pat varēsim sākt." Viņš uz brīdi apklusa. "Kā jūtas tava kāja?"
"Nav tik slikti," Mogina atsaucās, bet Zarēns saklausīja sāpes viņas klusajā balsī.
Zarēns rosīgi ķērās pie darba. Viņš strādāja stundu pēc stundas, pildīdams Akmens Pilotes norādījumus, kura — lai gan viņa pati to noliegtu - cieta nemitīgas sāpes no iekaisušās brūces kājā. Bet Vēja šķēlējs patiesi bija vraks. Likās, ka visi takelāžas apaļkoki ir satrunējuši, ka visi dēļi tūlīt sadrups. Lai gan viņš darīja, ko spēja, salāpīdams te,
pielabodams tur, šis uzdevums šķita bezcerīgs. Kad saule nogrima aiz apvāršņa, viņš paskatījās apkārt, samulsis no tā, cik maz paveicis.
"Es nekad to nepabeigšu," viņš sūkstījās.
"Neraizējies," Mogina viņu drošināja savā klusajā, kautrīgajā balsī. "Atrodi lidakmens otru pusi, un mēs liksim kuģim lidot."
Zarēns papurināja galvu. "Bet lidakmens ir planējošs," viņš teica. "Vai tas nebūs vienkārši aizlidojis projām?"
"Nedomāju vis," atbildēja Akmens Pilote. "Kā tu zini, auksts akmens ceļas augšup, karsts akmens laižas lejup. Pieņemot, ka tas nokritis kaut kur Dumbrāja siltajos dubļos, tam vēl vajadzētu būt te."
Lai gan Akmens Pilote bija guvusi bīstamu ievainojumu, pametot Vētras dzinēju, viņas kāja laimīgā kārtā nebija lauzta. Bieži apmazgājot to ūdenī, kas bija attīrīts ar frakspulveri, pietūkums mazinājās, apsarkums pazuda, un iekaisusī brūce palēnām sāka dzīt. Bija pagājušas desmit dienas, kad viņa pirmoreiz nedroši piecēlās kājās.
"Tas ir apbrīnojami, Mogin!" teica Zarēns un saņēma viņu pie elkoņa. "Pamēģini, vai tu vari uz tās atspiesties." Akmens Pilote piesardzīgi spēra soli uz priekšu, nostājoties uz labās kājas. Tā sašķiebās. Viņa savieba seju, bet neatlaidās. "Lieliski!" Zarēns bija sajūsmā. "Drīz tā būs tikpat kā jauna."
"Tā nekad tāda nebūs," varonīgi smaidot, teica Mogina. "Bet nešaubos, ka tā man vēl dažus gadus labi kalpos. Un kā ir ar vakariņām?" Viņa pacēla galvu un paostīja gaisu.
"Vakariņas!" Zarēns iesaucās. "Es pilnīgi aizmirsu." Un viņš iztraucās laukā, lai noceltu metāla pannu no uguns. "Tieši tā, kā man garšo!" viņš sauca no ārpuses.
"Tu gribi teikt, ar piedegumu," smaidot teica Mogina, ieskatīdamās pa caurumu korpusā.
Zarēns atskatījās un plati pasmaidīja. Akmens Pilotes kautrība lēnām zuda. "Tad tu neēdīsi?" viņš jautāja.
"To es neteicu," skanēja atbilde. "Šā vai tā, kas mums tur šodien ir? Nē, nesaki. Dūņu zivis!"
"īstenībā - aunradža gaļas šķēles," teica Zarēns. "Un svaiga maize ar kraukšķīgu garoziņu, un piedevās gardi salāti." Moginai pavērās mute. "Es tikai pajokoju," teica Zarēns, pasniegdams viņai šķīvi ar dienišķo devu: trim
dūņu zivīm, jūrnieku sausiņu un sauju žāvēta mežkāruma gabaliņu uz tā. "Vislabākā diēta," viņš teica.
"Ja tu tā saki," smaidīdama teica Mogina. Viņa atsēdās uz akmens un sāka skrubināt akmenscietā cepuma stūri.
Tālumā milzīga, oranža saule grima aiz apvāršņa, un debesis atspīdēja sārti zaļganas. Zarēns un Mogina vēroja, kā cita pēc citas parādās Sanktafraksas ugunis. Viņiem aiz muguras jau mirdzēja zvaigznes, un, kamēr viņi klusumā sēdēja un ēda, nakts izpletās pār debesīm kā atvērts pārsegs.
"Man patīk vakari," teica Zarēns, pieceldamies aizdedzināt lukturi. "Te laukā ir tik mierīgi, jūdzēm apkārt nav nekā un neviena, tikai plašās debesis virs galvas."
Mogina nodrebinājās. "Man no tā skrien šermuļi," viņa teica.
Zarēns neatbildēja. Viņš zināja, ka, par spīti debesu pirātos pavadītajiem gadiem, Mogina, būdama negantā
alu dūkņa, joprojām ilgojās pēc dzīves pazemē. Tāpat kā paša Zarēna alkas būrāt debesīs, tas bija asinīs.
"Starp citu," viņš teica, "man ir laba ziņa."
"Kāda?"
"Es atradu lidakmens otru pusi."
"Vai tiešām?" Mogina bija priecīgi satraukta. "Kur?"
Zarēns norija siekalas. Viņš to bija atradis attīrītajā dīķi, kurā bija apglabāts Gaismas profesors. Iepriekšējā vakarā viņš, izmisuma dzīts, bija aizgājis uz turieni parunāties ar veco profesoru. Un tur nu lidakmens bija, šūpojās tieši zem dzidrā, siltā ūdens virsmas.
"Netālu no šejienes," Zarēns teica. "Kā tev šķiet, vai tu varēsi to salikt kopā?"
"Esmu tikusi galā, labojot vēl lielākas vainas," teica Mogina.
Zarēns paskatījās uz viņu un pasmaidīja. "Pagaidām mums ir veicies, vai ne?"
"Vairāk, nekā es uzdrošinājos cerēt," atzinās Mogina.
Tajā mirklī augstu nakts mirdzošajā dziļumā pāri debesīm ar klusu šņākoņu aiztraucās krītoša zvaigzne. Zarēns, atlaidies uz muguras, noskatījās tajā. "Cik skaisti," viņš nopūtās.
"Kššš!" Mogina viņu apklusināja. "Un iedomājies kādu vēlēšanos."
Zarēns pagriezās un paskatījās uz viņu. "Es jau iedomājos."
DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA
LIDOJUMS UZ LEJASPILSETU
Nākamās divas dienas Zarēns un Mogina strādāja vēl cītīgāk nekā iepriekš. Pabeidzis šķebinošo pienākumu aizvākt Skrīda kolekcijas trunošos kāju pirkstus, Zarēns iztīrīja dubļus no kuģa dibena. Tad viņš nostiprināja aiz- lūzušo mastu, pabeidza labot korpusa takelāžu un, izmantojot dēļus no liekajām kajītēm, sāka aizdarīt lielākos caurumus korpusā. Mogina sasaistīja kopā lidakmens abas puses ar režģī sasietām virvēm, kas bija izmērcētas Dumbrāja dubļos un saulē sacietējušas. Tad abi sāka grūto darbu, stiepjot virves un buras no priekšējā kravas nodalījuma uz klājiem.
Lai gan gatavotas no meža zirnekļu zīda, buras bija neērti pārvietojamas, turklāt pa pusei satrunējušas no vecuma. Pie katras vēja brāzmas tās sāka plandīties un plivināties, un tajās parādījās nelieli plīsumi, kurus vajadzēja salāpīt.
"Turi stingri!" Zarēns deva pavēli uz leju, kad viņa turētā spraišļbura piepūtās. Viņš tobrīd bija uzrāpies mastam
līdz vidum un centās to piestiprināt pie slīdošās spailes. "Vai tiešām tu domā, ka ar tādām burām mēs nokļūsim līdz Lejaspilsētai?"
"Tev vajadzēs paļāvību," Mogina sauca uz augšu, "un vieglu pieskārienu buru svirām. Lidakmens izdarīs pārējo."
Zarēns pasmaidīja. Moginas mierīgajā izturēšanās veidā bija kaut kas tāds, kas Zarēnam iedvesa pārliecību. Viņš aizvien vairāk un vairāk kļuva atkarīgs no šīs klusās, nopietnās meitenes. "Labi," viņš teica. "Vēl tikai jāaptakelē stāvbura un kliveris, un mēs būsim beiguši."
Kad rietošā saule vēstīja, ka beigusies vēl viena diena, Zarēns pēdējo reizi pārbaudīja mezglus, turēdams līdzsvaru, atgriezās pa čīkstošo bugspritu un nolēca uz klāja.
"Tā," viņš paziņoja. "Gatavs ir." Viņš ar satraukumu aplūkoja savu roku darbu. "Vai nedosimies izmēģinājuma lidojumā?"
"Kļūst jau tumšs," atbildēja Akmens Pilote. "Mums to vajadzētu atlikt uz rītu."