"Tu zini labāk," teica Zarēns, juzdamies zināmā mērā atvieglots. "Iesim un iedzersim kādu malciņu meža groka, lai šo gadījumu nosvinētu. Mēs to esam pelnījuši."
Nākamajā dienā Zarēns tika pamodināts vēl pirms saules lēkta. "Celies," Mogina teica, sapurinādama viņu aiz pleciem.
Zarēns atvēra acis un kā apreibis paskatījās apkārt. Galva viņam pulsēja. Par daudz meža groka, viņš bēdīgi aptvēra.
"Mums jādodas ceļā, iekams vējš nav grozījies," teica Mogina. "Es nokāpšu zem klāja apraudzīt lidakmeni. Tu saņem rokās stūri. Es tev došu ziņu, kad būšu gatava," viņa teica.
Zarēns nomazgājās, apģērbās, lai remdētu slāpes un noskaidrotu galvu, padzērās pietiekami daudz ar frakspulveri attīrīta ūdens, tad devās pie stūres. Tur, pie stūres rata, - tas nupat bija savēsts kārtībā un ieeļļots, - Zarēns skatījās uz svirām ar kaula rokturiem, kas bija izkārtotas divās rindās. "Pakaļgala atsvars, priekšgala atsvars, labā borta atsvari, mazais, vidējais un lielais," viņš murmināja, pārcilādams tos prātā. "Tad bezanbura, fokbura, mars- bura," viņš teica, pievērsdams uzmanību otrai sviru rindai. "Debesbura… Nē, spraišļbura. Vai arī tā ir stāvbura…? Sasodīts!"
"Kuģošanai gatava!" atskanēja Moginas rāmā balss, atbalsodamās kuģa iekšpusē augšup pa kāpnēm. "Pacelt bezanburu!"
"Jā," Zarēns atsaucās, balsij skanot spalgi un satrauktāk, nekā viņš būtu gribējis.
Ar dūšu papēžos viņš paliecās uz priekšu, satvēra be- zanburas sviru un pavilka to. Bura izpletās un piepildījās ar gaisu. Iesākumā nekas nenotika. Tad drebēdams un brakšķēdams Vēja šķēlējs mazliet pacēlās un gandrīz nemanāmi sāka iztaisnot gaitu. Satrunējušie koki šausmīgi čīkstēja.
"Nolaist kreisā borta atsvarus," Zarēns nomurmināja. "Mazliet pacelt lielo labā borta atsvaru un… Stāt!" viņš iekliedzās, kad kuģis strauji sasvērās uz kreisajiem sāniem. Viņa ausīs atskanēja plīstoša buru audekla troksnis.
"Uzmanīgi," stingrā balsī uzsauca Akmens Pilote.
Zarēns centās saglabāt aukstasinību. Viņš drusku pacēla kreisā borta atsvarus un balansēja tos, nolaižot pakaļgala atsvaru. Debesu kuģis atguva līdzsvaru un ar ilgu, griezīgu šļakstu ļodzīgi pacēlās no iesūcošajiem dubļiem.
"JĀ!" Zarēns iekliedzās. Vēlēšanās, kuru viņš bija iedomājies, kad krītošā zvaigzne traucās pa debesīm, bija piepildījusies. Vēja šķēlējs pacēlās debesīs. Viņi bija atceļā uz Lejaspilsētu.
"Vieglu gaitu!" Akmens Pilote uzsauca.
Lēnām pagriezdams stūres ratu pa kreisi, Zarēns pamāja ar galvu. "Esi mierīgs," viņš pats sev teica. "Turi nemainīgu kursu - un koncentrējies."
Debesu kuģis sašķiebās uz kreiso pusi. Zarēnam reiba galva. Tik daudzko vajadzēja atcerēties. Tā kā vējš pūta no dienvidiem, tad labā borta atsvarus vajadzēja pacelt augstāk par kreisā borta atsvariem, bet ne pārāk augstu, citādi debesu kuģis sāktu griezties ap sevi. Viņa uzdevumu neatvieglināja tālo atsvaru trūkums un vecā, satrunējušā korpusa nepārtrauktā, kaitinošā čīkstoņa.
"Tev tas lieliski padodas!" Akmens Pilote uzmundrinot sauca no apakšas.
Vai tiešām padodas? Zarēns nebija pārliecināts. Viņš cerēja, ka tā. Pēdējā reize, kad viņš bija mēģinājis vadīt debesu kuģi, bija beigusies ar nelaimi — un toreiz blakus bija viņa tēvs, kas pārņēma vadību, kad viņam tas kļuva par grūtu. Tagad nebija neviena, kas nāktu palīgā. Zarēns bija pats savā ziņā.
"Tu to vari izdarīt," viņš sevi mudināja. "Tev tas jāizdara'."
Tajā mirklī viņš paskatījās uz augšu un ieraudzīja tumšu mākoni, kas viņiem strauji tuvojās. Kad Vēja škēlējs pacēlās augstāk, mākonis nolaidās zemāk. Tos gaidīja sadursme.
"Kas tas ir?" Zarēns noelsās. Satraukumā trīcēdams, viņš pagrieza korpusu uz kreiso pusi. Mākonis arī mainīja virzienu. "Un kas notiks, kad tas mums trāpīs?" viņš no- drebinājās.
Mākonis nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Zarēns saklausīja dīvainu troksni - kliegšanu, pīkstēšanu, klaigas -, kas vēl un vēl pieņēmās spēkā. Pēkšņi viņš saskatīja, kas īstenībā bija šis mākonis. Putnu bars; tie visi plivināja spārnus liii vicināja astes. Atgriezās žurkuputni.
Visi kā viens putni barā apriņķoja apkārt debesu kuģim vienreiz, otrreiz, trešoreiz, traukdamies starp burām grupās pa astoņi, līdz metās lejup un pazuda korpusa iekšpusē. Tie ielidoja pa daudzajām spraugām kuģa.apakšējā kravas telpā un apmetās tur uz dzīvi. Līdz klājam nokļuva pazīstamās čalošanas un skrāpēšanās skaņas.
"Žurkuputni!" Zarēns nočukstēja, sejai līksmi starojot. Tā bija laba zīme. Tās gan bija vecu sievu tenkas, ka žurkuputni pametot bojāejai nolemtu debesu kuģi, tomēr viņš ar prieku redzēja tos atgriežamies, tāpat kā Tems Rejūdens bija izbijies, kad tie aizlidoja. Un, kad viņš pacēla pārējās buras un debesu kuģis sasvērās uz priekšu, viņa sirds gavilēja. Tāpat kā viņa tēvs un viņa tēvs pirms tam, un viņa tēvs pirms tam, Zarēns - Kapteinis Zarēns - bija atbildīgs pats par savu debesu pirātu kuģi.
Tālu lejā, - un visu laiku attālinoties, - debesu kuģa ēna traucās pāri Dumbrāja balti spīdošajiem dubļiem. Zarēns palaikam paliecās uz priekšu, lai pieregulētu kādu no piekarinātajiem atsvariem. Tagad tas padevās vieglāk. Kā Mākoņu Vilks bija teicis, viņš sāka attīstīt īsto pieskārienu.
Viņi burāja tālāk un tālāk, skriedami pa priekšu vējam. Priekšā apvārsni aizsedza mutuļojoši miglas vāli, tālīnā Sanktafraksas lidojošā pilsēta pazuda. Apakšā izgaisa arī ēna, jo mākoņi - šoreiz īsti mākoņi - aizklāja sauli. Viņam visapkārt gaisu pildīja spēcīga vēja čīkstoņa un svilpoņa, raustot un sasprindzinot debesu kuģi. Ik pa brīdim kāds dēlis salūza un nokrita. Vēja šķēlējs lēnām sadalījās pa gabaliem, bet turpināja lidot.
"Nekrīti panikā," Zarēns čukstēja, veltīgi cenzdamies nomierināt sirds dobjos pukstus. Viņš drudžaini darbojās ar svirām. "Mazliet nolaist buras. Pacelt piekarinātos atsvarus. Uzmanīgi. Uzmanīgi."
Mums vajadzētu tikt galā pirms tumsas," viņam pie pleca atskanēja balss.
Zarēns pagriezās. Tā bija Mogina. "Vai tev nebija jārūpējas par lidakmeni?" viņš satraukts jautāja.
"Pagaidām tur nav ko darīt," Mogina viņam apgalvoja. "Līdz mēs tuvosimies nolaišanās brīdim. Es apgaitā pārbaudīju kuģi. Mums tas būs jādara lēnām."
"Un vētrasfrakss?" jautāja Zarēns. "Lukturim jādeg ar tādu kā krēslas spožumu," viņš atgādināja.
"Ar vētrasfraksu viss ir kārtībā," viņa teica. "Viss ir kārtībā." Viņa apklusa. "Vienīgi…"
"Kas ir?"
"Es neesmu īsti droša," viņa teica. "Bet man ir šausmīga sajūta, ka salabotais masts, ko mēs nosaitējām, kļūst vaļīgs. Mums jāburā līdzi vējam, līdz mums pilnīgi noteikti būs jāmaina kurss tam pretī, lai sasniegtu Lejas- pilsētu. Citādi masts salūzis. Tas nozīmē, ka tad mūs aiznesīs pāri Malai. Mums līdz pēdējai minūtei jāsaglabā savaldība."
Zarēns saspringa. Plaukstas viņam bija mitras un mute sausa. Pati doma vien, ka varētu aizbūrāt pāri Malai, nezināmajās debesīs aiz tās, kur pat debesu pirāti nekad neuzdrīkstējās doties, pildīja viņu ar šausmām. Tomēr, ja Akmens Pilotei bija taisnība par mastu, tad viņiem nebija citas izvēles. Viņiem nāksies būrāt līdzi vējam, līdz viņi būs vienā līmenī ar Lejaspilsētu, un tad pagriezties, traukties atpakaļ uz zemes pusi - un lūgt Debesis.
"Vai Dumbrājs vēl ir zem mums?" viņš jautāja.