Mogina aizgāja paskatīties. "Jā," viņa atsaucās no borta. "Bet Mala tuvojas. Paturi acīs Sanktafraksas ugunis."
"Es zinu!" Zarēns atcirta, paceldams labā borta atsvarus. Kuģis sagrīļojās un nosvērās uz sāniem; masts draudīgi nočīkstēja.
"Ej līdzi vējam," teica Mogina. "Ļauj kuģim brīvību."
Zarēns drūmi pamāja ar galvu. Viņa rokas tik cieši satvēra stūri, ka pirkstu locītavas kļuva baltas; viņš līdz asinīm iekodās apakšlūpā. Debesu kuģis sasvērās vēl vairāk. Ja viņš nebūs piesardzīgs, tas apgāzīsies pavisam.
"Rāmāk!" iesaucās Mogina, kad kuģis strauji sāka traukties lejup. Zarēns palaida zemāk pakaļgala un priekšgala atsvarus. Debesu kuģis tūlīt pat izlīdzināja gaitu. Zarēns nopūtās, bet atvieglojumam bija īss mūžs. "Zarēn," viņa teica kā vienmēr mierīgā un nosvērtā balsī. "Mēs esam aizlidojuši pāri Malai."
Ledains aukstums izplūda viņam pa dzīslām. Vējš viņus bija aizdzinis viņpus Malai tajās noslēpumainajās lejas sfērās, kur, kā runāja, mēdzot klaiņot pūķi un briesmoņi, kur reti kāds iebrauca un no kurienes neviens nebija atgriezies. Tajā vietā, kas bija pazīstama vienīgi ar tās radīto laiku - Lielajām vētrām, protams, bet arī ar briesmīgiem, aurojošiem virpuļviesuļiem, kuri sagrozīja prātu un pildīja miegainas galvas ar vīzijām; ar biezām, smacējošām miglām, kas laupīja sajūtu spējas; ar brāzmainām lietusgāzēm, ar sniegu, kas neko neļāva saskatīt, ar kodīgām putekļu vētrām, kas visu apklāja ar smalku kārtiņu - reizēm zaļu, reizēm pelēku, citreiz sarkanu.
"Jāpatur acīs Sanktafraksas ugunis," viņš murmināja. "Jāpagaida, līdz tās būs vienā līmenī ar mums. Saglabā aukstasinību, Zarēn. Saglabā aukstasinību!"
Atrāvusies no hipnotizējošiem miglas vāliem, kas locījās un mutuļoja zem viņas, Mogina atskrēja atpakaļ pie stūres rata. "Es pārņemšu stūri," viņa teica. "Tu gādā par svirām."
Vējš pieņēmās spēkā. Buru driskas gaudoja, kad tas rāvās cauri jauniem plīsumiem buraudeklā. Korpusa dēļi šķeļoties kauca arvien spalgāk.
Zarēna rokas skraidīja pār svirām. Paceļot augstāk te, nolaižot zemāk tur, izlīdzinot masta klīveri. Un visu laiku Sanktafraksas ugunis tuvojās labajā pusē, mokoši mirgojot no cietzemes.
Zem Vēja šķēlēja irstošā korpusa atradās tukšuma melnummelnā tumsa. Zarēnam kaklā kāpa panika. Viņš gribēja pagriezt kuģi pretējā virzienā, tieši viņus sagrābušās aukas zobos, un traukties uz Malas pelēkajām klintīm. Ja viņi avarētu virs zemes, tad viņiem vismaz būtu iespēja izdzīvot. Bet te, viņpus Malas, viņi varētu krist mūžīgi.
Viņa roka pastiepās, lai saņemtu labā borta atsvaru. Viņš sajuta dzelžainu tvērienu. Moginas slaidie pirksti turēja viņu aiz delnas locītavas. "Vēl ne," viņa čukstēja tam tuvu pie auss. "Nezaudē paļāvību. Pagaidi, līdz gaismas būs vienā līmenī. Pagaidi, Zarēn. Pagaidi."
Zarēna panika noplaka. Bet viņš mirka sviedros un spēcīgi drebēja - aukstuma dēļ, nojautu dēļ. Te pēkšņi viņiem aiz muguras noskanēja briesmīgs krakšķis, un pakaļgala takelāžas apaļkoks, palidojis garām, pazuda lejā tumsā, aizraudams līdzi buru.
"Viss kārtībā!" nokliedzās Zarēns, izlīdzinādams stūres atsvaru, lai savaldītu saslējušos debesu kuģi., "Tas man klausa."
Mogina nopētīja apvārsni. "Aiziet tagad!" viņa uzsauca.
Tūlīt pat Zarēna roka vēlreiz tvēra pēc labā borta atsvara. Šoreiz Moginas roka viņu nekavēja. Viņš vilka uz leju no visa spēka. Kad smagais klīverkoks pagriezās, Vēja šķēlējs nodrebēja, it kā to būtu ķēris milzu veseris, un sadūrās ar ledaina vēja brāzmu.
Masts no slodzes nočīkstēja, tā buras saplīsa un plivinājās viņam garām kā spoki. Tad ar apdullinošu troksni viss varenais statnis sāka liekties.
"Nelūsti," Zarēns lūdzās. "Tikai ne tagad!"
Ar mokošu čīkstoņu masts nolīka atpakaļ. Vētras zobi dziļi iecirtās tā izminējušajā serdē un… KRAH! Tas pārlūza vidū pušu, un augšējā daļa nogāzās garām tiltiņam.
Zarēns metās aizsargāt Akmens Piloti ar savu augumu, kad lielais baļķis nošņāca garām viņu galvām kā Skrīda briesmīgais sirpis.
"Mēs esam pagalam!" viņš iekliedzās, kad buras sašļuka un Vēja škēlējs sāka krist. Vienā mirklī Sanktafraksas ugunis bija pazudušas. "Mēs esam pazuduši!"
"Nē!" Mogina kliedza pretī. "Lidakmens. Lidakmens mūs izglābs. Atdzesē lidakmeni, un mēs lidosim. Zarēn, mēs lidosim!"
Ar nagiem turēdamies, viņi aizrāpoja līdz akmens stiprinājumam, kamēr vējš svilpoja viņiem gar ausīm un kuģis griezdamies krita vertikālā grīstē.
"Parauj to dzelzs gredzenu, Zarēn!" uzsauca Akmens Pilote. "Rauj reizē ar mani. Viens. Divi. Trīs. Reizē!"
Kopīgiem spēkiem viņi pavilka atpakaļ akmens stiprinājuma būra lielo dzelzs gredzenu, un, kad aukstā zeme uzkrita uz akmens, kas atradās tur iekšā, starp stieņiem ar skaļu šņākoņu izplūda tvaiks. Rēkoņa Za- rēna ausīs kļuva klusāka. Vēja škēlējs vairs nekrita tik strauji. Tas pamazām kļuva stabils. Zarēns atvēra acis. Debesu kuģa
vraks izlīdzināja gaitu, jo, pieaugot celtspējai, lidakmens spiedās pret akmens stiprinājuma stieņiem un rāva viņus augšup.
"Tagacl klausies, Zarēn," Moginas balss bija saspringta un uzstājīga. "Kad mēs pacelsimies pāri Malai, mums būs vajadzīga bura - jebkura bura. Lai mēs tiktu uz priekšu, lai mēs atkal tiktu virs zemes."
"Es tev pagādāšu buru," teica Zarēns. Viņš bija savādi mierīgs. Viņi nebija atkļuvuši tik tālu, lai tagad piedzīvotu neveiksmi.
Vētrasfraksa lādes spīdums meta spokainu gaismu pār takelāžas un buras drisku mudžekli. Zarēns nopētīja bojājumus. Masts bija nolūzis, bet ar atlikušo daļu vajadzēs iztikt. Ar drudžainu sparu viņš metās pacelt pagaidu buru.
Viņi cēlās augšup ar aizvien pieaugošu ātrumu, kad pēkšņi, jā, tieši priekšā tālumā parādījās Sanktafraksas ugunis un Lejaspilsēta.
Zarēns ar visu spēku vilka buras virves, raupjajām šķiedrām iegriežoties miesā līdz asinīm.
Tad sāka pūst vējš. Zarēns visā ķermenī sajuta triecienu. Viņš noelsās aiz sāpēm, bet sapluinitās buras piepūtās. Vecais Vēja šķēlējs noelsās reizē ar Zarēnu un sāka virzīties atpakaļ uz Malas pusi.
"Pacelt labā borta atsvarus," Zarēns pats sevi izrīkoja, traukdamies atpakaļ pie stūres. "Nolaist kreisā borta atsvarus. Un izlīdzināt pakaļgala un tuvējos korpusa atsvarus. Tā. Tagad mazliet pacelt spraišļburu - vieglītiņām, uzmanīgi, un…" Smagais klīverkoks strauji apmetās riņķī. Zarēns satraukts paskatījās uz augšu. Nolūzušais masts bija vietā; pagaidu buras turējās.
Viņiem tas izdosies. Ļodzīgā gaitā, ar lūzumiem; skrandās saplosīti, cietuši un vēja sadragāti. Bet viņiem tas izdosies.
DIVDESMIT OTrA NODAĻA
UZ SANKTAFRAKSAS SIRDI
Zarēns pasēdās uz priekšu krēslā. "Tev nav izvēles!" viņš teica. "Man ir kaut kas tāds, ko vajag tev, un tev ir kaut kas tāds, ko vajag man."
Māte Zirgastra atļāvās mazliet pasmaidīt, jauneklis neapšaubāmi bija pārdrošs. "Tu esi sava tēva dēls," vina teica, noklakšķinādama knābi. "Atbraukt šurp tajā čīkstošajā debesu kuģa vrakā, uzstādīt ultimātus…" Viņas apaļās, dzeltenās ačteles iedzalkstījās. "Vai drīkstu tev atgādināt, ka, pirmām kārtām, bez mana atbalsta Vētras dzinējs vispār nebūtu pacēlis buras." "Es to zinu," teica Zarēns, "bet…" "Tagad tu man paziņo, ka tas ir pazudis. Ar Mākoņu Vilku uz klāja. Tomēr tu esi te un izklaigā savas prasības. Es esmu tā, kurai vajadzētu izvirzīt prasības tev, Kapteini