Zarēn," vina teica.
"Nē, es…" nedroši teica Zarēns.
"Tas maksāja piecpadsmit tūkstošus, plus procenti. Kā tu zini, es nenodarbojos ar naudas izšķērdēšanu. Es gribu saņemt peļņu no sava ieguldījuma…"
Tajā brīdī, savā aizsargtērpā atkal paslēpusies Akmens Pilote, kas pacietīgi bija stāvējusi Zarēnam pie pleca, panāca uz priekšu. Viņa uzsita ar cimdoto roku pa galdu.
"Turi knābi, putnu sieva!" viņa ierēcās. "Lai kapteinis runā."
Māte Zirgastra satraukti ieklukstējās un nogludināja saboztās spalvas ap kaklu. Viņa nikni paskatījās uz Zarēnu. "Tavs tēvs," viņa nošņāca, "bija džentlmenis."
Zarēns pamāja ar galvu un skaļi norija siekalas. "Lūk, ko es gribu," viņš teica. "Pirmkārt, visi mana tēva Mākoņu Vilka parādi jānoraksta. Otrkārt, tev jāapgādā mani ar jaunu debesu kuģi, kas pildīts ar pārtikas krājumiem un gatavs burāšanai. Es to nosaukšu par Malas dejotāju."
"Par Malas dejotāju?" Māte Zirgastra pavīpsnāja.
"Un treškārt," bez pārtraukuma turpināja Zarēns, "tu samaksāsi komandai, ko es būšu izraudzījies, lai ar to bu- rātu. Tagad es paņemšu maisiņu zelta kā tavas uzticības zīmi."
Māte Zirgastra sadrūma. "Tu ļoti daudz prasi, Kapteini Zarēn," viņa teica, pagrūzdama knābi uz viņa pusi. "Ko tādu tu piedāvā pretī, kas tik daudz būtu vērts?"
Zarēns atspiedās pret krēsla atzveltni un sāka virpināt matus. "Man likās, ka tu nemaz nejautāsi," viņš teica. "Es tev došu frakspulvera radīšanas noslēpumu."
Mātei Zirgastrai pavērās knābis. Viņai rīklē atskanēja
dīvaina čivinoša skaņa. "Bet bet bet…" viņa čaloja. "Tu gribi teikt… Bet es taču iedzīšu strupceļā ūdens tirgu," viņa iekliedzās.
Zarēns piekrītoši pamāja un ar pretīgumu skatījās, kā putnu sievietes seja sašķobījās priekā un zemis- kumā, un tīrā mantkārībā.
"Tas viss būs manā pārziņā!" viņa kladzināja. "Es būšu varenāka par to glumo Apvienības Galvu Simenonu Ksin- taksu. Un to pretīgo iznireli Vilniksu Pomploniju. Es būšu varenāka par viņiem visiem kopā." Viņa ar aizdomām pievērsās Zarēnam. "Vai tu esi drošs, ka zini šo noslēpumu?" viņa jautāja.
"Jā, esmu," sacīja Zarēns. "Un, kad tu būsi izpildījusi manas prasības, es tev to pierādīšu. Tu kļūsi varena. Un būsi tik bagāta, ka tas pārspēs tavus pārdrošākos sapņus."
Māte Zirgastra sabužināja spalvas un pavērās Zarēnā ar aukstām, nemirkšķinošām acīm. "Darījums ir noslēgts, Mākoņu Vilka dēls," viņa teica, izvilkdama no priekšauta kabatas maisiņu ar zelta monētām un pamezdama to pāri galdam. "Bet iegaumē, Kapteini Zarēn. Ja tu piekrāpsi mani, es pati parūpēšos, lai apvienības dabū zināt par tavu bezkaunību." Viņa samiedza savas apaļās acis. "Spīdzinātāju apvienībai būs īpaša interese dzirdēt, ka viņiem ir jauns izpētes objekts, turklāt pēc tik ilga laika!"
Bija vēla pēcpusdiena, kad Zarēns iznāca no Asinsozola krodziņa. Kopā ar Akmens Piloti viņš atgriezās pie baļķu dokiem, izstiepa smago lādi no Vēja šķēlēja kravas telpas, un abi kopā devās ceļā cauri Lejaspilsētai.
Šaurās, netīrās ielas bija karstas un tveicīgas, un daudzi no stendu un veikalu īpašniekiem bija slēguši savas tirgotavas, lai pēcpusdienā pagulētu. Viņi tās atkal atvērs ap saules rietu. Tomēr viena iestāde nebija slēgta, un, kad Zarēns un Akmens Pilote smagi gāja garām ar vētrasfraksa lādi, no iekštelpas iznira tās resnais un nosvīdušais īpašnieks.
"Oi! Tas esi tu!" Svīdlēnis iekliedzās un metās virsū Zarēnam.
Lieki nedomādams, Zarēns izrāva zobenu. "Lēnāk," viņš mierīgi teica, "vai tev pašam būs ļaunāk."
Svīdlēnis atkāpās, acīs viņam bija bailes. "Es… Es negribēju tevi aizvainot…" viņš neatlaidīgi uzsvēra.
Zarēns, juzdamies neveikli, skatījās uz nobijušos veikalnieku. Vai to viņam bija nodarījis meklējums? Vii par to viņš bija kļuvis? Viņš paraudzījās uz leju, novilka no rokas bruņucimdu un sniedza to Svīdlēnim. "Lūdzu," viņš teica.
"Nem to."
Svīdlēnis pasniedzās pretī. "K… kas tas ir?" viņš jautāja. "Trofeja no Krēslas meža," atbildēja Zarēns. "Tā ir klāta
ar frakspulveri - tik daudz, lai apgādātu tevi, tavu ģimeni un visus tavus dzīvniekus ar svaigu ūdeni visu atlikušo mūžu."
Svīdlēnis pavilka ar pirkstu pa šķidrumam līdzīgo sēpijas pulveri. "Frakspulveris," viņš noelsās. "Nu paldies. Paldies."
"Domāju, ka tagad tu atgadījumu ar kāpurputnu uzskatīsi par izbeigtu," teica Zarēns.
"Jā, pavisam izbeigtu, absolūti izbeigtu, pilnīgi un galīgi izbeigtu," Svīdlēnis vāvuļoja. Zarēns pagriezās, lai ietu. "Un, ja es kaut ko varu darīt tavā labā," viņš teica. "Ja tu vēlētos, lai es pagādāju kādu no vairāk eksotiskām sugām… Es varu dabūt jebko. Kā dāvanu. Tikai pasaki man."
Zarēns apstājās un atskatījās. "Es varbūt turēšu tevi pie vārda," viņš teica.
Zarēns un Akmens Pilote turpināja ceļu, un, tuvojoties Sanktafraksai, Zarēnam mežonīgi dauzījās sirds. Viņš nezināja, vai ir uztraucies vai priecīgi satraukts. Tikai tad, kad viņi beidzot bija tieši zem milzīgās lidojošās klints, Zarēns palūkojās augšup. Augstu virs galvas viņš ieraudzīja karājamies lielu grozu. "Vai tur augšā kāds ir?" viņš uzsauca. "Es vēlos apciemot Sanktafrak- su."
Maza, stūraina nokgoblina seja parādījās pie groza malas un palūkojās lejup. "Kas jūs ir ielūdzis?" viņš jautāja.
"Mums paredzēts apciemot Tumsas profesoru," Zarēns atbildēja.
Nokgoblins samiedza acis. "Ak Tumsas profesoru?" viņš noteica. Grozs sāka kustēties lejup.
Zarēns pagriezās pret Akmens Piloti un pasmaidīja. "Tiktāl viss būtu labi," viņš nočukstēja.
Grozs nolaidās tieši viņiem priekšā, un nokgoblins nopētīja viņus no galvas līdz kājām. "Es ceru, ka tā lāde nav pārāk smaga."
"Ne uz to pusi tik smaga, kāda tā reiz būs," Zarēns teica. "Bet labi būtu, ja tu palīdzētu."
Kopīgiem spēkiem viņi trijatā iecēla lādi grozā un ielēca tai blakus. Tad nokgoblins pieliecās, satvēra vinčas rokturi un sāka to griezt. Šūpodamies un grīļodamies grozs lēnām cēlās augšā.
"Interesanta persona tas Tumsas profesors," nokgoblins teica ar svelpjošu deguna pieskaņu. "Ne brīdi nav pārtraucis savu opozīciju pret Visaugstāko Akadēmu." Lai uzminētu, ko Zarēns domā, viņš ieslīpi paskatījās uz jaunekli, iekams turpināja.
Zarēns nosprauslājās. "Uzurpators paliek uzurpators," viņš teica.
Akmens Pilote nemierīgi sakustējās. Sanktafraksā visapkārt bija spiegi.
"Jā, tas nu viņš ir;" Zarēns noskaldīja.
"Tā domā daudzi cienījamā lidojošajā pilsētā," gudri pamādams ar galvu, teica nokgoblins. Viņš pacēla acis un sastapa Zarēna jautājošo skatu. "Saproti, es neklausos baumās," viņš teica, "bet tā runā, ka Vilniksa Pomplonija dienas esot skaitītas."
Zarēns klausījās klusēdams.
"Protams, tā ir viņa paša vaina. Ko viņš varēja sagaidīt no apvienībām, kad pārtrauca tām piegādāt frakspulvera krājumus? Ko?"
"Iespējams, viņam vairs nav ko tām piegādāt," Zarēns izteica minējumu.
"Gluži manas domas. Ja no viņa nav nekāda labuma ne apvienību locekļiem, ne akadēmiķiem, tad cik ilgi viņš var turēties pie varas? Ko? Pasaki man." Viņš dziļi ievilka elpu. "Ja tu man jautā, tad pinnie viņam tiks klāt apvienību locekļi. Viņiem nepatīk, ka viņus krāpj," goblins teica un ar pirkstu strauji novilka sev pār atsegto rīkli. "Ja tu saproti, ko es domāju."
Zarēns palocīja galvu, bet neko neteica. Viņam ienāca prātā, ka tad, ja Vilnikss Pomplonijs dabūtu savās rokās lādi ar vētrasfraksu, būtu atrisinātas ne vien viņa pašreizējās problēmas, bet arī viņa korumpētā vara kļūtu nepieejama.