"Profesor!" Zarēns pārtrauca viņu, iedams atpakaļ. "Cik ilgi?"
Profesors piegāja pie loga un galvā izdarīja ātru aprēķinu. "Pusotras minūtes," viņš sapīcis teica.
"Mazāk, nekā man likās," Zarēns nomurmināja. Viņš steidzās atpakaļ pie galda un izvēlējās piestu. "Uzmanīgi, uzmanīgi," viņš čukstēja pie sevis, iebērdams dažus kristālus bļodiņā. Pēc tam viņš no plaukta izvēlējās pašu smagāko stampu un pacēla to virs galvas. "Profesor," viņš uzsauca, "jums man jāpasaka, kad būs īstās krēslas brīdis. Vai jūs saprotat?"
Profesors atskatījās. Viņš ieraudzīja Zarēnu stāvam pie vētrasfraksa bļodiņas ar stampu, ko bija pacēlis virs galvas.
"Nē," viņš noelsās. "Vai tu esi traks? Tu mūs visus uzspersi atklātās debesīs!"
"Paļāvību, profesor," teica Zarēns. "Un nenolaidiet acis no debesīm. Atcerieties, ne brīdi par ātru un ne brīdi par vēlu."
Telpā dunēja klusums, kas šķita tik ilgs kā mūžība. Zarēnam sāka smelgt roka - un domās iezagās
šaubas. Ja nu Gaismas profesors tomēr bija kļūdījies? Pa logu krītošās zeltainās gaismas kūlis mazliet mainījās.
"Tas ir tagad!" iesaucās Tumsas profesors, pārtraukdams briesmīgo klusumu.
Zarēns aizturēja elpu un no visa spēka trieca stampu lejup gaidošajā piestā. Noskanēja būkšķis. Gurkstēšana. Uzplaiksnīja mirdzošs spožums. Bet nekas vairāk. Un, zeltainajai gaismai logā mainoties uz dzintarainu, Zarēns ieskatījās bļodiņā, ko, kustoties kā šķidrums, pildīja sēpijas pulveris.
"Izdevās," viņš nočukstēja. Viņš pagriezās pret profesoru. "Izdevās!"
Tumsas profesors piesteidzās viņam klāt, sajūsmā starodams. Viņš ielūkojās bļodiņā. "Vispirms vētrasfrakss! Tagad frakspulveris! Pagaidi, man jāiekniebj sev, lai pārbaudītu, vai es nesapņoju."
"Tas nav sapnis," teica Zarēns. "Vētrasfrakss atjaunos līdzsvaru Sanktafraksai, un frakspulveris atkal attīrīs ūdeni." Viņš ar pašapziņu ieskatījās profesoram acīs. "Un tagad, zinot, ka tas izdodas, ir vēl kaut kas cits darāms, profesor," viņš nopietni teica pieklusinātā balsī. "Man ir plāns, kā varētu panākt, lai drošas frakspulvera radīšanas noslēpums nekad nenonāktu nepareizajās rokās. Bet man būs jālūdz jūsu palīdzība, lai to panāktu."
"Lūdz vien, Zarēn, manu zēn," teica Tumsas profesors. "Lūdz, un tas tiks darīts."
Iestājoties tumsai, Zarēns un Akmens Pilote sekoja profesoram. Viņi kāpa lejup pa vītņu kāpnēm elsdami un pūzdami, smagajai lādei sitoties pret sienām. Kāpņu pakājē viņi neizgāja vis pa durvīm, bet profesors veda viņus zemāk - pa vēl vienu kāpņu posmu, pa šauru, velvētu eju un tālāk tunelī. Tur bija tumšs un mitrs, vienīgi blāvā gaisma no luktura, kas atradās lādē, rādīja viņiem ceļu.
"Neuzdrošinājos iedegt lāpas, lai tās neradītu vētras- fraksa nestabilitāti," profesors pār plecu sauca.
Viņi gāja tālāk un tālāk. Uz vienu pusi, uz otru pusi, lejup pa kāpnēm un slīpām ejām, pamazām tuvojoties lidojošās klints pašam centram. Sev aiz muguras Zarēns juta, ka Akmens Pilote iet aizvien lēnāk un lēnāk. Viņam bija skaidrs, ka viņa ir tuvu spēku izsīkumam.
"Vai vēl tālu jāiet?" Zarēns jautāja.
"Gandrīz esam klāt," atbildēja profesors. "Vēl tikai ap šo stūri un…"
"STĀT! KAS TUR NĀK?"
Profesors pēkšņi apstājās. Zarēns, kuram tik un tā bija grūti saskatīt melno mantiju tumšajā tunelī, ieskrēja viņam mugurā. Mogina aiz satraukuma novaidējās un nometa lādi - sev uz kājas - un novaidējās atkal, šoreiz aiz sāpēm. Šajā sajukumā atskanēja profesora vārgā balss.
"Vai tas esi tu, Purvaini?" viņš jautāja. "Tas esmu es, Tumsas profesors. Man vajadzīga pieeja dārgumu glabātavai."
"Nevarēs," skanēja saīgusi sarga atbilde.
"Es… es… es atvainojos," profesors apjuka. "Tu uzdrīksties liegt man ieiet?"
"Pēc Visaugstākā Akadēma pavēles."
"Ko?" iesaucās profesors. "Gan tu, gan es zinām, ka mūsu cienījamais vadonis Vilnikss Pomplonijs ne sapņos netaisītos mani iekļaut šādā pavēlē. Tāpēc laid mani garām. Tūlīt pat."
"Nevienam nav ļauts ieiet dārgumu glabātavā," ar pēkšņu niknumu teica Purvainis. "Ne apvienības loceklim, ne akadēmiķim." Viņš pacēla savu gaismekli profesoram pie sejas. "Un it īpaši tev ne. Tādu pavēli es saņēmu no paša Vilniksa Pomplonija. Vēl jo vairāk, tev jāatdod sava atslēga."
"Jāatdod atslēga? Pār manu līķi!" profesors sapīka.
"Ja tu to gribi, tad - lai notiek," skanēja dzestra atbilde.
Lampa ar troksni tika nolikta uz grīdas, un Zarēns dzirdēja, kā svuš un tvip noskan no maksts izvilkts zobens un duncis. Viņš palūkojās profesoram pār plecu uz sargu, kas aizsedza viņiem skatu.
"Plakangalvis," viņš nomurmināja pie sevis. "Tā jau es domāju." Skatoties, kā uzcirties goblins - vieni vienīgi mirdzoši ausu riņķi, zelta zobi un plāksnes viņam kaklā cēlās niknums un riebums. Kā šis mežonīgais plakangal- vas goblins uzdrīkstas stāties viņiem ceļā, kad viņi tik tālu nākuši un tik daudz sasnieguši, kad viņi nonākuši tik tuvu galamērķim?
"Manu mīļo Purvaini," profesors teica. "Tas droši vien ir kāds pārpratums. Ja vien tu varētu mūs tikai uz brīdi ielaist mantu glabātavā. Neviens to nekad neuzzinātu, un…"
Tajā mirklī Zarēna dusmas uzsprāga. Viņš izvilka pats savu zobenu no maksts un izlēca priekšā.
"Laid mūs garām, esi nolādēts!" viņš ierēcās.
Kādu brīdi plakangalvas goblins izskatījās pārsteigts, bet tikai brīdi. Ar glūnīgu smaidu uz lūpām viņš ieņēma aizsardzības stāju un pēkšņi metās izklupienā 11/ priekšu, ar zobenu mērķēdams Zarēnam kaklā. Zarēns strauji atkāpās un atvairīja cirtienu. Abi zobeni mežonīgi nošķin- dēja, un, apdullis no cirtiena briesmīgā spēka, Zarēns sagrīļojās. Purvainis acumirklī bija viņam klāt, durot ar zobenu un šķeļot ar dunci.
Zarēns nodrebēja no straujā uzbrukuma un mežonīgajiem cirtieniem. Aiz piepūles elsdams, viņš streipuļoja atpakaļ, aizsargājoties, cik labi vien prazdams, bet ar katru mirkli kļūdams vārgāks. Pēkšņi plakangalvis palēca uz labo pusi un atvēzēja zobenu no kreisās. Tas Zarēnu pārsteidza nesagatavotu. Viņš sāniski paklupa un atsita elkoni pret sienu.
"Āaauuū," Zarēns iekaucās aiz sāpēm, kas izšāvās augšup pa roku un lejup pa mugurkaulu. Viņa zobens no- šķindēja uz akmens grīdas.
Purvainis, acīm iedzalkstoties, panāca uz priekšu. Viņš pacēla savu zobenu. "Mazais, dumjais nejēga," viņš nošņācās. "Vai tiešām tu biji iedomājies, ka varēsi pieveikt mani - paša Vilniksa Pomplonija personisko miesassargu, niknāko un draudīgāko sargu Sanktafraksā?" Viņš sažmie- dza zobena rokturi, līdz pirkstu locītavas kļuva baltas. Spīdīga, tumšsarkana mēle nolaizīja plānās lūpas; viņa acis dzirkstīja. "Man tas sagādās baudu."
"Stāvi!" Zarēns iekliedzās. "Necērt."
Plakangalvis pavīpsnāja. "Tātad lielais, drosmīgais lācis īstenībā visu laiku bija bikla, maza meža pelīte, ko?" viņš teica un nepatīkami iesmējās.
"Uzklausi mani," teica Zarēns un pasniedzās savas jakas iekšpusē.
"Kas tā par blēdību?" plakangalvis ieaurojās. "Roku nost, iekams neesmu to pienaglojis tev pie sirds."
Zarēns lēni izvilka roku, līdzi paņemdams maisiņu, kuru viņam bija iedevusi Māte Zirgastra. Viņš to viegli pažva- dzināja plaukstā. "Zelts, Purvaini," viņš teica. "Desmit zelta gabali varētu būt tavi."