Tajā mirklī atskanēja skaļš krakšķis, lustra pēkšņi atrāvās no griestu ciļņa un nogāzās uz grīdas. Tā nokrita ar varenu blīkšķi - virsū spogulim. Kristāla un stikla lauskas un drumslas lidoja pa visu telpu, ietriecoties ar paneļiem apšūtajās sienās.
"Kas te notiek?" Vilnikss iekliedzās. "Minulis! MINU- LTSĪ"
Bet šoreiz Visaugstākā Akadēma personiskais kalpotājs neparādījās.
"Minulis, kur tu esi?" ārdījās Vilnikss un nikni soļoja virzienā uz sava kalpa spartisko priekšistabu. Viņš parādīs tam bezkaunīgajam nelietim, ka nedrīkst likt viņam gaidīt!
Vilnikss nebija ne pusceļā pāri stikliem piebirušajam paklājam, kad pēkšņi un bez jebkāda brīdinājuma visa telpa gāzās lejup. Viņš paklupa un nokrita uz grīdas. Viņam virs galvas griestos no vienas malas līdz otrai pavērās plaisa, un smags, ar zeltu rotāts apmetuma gabals novēlās viņam blakus.
Kad putekļi nosēdās, Vilnikss pacēla galvu, piecēlās un nokratīja no uzsvārča sīkās atlūzas. Viņš saprata, ka Sanktafraksa tagad atkal ir stabila. Kā klints. "Un tomēr vienu brīdi mēs kritām," viņš nočukstēja. "Tas var nozīmēt tikai vienu…" Viņa dzeltenbālā seja piesarka aiz niknuma. "Tas ienīstais debesu pirāts droši vien nemanīts atgriezies ar vētrasfraksu."
Galvai griežoties no dažādiem lēmumiem un pavēlēm, Vilnikss uzvilka savu amata mantiju pār astru kreklu, nostiprināja vietā tērauda cepuri ar dzelkšņiem un iztraucās laukā no haosa.
"Es viņam parādīšu," viņš nikni murmināja. "Es viņiem visiem parādīšu! Viņi redzēs, kas notiek ar nodevējiem, kuri jaucas Visaugstākā Akadēma darīšanās."
Ne jau tikai Iekšējā svētnīca vien cieta postījumus. Katra Sanktafraksas torņa katras istabas katrā stūrī bija līdzīga nelaime. Instrumenti noslīdēja no galdiem; grāmatas izkrita no plauktiem. Vibrācijām pieņemoties spēkā, sienas saplaisāja, logu rūtis plīsa, mūra gabali un apmetums gāzās zemē.
Rībošo, brūkošo dārdoņu nomāca šausmu spiedzieni un sāpju kliedzieni, un Sanktafraksas pilsoņi - jauni un veci, cienījami un zema stāvokļa - steidzās laukā no torņiem laukumos un ielās. Kādu brīdi viņi tur stāvēja, nezinādami, ko darīt, kamēr minareti un smailes bruka zemē viņiem visapkārt.
"Kas tas ir? Kas te notiek?" viņi sakliedzās savā starpā. "Tas ir Sanktafraksas gals!" Tad kāds iesaucās: "Uz Lielo zāli!" - 1111 visi kā viens viņi sāka plūst pa galveno ielu uz Sanktafraksas vecāko un stingrāko celtni, uz vietu, kur viņi vienmēr patvērās kritiskos gadījumos.
Pūlis, nonācis līdz zālei, bija nikns un skaļš. Viņi devās iekšā un bija satriekti, atklājot, ka pat šai senajai patvēruma vietai nav bijušas aiztaupītas sekas no briesmīgās tricināšanas, kas bija piemeklējusi viņu lidojošo pilsētu. Uz saplaisājušās marmora grīdas mētājās nokrituši
akmens gabali; viens pīlārs bija nokritis, bet otrs izskatījās tā, ka kuru katru brīdi varētu gāzties. Un, kamēr viņi skatījās, līkumota plaisa pāršķēla gala sienu no pamatiem līdz jumtam.
"Tikai ne te," viņi iekliedzās. "Tikai ne Lielajā zālē!"
Kad pūļa pēdējās rindas bija beidzot ienākušas iekšā, klints atkal bija mierīga, toties dusmas nevienam nebija rimušas. Ne par matu. Sākot no akadēmiķiem, kas bija saspiedušies kopā zāles priekšā, un beidzot pat ar kalpiem un sargiem, kas drūzmējās gar sienām, kliedzieni bija tie paši.
"Kur ir Vilnikss?" viņi pieprasīja. "Viņš ir tā visa cēlonis." - "Tas svētulīgais nelietis!" - "Tas nolādētais uzurpa- tors!" - "Tas nodevīgais neģēlis, kas neredz tālāk par savu kabatu oderi!" - "Kur viņš ir?"
Tad, kad divas personas uznāca uz paaugstinājuma, jautājumi spēji mainījās. "Ko Tumsas profesors tur dara?" -
"Un kas ir tas viņam līdzās?"
Profesors pacēla abas rokas un lūdza nomierināties. "Draugi!" viņš sauca. "Draugi." Iestājās klusums. "Es saprotu jūsu bēdas. Es dalos jūsu sāpēs par to, ka mūsu mīļotā Sanktafraksa ir tik stipri cietusi. Un tomēr," viņš turpināja, "nebija nekādas iespējas no tā izvairīties."
Istabu pāršalca neapmierināta ņurdoņa. Ne jau to viņi bija nākuši uzklausīt. Zarēns skatījās uz dusmīgo seju jūru sev priekšā un nodrebēja. Ja profesors nebūs piesardzīgs, pūlis vispirms saraustīs viņus gabalos un tikai pēc tam uzdos jautājumus.
"Kā ir ar manu laboratoriju?" noprasīja Vējskārēju profesors.
"Un kas nomainīs logus manā observatorijā?" piebilda Mākoņvērotāju profesors.
"Celtnes var salabot," profesors drošsirdīgi turpināja. "Un, kad nu turpmāk nebūs vajadzīgas ķēdes, būs pietiekami daudz darbaroku, lai veiktu labošanas darbus."
Sākās satraukta murdoņa. "Nav vajadzīgas ķēdes?" visi jautāja cits citam. Kas tas par neprātu? Skaidrs, ka ķēdes ir vajadzīgas!
"Nav vajadzīgas ķēdes, izņemot to vienu — seno Enkura ķēdi, kas mūs notur, lai neaizlidojam," profesors paskaidroja.
"Paskaidro!" sauca Mākoņvērotāju profesors.
"Apgaismo!" pieprasīja Vējskārēju profesors.
"Ko tu gribi teikt?" no zāles dziļuma atskanēja skarba balss.
"Re, ko es gribu teikt," sacīja profesors. "Krīzei, kas mūs tik ilgi apdraudēja, beidzot ir pienācis gals. Sanktafraksa atkal ir līdzsvarā."
Viņa vārdi tika uzņemti pilnīgā klusumā. Vai tā varēja būt taisnība? Viņi visi bija neizpratnē. Vai tā tiešām varēja būt taisnība?
"Bet kā tad ir ar visu to drebināšanu un tricināšanu?" jautāja Mākoņvērotāju profesors.
"Un ar to kratīšanos un raustīšanos?" piebilda Vējskārēju prc>fesors.
"Tas bija tad," teica profesors, pagriezdamies pret viņiem, "kad klints tika nosvarota ar vētrasfraksa kravu." Viņš pacēla acis. "Tas nekad vairs neatkārtosies, kamēr vien dzīvosim. To es jums apliecinu ar savu vārdu."
Visā zālē atskanēja murmināšana; šī murmināšana kļuva skaļāka un skaļāka, līdz šķita, ka visi runā reizē. Tad dziļumā kāds iegavilējās. Pārējie pievienojās. Un nākamajā brīdī visa zāle noskanēja līksmos pārsteiguma saucienos un bezgalīga prieka kliedzienos.
"Par Tumsas profesoru!" kāds iesaucās.
"Jā, par jauno Sanktafraksas Visaugstāko Akadēmu!" vicinādams rokas pa gaisu, kliedza Mākoņvērotāju profesors.
"Vai varbūt labāk būtu teikt - par veco Visaugstāko Akadēmu?" ieteica Vējskārēju profesors.
"Vecais vai jaunais, es esmu pagodināts atkal uzņemties atbildību kā Visaugstākais Akadēms," Tumsas profesors paziņoja, skanot jūsmīgiem aplausiem. "Un tomēr," viņš turpināja, "ne jau man jāpateicas par visu, kas ir noticis. Es nebiju tas, kas uzdrošinājās doties uz Krēslas mežu un kas riskēja ar visu, lai atgrieztos Sanktafraksā ar vērtīgā vētrasfraksa kravu."
"Kurš tad? Kurš?" pūlis sauca. Taču ne jau tas kaulainais jauneklis, kas grozās profesoram blakus!
Profesors paspēra soli tuvāk Zarēnam un, saņēmis viņu aiz rokas, pacēla to gaisā. "Profesori, akadēmiķi, pilsoņi," viņš paziņoja. "Jūsu priekšā ir Kapteinis Zarēns. Viņš ir tā persona, kurai jums jāpateicas."
Pārņemts no pateicības viļņiem, kas gāzās viņam pāri, kad pūlis klaigāja un svilpa, un gavilēja, Zarēns nosarka kā mežkārums.
"Pateicoties šim brašajam un drosmīgajam jauneklim, mums vairs nebūs jāguļ gultā, drebot aiz bailēm, ka lidojošā klints varētu pārraut stiprinājumus un uzlidot atklātās debesīs," teica profesors, paceldams Zarēna roku vēl augstāk.
"Urā!" kliedza sajūsminātais pūlis.
"Pateicoties viņam, mūsu labklājība vairs nav atkarīga no alkatīgajiem apvienību locekļiem."