" Urā!" viņi auroja vēl skaļāk.
"Pie visām gudrībām - viņš kalpoja mums ar sirdi un prātu, neapliecinot citu uzticību kā vien uzticību Sankta- fraksai," profesors paziņoja.
Šos vārdus dzirdot, Zarēns nodrebēja. Kur viņš tos agrāk bija dzirdējis? - viņš centās atcerēties. Kāpēc tie bija tik pazīstami?
"Viņš veltīja savu dzīvi, lai atrastu vētrasfraksu. Viņš vajāja Lielo vētru un neatgriezās, iekams nebija paveicis savu svēto - jā, Zarēn, savu svēto meklējumu." Profesors pasmaidīja. "Meties ceļos, manu zēn,' viņš teica.
Tad, re, kas tas bija! - Zarēns atminējās. Tie bija vārdi, kādi tika teikti viņa tēva inaugurācijas ceremonijā. "Bet… es… jūs…" viņš meklēja vārdus un norija siekalas. Tad, pievērsis acis grīdai, viņš nometās ceļos.
Pūlis apklusa, kad Tumsas profesors aizgāja līdz zāles tālākajam galam un noņēma ceremoniju zobenu no ieplaisājušās sienas. Zarēns drebēja; viņš drebēja tik stipri, ka, pēc viņa domām, visi droši vien dzirdēja, kā viņam klab zobi. Pēc brīža profesors atgriezās ar zobenu un nostājās viņam priekšā. Zarēns pacēla galvu, lai redzētu, kā lielais zelta asmens lēni nolaižas, uzsitot viņam vispirms uz labā pleca, tad uz kreisā.
"Es pasludinu tevi par goda Bruņinieku akadēmiķi," profesors teica. "Arborins Verdžinikss lai ir tavs vārds. Celies!"
Vienu bridi Zarēns nekustējās. Viņš nespēja. Viņam neklausīja kājas. Tikai tad, kad profesors pasniedzās lejup un satvēra viņa roku, Zarēnam izdevās nedroši piecelties. Lielajā zālē atbalsojās varenas, trokšņainas klaigas, tik skaļas, ka viņam reiba galva.
"Urā! LJrā! Urā!" sapulcējušies klaigāja, un viņi lēkāja un dejoja aiz prieka - akadēmiķi ar kalpotājiem, profesors ar profesoru -, aizmirsuši savu nenovīdību un aizvainojumus - vismaz uz šo vienu brīnišķo brīdi.
"Mēs atkal varēsim nodarboties ar mūsu cēlajiem centieniem," Mākoņvērotāju profesors iesaucās, uzsizdams savam vecajam sāncensim pa muguru.
"Mēs atkal varēsim nodoties savam intelektam," Vēj- skārēju profesors piekrita. "Kalibrēt vēja nebeidzamos smalkumus…"
"Un mākoņu arī," Mākoņvērotāju profesors iestarpināja.
"No vakarvēja čuksta līdz varenas viesuļvētras auriem…"
"Spalvu mākoņus, slāņu mākoņus, spalvu-slāņu mākoņus, gubu mākoņus…"
Vējskārēju profesors strauji ievilka elpu. "Ja nebūtu vēja," viņš strupi iebilda, "jūsu mākoņi nemaz nekustētos."
"Vienīgi pateicoties mākoņiem," Mākoņvērotāju profesors iekarsis atbildēja, "mēs vispār redzam, ka vējš pūš…"
Bet Vējskārēju profesors vairs neklausījās savā kolēģi un sāncensī. "Skat!" viņš noelsās un rādīja uz zāles priekšējo daļu.
Visā Lielajā zālē šī viņa darbība tika atkārtota, līdz telpā valdīja klusums un visas acis bija pievērstas garajai, draudīgajai figūrai, kas soļoja pāri paaugstinājumam un kāpa augšā uz kanceli.
Tur viņš nostājās, salīcis un kaulains, ar rokām satvēris koka balstu. Viņam apkārt bija viņa miesassargi: ducis neveiklu plakangalvju - kājām plati un sakrustotām rokām.
Vilnikss saraustīja piedurknes, sakārtoja savu cepuri un no uzacu apakšas lēni nopētīja telpā esošos. Viņa lūpas nicīgi savilkās.
"Ko tas viss nozīmē?" viņš teica klusā, bet draudīgā balsī. "Vai es ne uz brīdi nevaru uzgriezt muguru?"
Pūlis neveikli sakustējās.
Vilnikss pavīpsnāja un pārliecās pāri kanceles malai. Tad, tērauda cepurei mirgojot, viņš, izliecis muguru, apsūdzoši norādīja uz Tumsas profesoru. "Vai jūs taisāties uzklausīt melus no šī viltus pravieša?" viņš ierēcās. "No šī vecā muļķa, kas jau iepriekš bija novedis Sanktafraksu līdz pašai bojāejas robežai un tagad, šķiet, apņēmies šo darbu pabeigt?"
Zarēns papurināja galvu. Nē, nē, tā tas viss nemaz nebija. Tomēr ar katru Vilniksa teikto vārdu pūlis kļuva nemierīgāks.
"Viņš bija 117. vienu roku ar renegātiem debesu pirātiem," Vilnikss teica, izspļaudams vārdus.
Noskaņai vēršoties aizvien nepatīkamākai, murmināšana Lielajā zālē kļuva skaļāka un uzstājīgāka. Acīm uzvaroši dzalkstot, Vilnikss pievērsa skatu pūlim.
"Viņš un tie, kurus viņš ir piemuļķojis, lai tie viņam ticētu, ir nodevēji, pakalpiņi un blēži. Sardze!" viņš iekliedzās. "Ņemiet viņu ciet, ņemiet ciet viņus abus - tos pretīgos kukaiņus, kas jānospiež…"
Divi no plakangalvjiem devās uz viņu pusi.
"Tāds tādu pazīst," no tālāka gala atskanēja spalga balss. Tai sekoja satrauktu smieklu vilnis.
Vilnikss apsviedās apkārt un nikni lūkojās ēnās. Sirds viņam sāka dauzīties. "Kurš to teica?" viņš prasīja. "Nu, drošāk, kurš tas bija?" Kāds baltās drēbēs ģērbies kalpotājs panāca uz priekšu. "Minulis!" Vilnikss noelsās. "Tas esi tu?"
"Tumsas profesors runāja taisnību," Minuliss izaicinoši kliedza. Gar Lielās zāles sienām noskanēja murdoņa. "Nevis kā tu!"
"Kā tu uzdrīkstiesT spalgi iekliedzās Vilnikss. "Sardze, ņemiet arī viņu ciet!"
Vēl divi plakangalvji nolēca no paaugstinājuma un sāka lauzt ceļu cauri drūzmai. Šoreiz akadēmiķi darbojās vienoti, saķerdamies rokās, stumdami pretī, ļaujot Minulisam turpināt.
"Es esmu noklausījies daudzas pieklusinātas sarunas. Tos negodīgos darījumus, kurus tu slēdzi ar Apvienības Galvu! To uzpirkšanu! To kukuļošanu! Tu esi nodevējs!" Minuliss pārdroši sauca. "Es nožēloju vienīgi to, ka, skujot tavu zemisko pauri, man nebija pietiekami daudz drosmes, lai pārgrieztu tavu izģindušo rīkli!"
Aiz niknuma nobālējis un drebēdams, Vilnikss uzkliedza, lai Minuliss apklust. "Vai jūs ļausiet, ka jūsu Visaug- stākam Akadēmam tā ceļ neslavu?" viņš vērsās pie pūļa.
"Tu neesi mūsu Visaugstākais Akadēms," atskanēja kāda balss. Tas bija Vējskārēju profesors.
"Nu vairs neesi," piebilda Mākoņvērotāju profesors.
Vilniksam atkārās žoklis. Vai viņš, kas lepojās ar prasmi tikt galā ar situāciju, būtu tik aplami novērtējis noskaņojumu?
"Sardze, sardze…" viņš uzsauca. Divi plakangalvji paspēra soli uz priekšu, bet tad apstājās. Pūlis ņirgājās un svilpa, un šņāca. "Turpiniet taču!" Vilnikss kliedza. Bet plakangalvji vairs neklausīja. Un vēl - tagad, kad akadēmiķu
parastā mazrunība bija pārvarēta, viņu dzēlīgās piezīmes un apsūdzības nāca lielā skaitā un strauji. Ka viņš ir ļaunprātīgi izmantojis varu, sadarbojies ar noziedzniekiem, saindējis upi, apgānījis vētrasfrak- su, ka viņš ir apdraudējis pašu Sanktafraksas pastāvēšanu.
"Viņš pelnījis karāties virvē!" kāds iesaucās.
"Pakāršana ir viņam par labu!" kliedza cits.
Vilnikss negaidīja, kamēr dzirdēs vēl vairāk. Tiklīdz pūlis sakustējās uz viņa pusi, viņš spēji pagriezās, parāva uz augšu mantiju un drāzās projām.
Atskanēja nikni kliedzieni. "Dzenieties viņam pakaļ!"
Vilnikss skrēja lejup pa kāpnēm paaugstinājuma malā, Zarēns viņam pa pēdām sekoja. Pretī traucās pūlis.
"Es viņam nogriezīšu ceļu," kāds sauca.
"Nē, nenogriezīsi vis," Vilnikss murmināja, izvairīdamies no pastieptajām rokām un traukdamies uz malas sienu. Aiz gobelēna bija durvis. Iekams kāds apjēdza, ka tādas tur ir, Vilnikss bija laukā.
"Viņš aizbēgs!" iekliedzās kāda nikna balss.
Zarēns pirmais viņam sekoja laukā pa durvīm. Viņš paskatījās pa kreisi. Viņš paskatījās pa labi, un tur bija Vilnikss, kas, mantiju uzrāvis līdz viduklim, drāzās projām pa galveno ielu. "Stāt!" viņš uzsauca. "Stāt!"