Zarēns skrēja aizvien ātrāk un ātrāk, un saniknotais pūlis viņam sekoja nopakaļ. Viņi skrēja pa kādu ielu, pāri izliektam tiltam, cauri tunelim un tālāk uz priekšu. Vilnikss Pomplonijs pazina Sanktafraksu kā savus piecus pirkstus, atkal un atkal Zarēns zaudēja dārgās sekundes, nepareizi nogriezdamies vai paskriedams garām kādam pagriezienam. To- M mēr viņš tuvojās. Lēnām, bet noteikti viņš samazināja attālumu.
"Tu nevarēsi izmukt," viņš sauca, kad Vilnikss pēkšņi nolēca no kādas gaisa pārejas un brāzās uz klints malu.
"To nu tu redzēsi!" Vilnikss kliedza un raustījās smieklos.
Zarēns paskatījās augšup un ieraudzīja pirmītējo nokgoblinu, kas stāvēja pie sava groza un māja Vilniksam. "Šurp, kungs," viņš aicināja. "Jūs vienā acumirklī būsiet lejā, tik tiešām."
Zarēns novaidējās, redzēdams, kā Vilnikss aizsoļo līdz piestātnes galam. Galu galā, viņš patiesi izmuks.
"Ļaujiet, es jums palīdzēšu," nok- goblins pakalpīgi teica.
"Es pats varu," skarbi attrauca Vilnikss, pagrūzdams nokgoblinu malā. Viņš uzlika roku uz pītā groza malas un ielēca iekšā.
Nākamajā mirklī atskanēja troksnis, kaut kam pārtrūkstot. Zarēns pamanīja Vil- niksa sejā uzplaiksnām šausmu izteiksmi. Tad Vilnikss kopā ar grozu pazuda un krita lejup.
"ĀĀĀĀāāāhhh!" Vilnikss kliedza, tā ka visi uz vietas apstājās. Izmisīgs, nevaldāms, stindzinošs, kliedziens pamazām izgaisa, tad pēkšņi apklusa.
Tālu, tālu lejā uz zemes Vilniksa Pomplonija ķermenis gulēja uzkritis uz nažu trinēja stumjamā darbgalda. Rokas viņam bija izstieptas, kājas saliektas, tērauda cepure tik ļoti iespiesta, ka to nebūtu iespējams dabūt nost no viņa sadragātā galvaskausa. Nažu trinējs Dzirnugrauds ieskatījās bijušā Visaugstākā Akadēma nedzīvajā sejā.
"Tā, tā," viņš noteica. "Izskatās pēc vecā Vila. Būtu nu labāk palicis pie nažu trīšanas kā es."
Augšā Sanktafraksā Zarēns pasniedzās pēc virves, kas bija pārtrūkusi. Lai gan dažas no šķiedrām bija spurainas, pārējās neapšaubāmi bija pārgrieztas ar nazi. Viņš pavērās atpakaļ, un viņa skats apstājās pie dunča, kas bija aizbāzts nokgoblinam aiz jostas. "Tu," viņš teica.
Nokgoblins paraustīja plecus. "Es tev teicu, ka apvienību locekļi tiks ar viņu galā." Viņš pašķindināja rokā maisiņu ar monētām un tad iebāza to azotē. "Viņi arī labi maksā," viņš pasmīnēja.
Zarēns piecēlās kājās un pagāja garām nokgoblinam. "Vilnikss Pomplonijs ir miris," viņš pavēstīja pūlim.
Atskanēja prieka un izsmiekla saucieni. "Viņš ir pagalam! Viņš ir pagalam!" tie visi kliedza. "Esam laimīgi tikuši no viņa vaļā!"
Zarēns satraukts novērsās. Viņš bija tikpat atvieglots kā visi citi, ka Vilnikss Pomplonijs ir pagalam, tomēr viņam nedeva mieru veids, kā Vilnikss bija miris. Tas bija slepus veikts nāvessods - un tāpēc vēl jo vairāk apkaunojošs.
"Tad te tu esi, kaptein," atskanēja kāda balss.
Tas bija Purvainis. Akmens Pilote stāvēja viņam blakus. Zarēns pamāja viņiem ar galvu. "Aiziet," viņš teica. "Iesim projām no šejienes."
DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA
MALAS DEJOTĀJS
Iznāca tā, ka viņu došanos projām aizkavēja Tumsas profesors, kurš, panācis viņus pie kāda no papildu groziem, visiem spēkiem mēģināja pārliecināt Zarēnu, lai viņš paliek.
"Uz kurieni tu brauksi?" viņš jautāja. "Ko tu darīsi? Te tev varētu būt tāda lieliska un cieņas pilna nākotne, manu zēn, ja vien tu to pieņemtu."
Bet Zarēns papurināja galvu. "Es nevaru," viņš teica. "Es… es esmu debesu pirātu kapteinis. Tāpat kā mans tēvs un viņa tēvs pirms tam. Tas ir asinīs."
Profesors ar nožēlu palocīja galvu. "Bet, ja tu jelkad pārdomātu…" viņš piebilda, "tituls Gaismas profesors būtu lieliski piemērots tik varonīgiem pleciem."
Zarēns pasmaidīja.
"Nu labi," profesors nopūtās. "Var jau tikai pamēģināt. Tagad par to, ko mēs apspriedām manā darbistabā," viņš teica. Profesors atkāpās, atsegdams zemē noliktus divus piebāztus maisus. "Es ceru, ka tu visu atradīsi kārtībā.
Aploksnes. Instrukcijas. Kristālus. Tieši tā, kā mēs vienojāmies. Un es gādāšu, lai zvans skanētu katru vakaru. Vienmēr ir labi sākt jaunu tradīciju." Viņš pasmaidīja. "Oficiāli tā tiks godināta tava atgriešanās no Krēslas meža."
Zarēns sirsnīgi paspieda profesoram roku. "Līdz nākamajai reizei, profesor," viņš sacīja.
Atkal atgriežoties Lejaspilsētā, Zarēns ievēroja, ka viņi ir nolaidušies spļāviena attālumā no Asinsozola krodziņa. Tomēr bija jāpaiet vēl divām dienām, iekams viņi pārkāpa pār Mātes Zirgastras nama slieksni. Tik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai savāktu komandu.
Tajā pirmajā rītā viņi iegriezās pie Svīdlēņa. Par nelaimi resnajam, nosvīdušajam īpašniekam, no Dziļā meža nupat bija pienācis svaigs sūtījums ar dažādiem radījumiem. Ja Zarēns būtu viens, tad viņš, iespējams, būtu atcēlis savu piedāvājumu, bet niknā plakangalvja un draudīgās, kapuces segtās būtnes klātbūtne lika viņam turēt godā doto solījumu.
Tāpat kā Mākoņu Vilks pirms daudziem gadiem bija pieņēmis Akmens Piloti, lai atdotu viņai brīvību, tā Zarēns aizgāja kopā ar trim indivīdiem, kuriem vispār nekad nebūtu vajadzējis nonākt dzīvnieku veikalā.
Pirmais bija Spoliņš, ozolu elfs ar platām acīm, kas satraukti raustījās. Lai gan tas bija trausla paskata īpatnis, Spoliņam bija vērtīga debesu kuģošanas pieredze.
Otrs bija Gūms, pieaudzis pinkulācis, kuram vēl aizvien bija brūces no lamatu bedres ar mietiem,
kurā bija gadījies iekrist. Kad Zarēns noskatīja dzīvnieku no galvas līdz kājām, tas paliecās uz priekšu un pieskārās pinkulāča zobam, kas bija Zarēnam ap kaklu.
"Vū?" tas iejautājās.
"Vū-vū," Zarēns paskaidroja.
"Za-vū-ns?" tas teica.
Zarēns apstiprinoši pamāja. Lai gan šis pinkulācis bija jauns, tas zināja visu par Dziļā meža zēnu, kurš reiz kādu pinkulāci bija atbrīvojis no sāpoša zoba.
Un trešais komandas loceklis… Zarēns nemaz nebūtu pamanījis zvīņaino radījumu ar čūskas mēli un vēdekļ
veida ausīm, ja tas nebūtu ierunājies. "Tu meklē komandas locekļus," radījums nošņācās. "Ļoti noderīgi, ja uz borta būtu kāds, kas prot dzirdēt domas tikpat labi kā vārdus, Kapteini Zarēn." Tas pasmaidīja, un vēdekļa ausis aizcirtās. "Es esmu Mežeklis."
Zarēns palocīja galvu. "Esi laipni lūgts uz klāja, Mežekli," viņš teica, pasniegdams tam viņa desmit zelta gabalus.
Tagad viņi jau bija spēks. Vēl pāris, un komanda būs pilna. Tomēr tagad, kad viens no viņiem bija Mežeklis, izrādījās grūti atrast vēl divus piemērotus komandas locekļus.
Ik reizi, kad Zarēns iebraucamajās vietās un tirgos piegāja pie atbilstoša izskata personām, lai parunātos, Mežeklis, ieklausījies viņu dziļākajās domās, drīz vien, kritiski klakšķinādams, purināja galvu. Šis bija pārāk gļēvs. Šis - pārāk bezrūpīgs. Šim bija nosliece uz dum- pīgumu.
Tikai otrās dienas vēlā pēcpusdienā kādā noplukušā iebraucamajā vietā viņi nejauši uzdūrās nākamajam komandas loceklim. Iesākumā viņš likās vismazāk piemērots no viņiem visiem - plecīgs slakteris ar sarkanu seju, piedzēries pie letes, raudot mežalus kausā. Bet Mežeklis bija nelokāms. "Galvā viņam ir skumjas, bet sirds viņam laba. Vēl jo vairāk, viņš izprot debesu kuģošanas pamatus. Ej un parunā ar viņu, kaptein."