Sarunā Zarēns noskaidroja, ka slaktera vārds ir Zarps - Zarps Aungans - un ka viņš ieradies Lejaspilsētā meklēt savu brāli Stiegri, kurš esot nodarbojies ar veiksmes talismanu tirdzniecību. Šovakar pirms nepilnām divām stundām viņš bija uzzinājis, ka Stiegris ir miris, uzsprādzis kaut kādā stulbā nelaimes gadījumā ar vētrasfraksu, - jo esot bijis alkatīgs.
"Un tas nu gan nav tiesa," viņš vaimanāja.
Mežeklim bija taisnība. Zarpam Aunganam bija laba sirds, un Zarēns, kad bija nomierinājis viņu, piedāvāja viņam desmit zelta gabalus un vietu uz Malas dejotāja. Zarps piedāvājumu pieņēma.
"Piedod," viņiem aiz muguras atskanēja griezīga balss. "Bet vai es nekļūdos, noprazdams, ka tu meklē komandas locekļus? Ja tā tas ir, tad turpmāk vairs nemeklē."
Zarēns pagriezās. Priekšā stāvošais indivīds bija kalsns, tomēr muskuļains, viņam bija šaura un smaila seja, līks deguns un mazas, atkārušās ausis. "Un tu esi?" viņš jautāja.
"Spārnmīlis Silts," viņš atbildēja. "Labākais stūrmaņa palīgs šajā debesu pusē."
Zarēns pameta acis uz Mežekļa pusi, bet zvīņainais noklausīšanās pratējs tikai paraustīja plecus.
"Man ir laba galva augstumam, veikls prāts rēķiniem un vērīga acs darījumiem," Slīts paziņoja, nemierīgajām, zilajām acīm zalgojot aiz tērauda briļļu rāmjiem.
"Es… es… Pagaidi brīdi," teica Zarēns un paveda Mežekli sāņus. "Nu?" viņš nočukstēja.
"Es neesmu drošs, kaptein. Protams, viss, ko viņš teica,
ir taisnība. Un tomēr. Es nezinu… kaut kas ir. Viņam
>
piemīt kaut kas apslēpts. Kaut kas tāds, kas var izpausties jebkurā brīdī - vai vispār nekad."
Zarēns neiecietīgi nopūtās. "Tā mēs varētu meklēt bezgalīgi," viņš žēlojās. "LIn izklausās, ka šis Slīts ir piemērots. Ja mēs viņu pieņemam, tad mums ir pilna komanda." Viņš paskatījās laukā pa logu. "Mēs tūlīt varētu doties pie Mātes Zirgastras." Viņš noskaitīja pēdējos desmit zelta gabalus no maisiņa un pagriezās pret Mežekli. "Es riskēšu ar viņu."
Mežeklis palocīja galvu. "Tavs lēmums, kaptein," viņš teica. "Tavs lēmums."
"Malas dejotājs ir gatavs un gaida tevi kādā drošā vietā," Māte Zirgastra teica. "Bet vispirms noslēpums."
"Ak jā," teica Zarēns. "Noslēpums." Kamēr Māte Zirgastra piesēdās tuvāk, Zarēns izņēma no kabatas vētrasfraksa kristālu un nolika to uz galda sev priekšā. "Vai varu palūgt piestu un stampu?" viņš teica.
"Bet… bet…" Māte Zirgastra satraukti iekladzinājās. "Tieši to visi mēģina darīt, un tu zini, kas notiek."
Zarēns nepacietīgi pabungāja ar pirkstiem. Māte Zirgastra sadabūja piestu un stampu.
"Paldies," viņš teica. "Tagad vērīgi skaties. Es ielieku kristālu piestā, tā. Es paceļu stampu un gaidu."
Spalvām čaukstot, Māte Zirgastra skatījās uz jaunekli, kas klusi čukstēja dīvainus vārdus.
"Ko tu saki?" viņa prasīja. "Vai tie ir kādi buramvārdi?" Augstu virs viņiem iezvanījās Lielās zāles skanīgais zvans. Zarēns trieca lejup stampu. Vētrasfrakss pārvērtās par frakspulveri ar klusu šņākoņu un maigu mirdzumu.
"Jā, o, jā!" Māte Zirgastra iesaucās un ar saviem mīkstajiem spārniem silti apskāva Zarēnu. "Lieliski. Lieliski. Bet kas tie bija par vārdiem? Tev man jāpasaka."
Zarēns iesmējās. "Es skaitīju sekundes," viņš paskaidroja. "Noslēpums ir tas, ka vētrasfraksu droši var pārvērst par pulveri tikai īstās krēslas brīdī. Ne brīdi ātrāk. Ne brīdi vēlāk."
"Krēsla ir krēsla, cik nu man zināms," teica Māte Zirgastra. "Un tā turpinās krietni vien ilgāk par brīdi vien."
Zarēns pasmaidīja. "Tev un man," viņš teica. "LT n tomēr Tumsas profesoram tas laika mirklis, kas atdala gaismu no tumsas, ir tikpat skaidrs kā… kā knābis, kas redzams tev sejā."
Māte Zirgastra aizkaitināta noklabināja. "Un kā lai es nosaku šo mirkli?"
"Katru vakaru tieši tajā brīdī Tumsas profesors zvanīs zvanu," viņš paskaidroja. "Tev tikai jābūt gatavībā."
Putnu sieviete samiedza acis. "Tumsas profesors?" viņa ar aizdomām jautāja.
"Nav tā, kā tu domā," steidzīgi ierunājās Zarēns. "Viņš to dara, godinot manu atgriešanos no Krēslas meža. Viņš…"
"Ja tu viņam par to esi teicis kaut pušplēstu vārdu, tad mūsu vienošanās neskaitās," Māte Zirgastra noskaldīja. Viņas acis iedzalkstījās. "Īstenībā," viņa teica, "tā kā tu man jau tik daudz esi pastāstījis…"
Zarēns strauji piecēlās no galda. "Iedomājies, cik briesmīgi būtu, ja kādu dienu zvans atskanētu vai nu brīdi par agru, vai brīdi par vēlu," viņš vēsi teica. "Es savu vienošanās pusi esmu pildījis, Māt Zirgastra. Mana komanda gaida ārpusē. Tagad es gribu savu zeltu un savu debesu kuģi."
Māte Zirgastra izvilka no priekšauta atslēgu un nosvieda to uz galda. "Baļķu doki," viņa teica. "Trešā piestātne. Zelts ir uz klāja."
"Vai tiešām?" pajautāja Zarēns. "Atceries zvanu."
Matē Zirgastra bēdīgi iekladzinājās. "Bus uz klaja, iekams tu tur nonāksi," viņa teica.
Jaunā komanda iemīlējās Malas dejotājā, tiklīdz to ieraudzīja.
"Kas par skaistuli," noelsās Zarps Aungans, "un ne mazākās vainas."
"īsts dimants," nomurmināja Slīts.
Zarēns lepni staroja, skatīdamies augšup uz platajām, baltajām burām un nevainojamās takelāžas mudžekli. Pa visiem viņi uz veltņiem izvilka debesu kuģi no pussagruvušās celtnes laukā naktī. Pilns mēness spīdēja uz nopulētajiem mastiem un korpusu, uz sudraba lukturiem, uz nospodrinātajiem instrumentiem un svirām ar kaula rokturiem.
"Visi uz klāja!" uzsauca Zarēns, kā viņš tik daudzas reizes iepriekš bija dzirdējis saucam savu tēvu. "Ieņemiet savas vietas."
Debesu pirāti steidza paklausīt. Zarēns uzkāpa uz tiltiņa, satvēra stūres ratu un gaidīja, kad Akmens Pilote dos signālu, ka lidakmens ir gatavībā.
Signāls pienāca.
"Atsaitēt virves," Zarēns skaļi sauca. "Pacelt grotburu. Nostiprināt klīverkoku." Malās dejotājs sāka celties augšup. Zarēns uzmanīgi izlīdzināja pakaļgala un priekšgala atsvarus. Priekšgals saslējās, un debesu kuģis pacēlās gaisā.
Zarēns aiz prieka iesmējās. Debesu kuģis pakļāvās vadībai kā sapnī. Nevis kā Vēja šķēlējs. Viņš palaida zemāk kreisā borta atsvarus un mazliet pieregulēja grotburu. Un tomēr, viņš domāja, kad debesu kuģis paklausīgi aizslīdēja uz kreiso pusi, ja nebūtu bijis tā bīstamā ceļojuma grūstošajā debesu kuģī pāri Dumbrājam un aiz Malas, viņš nekad nebūtu iemācījies rīkoties ar vadības svirām. Tagad, kad aiz muguras bija Vēja šķēlēja pieredze, lidot ar Malās dejotāju bija viena vienīga izprieca.
Kad viņi zemu laidās pāri Asinsozola krodziņam, Zarēns redzēja, ka Māte Zirgastra no durvju priekšas nolūkojas uz viņu. "Zarp," viņš pasauca. "Spoliņ. Sāciet iztukšot maisus."
"Jā, kapteini" viņi atsaucās un, pārliekušies pāri pakaļgala bortam, sāka saujām vien sviest laukā aploksnes, kas plivinājās un lidinājās gaisā, krizdamas lejup uz Lejas- pilsētu. Debesu pirāti noskatījās, kā Lejaspilsētas iedzīvotāji eļļaini dzeltenajā lampu gaismā skraidīja šurp un turp, tvarstīdami savādos papīra gabalus, kas it kā bija parādījušies ne no kurienes.
"Atvaino, kaptein," ierunājās Zarps, kad viņi veica otro riņķi virs pilsētas. "Bet ko īsti mēs darām?"
Zarēns pasmaidīja, kad atkal redzeslokā parādījās Asinsozola krodziņš. "Mēs izbeidzam kāda monopola pastāvēšanu."