"Jā gan," apgalvoja Gaismas profesors. "Mēs varam uzticēt viņai darīt visu, kas ir viņas spēkos, lai mūs krāptu. Šī zināšana būs mūsu spēks."
V
Lejaspilsētas nomales ielās
"Te iekšā," teica Sličs, pēkšņi apstājies blakus pussagru- vušai būdai kreisajā pusē. Viņš atslēdza durvis un pazuda iekšā. Viņa pavadonis viņam sekoja. Tad pievēra durvis un gaidīja, līdz nokgoblins atrada un iededza lampu. "Goda vārds," Sličs nodrebinājās, pagriezies apkārt, kad bālā gaisma pildīja istabu. "Jūs, slakteri, gan esat sarkani."
Stiegris neveikli mīņājās. "Tev ir frakspulvēris, ko?" viņš jautāja. "Ja tev nav…"
"Labākais frakspulveris Lejaspilsētā," Sličs pārliecināja viņu. "Iespējams."
"Iespējams?"
"Es melnajā tirgū esmu ieguvis mazliet vētrasfraksa," viņš paskaidroja. "Vienīgais, kas tev jādara, tas jāsaberž, un gatavs!"
Stiegris bezkaislīgi skatījās uz viņu. "Tu droši vien domā, ka es esmu vientiesis," viņš beidzot teica. "Vētras- frakss eksplodē, kad to mēģina saberzt. Visi to zina. Viņa augst-un-varenais Akadēmstulbenis ir vienīgais, kam zināms noslēpums…"
"iMan tagad arī ir tas noslēpums," teica Sličs. Viņš paņēma piestu no plaukta un nolika to uz maza galdiņa. Tad no iekškabatas viņš izvilka samta drēbes vīkšķi, uzmanīgi atlocīja to vaļā un izņēma spīdošu, mirdzošu vētrasfraksa lausku, kuru viņš pacēla, turot starp vidējo pirkstu un īkšķi, - citu pirkstu viņam nebija, - un uzmanīgi ielika to piestā.
Stiegris vēl aizvien bija šaubu pilns. "Kāds tad ir tas noslēpums?"
"Lūk, tāds," teica Sličs, noņemdams ādas maisiņu no jostas. Viņš pavilka vaļā saites, lai Stiegris varētu ieskatīties iekšā.
"Bet kas tas ir?" viņš jautāja.
"Saberzta nāveskoka miza," sazvērnieciski teica Sličs. "Labākā, kādu par naudu var nopirkt."
Stiegris satraukts parāvās atpakaļ. Tā bija tā viela, kuru Lejaspilsētas ārsti lietoja pacientu anestēzijai operācijas laikā.
"Nāveskoka nejutību radošās īpašības neitralizē vētrasfraksa gaistamību," Sličs paskaidroja. "Eksplozija, tā sakot, tiek paralizēta."
"Vai tu par to esi drošs?" jautāja Stiegris.
"Ak Debesu dēļ!" Sličs nepacietīgi iesaucās. "Vai tu man neteici, ka tev apnicis tērēt visu grūti pelnīto naudu par dzeramo ūdeni? Vai tu neteici, ka darītu jebko, lai dabūtu pats savu lrakspulveri? Nāveskoks iedarbosies, es tev galvoju," viņš teica, bagātīgi iebērdams to piestā. "Nebūs nekādas eksplozijas, un tev, mans draugs, būs frakspulveris, ar ko tev pietiks visam atlikušajam mūžam."
Stiegris nemierpilns satvēra kaklā pakārtos amuletus. Par spīti ļaunajām nojautām, nokgoblina piedāvājums tomēr bija pārāk vilinošs, lai tam turētos pretī. Viņš
samaksāja simt kvartus, kā bija vienojušies, paņēma stampu un pacēla to virs galvas. Naudu droši noglabājis kabatā, Sličs aizmuka uz būdas tālāko galu un notupās aiz metāla krāsns.
"Bliez tagad!" viņš sauca. "Tas izdosiesT
Un Stiegris, satvēris rokturi, cik cieši vien viņa sasvīdušās rokas ļāva, ar visu spēku strauji trieca stampu uz leju.
Eksplozija būdai uzreiz norāva jumtu. Stiegris tika mests atpakaļ pret gala sienu, kur viņš sabruka bez dzīvības.
Sličs izlīda no slēptuves un ļodzīgi piecēlās kājās. Viņš nolūkojās uz slaktera nedzīvo augumu.
"Vai nu arī," viņš nopūtās, "varbūt neizdosies."
Asinsozola krodziņā
Māte Zirgastra sēdēja pie galda blakus trokšņaini muldošā Asinsozola krodziņa durvīm. Uzmeties uz bāra krēsla, viņai blakus bija Forfikuls, naktsklaidis, kas pie viņas strādāja. Abi divi vēroja dzērēju trokšņainās grupas, kā tie cits pēc cita ar kausiem pasmēla no kopējās putojošā mežalus siles. Pagrabā paslēptais nelegālais brūzis bija maziņš, labs pelnītājs - īpaši tad, kad laiks bija tik karsts.
Durvis atvērās, un lepni iesoļoja trīs apvienības biedri. Māte Zirgastra nepatikā noklakšķināja knābi. "Lai jums labs vakars," viņa teica, vairīdamās no viņu skatiena. Viņa nocēla trīs kausus no plaukta sev aiz muguras un nolika tos uz galda. "Divdesmit kvartu par katru."
"Jūs varat dzert, cik daudz gribat," pirmais apvienības biedrs - pastāvīgs Asinsozola apmeklētājs - paskaidroja pārējiem. "Vai tā nav, Māt Zirgastra?"
wlāte Zirgastra drūmi paskatījās. "Tā tiešām ir," viņa pie- krital^ Bet iegaumējiet likumus." Viņa pamāja ar galvu uz izkārtni, kas bija pienaglota pie sienas. Aizliegts lamāties. Aizliegts kauties. Aizliegts vemt šajās telpās.
"Mums nav jāatgādina," teica apvienības biedrs, pasniegdams viņai vienu zelta monētu, kas bija divtik vērta kā prasītā samaksa. "Izdot nevajag, mīļā kundze," viņš sacīja un pamirkšķināja.
Māte Zirgastra skatījās lejup uz kases aparātu. "Sirsnīgi pateicos, kungs," viņa noteica un aizcirta atvilktni. Vienīgi tad, kad viņš bija novērsies, viņa pacēla acis. Tu, tārpu apsēstais aunradža mēslu gabals, - viņa rūgti nodomāja.
"Rimsties, rimsties," piesardzīgi ierunājās Forfikuls, kustinādams savas lielās sikspārņa ausis. Māte Zirgastra pagrieza galvu un nikni paskatījās uz naktsklaidi.
"Tad tu dzirdēji to, ja?" viņa asi noprasīja.
"Es dzirdu visu," atbildēja Forfikuls. "Kā tu to labi zini. Katru vārdu, katru čukstu, katru domu — sev par nelaimi."
Māte Zirgastra nosprauslājās. Spalvas viņai ap kaklu saslējās stāvus, viņas dzeltenās acis iedzalkstījās. "Tieši tas nu viņš ir!" viņa īgni sacīja, pamādama uz apvienības biedru galdiņu. "Viņi visi ir tādi. Ar savām greznajām drēbēm, lielajām dzeramnaudām un smalkajām manierēm. Aunradža mēsli, visi kā viens!"
Forfikuls piekrītoši noklakšķināja. Viņš saprata savas darba devējas nicinājumu pret apvienību vīriem. Tā kā viņi sadarbojās ar Vilniksu Pomploniju - darināja ķēdes apmaiņā pret frakspulveri -, viņu kundzība dzeramā ūdens tirgū bija padarījusi viņus nepieejami varenus. Ja Mātei Zirgastrai nebūtu melnā tirgus darījumu ar debesu pirātiem, viņa jau sen būtu izputējusi.
"Ak, debesu pirāti," Forfikuls nopūtās. "Šie bezbailīgie debesīs kuģojošie bandīti, kas negrib pakļauties nevienam. Kur mēs būtu bez viņiem?"
"Tiešām, kur?" Māte Zirgastra piekrītot pamāja, viņas kakla spalvas beidzot bija pieglaustas. "Ja runājam par viņiem, - Mākoņu Vilkam un viņa komandai drīz vajadzētu būt atpakaļ. Es ļoti ceru, ka viņam būs izdevies ienesīgs brauciens, kā viņš vedināja mani domāt. Citādi…" Viņa pēkšņi atcerējās savu sarunu ar Gaismas profesoru, un uzplaiksnīja kāda doma, it kā ne no kurienes. Viņas acis iemirdzējās. "Ja tikai…"
Forfikuls, kas bija klausījies viņas domās, iespurdzās. "Ērglis, un tu vinnē, raksts, un viņš zaudē, ja?"
Iekams viņa paspēja atbildēt, Asinsozola krodziņu pēkšņi spēcīgi satricināja netāls sprādziens. Forfikuls satvēra ausis un aiz sāpēm iespiedzās.
"Kas tad nu!" Māte Zirgastra iesaucās, un spalvu apkakle atkal saslējās stāvus. "Tas izklausījās tuvu!" Kad
putekļi nosēdās, Forfikuls atlaida vaļā rokām satvertās ausis un papurināja galvu. Viņa lielās ausis plivinājās kā divi milzīgi naktstauriņi.
"Vēl clivi nabaga muļķi mēģina saberzt paši savu fraks- pulveri," viņš skumji noteica. Viņš pielieca sānis galvu un uzmanīgi ieklausījās. "Mirušais ir Stiegris, kāds slakteris."
"Es viņu atceros," sacīja Māte Zirgastra. "Bieži mēdz te iegriezties - mēdza. Vienmēr oda pēc ādas."